Tas nav nekas jauns vai pārsteidzošs, ka pasaules lielvaras kārtējo reizi varētu mēģināt sadalīt ietekmes sfēras, pametot zem riteņiem mazāku valstu intereses. Triju valstu – ASV, Ķīnas un Krievijas – līderu tikšanās varētu notikt 18. un 19. novembrī Ķīnā, kur paredzēts rīkot Āzijas un Klusā okeāna ekonomiskās sadarbības samitu.
Kāds būtu lielākais šī samita ieguvums? Kopīga fotogrāfija ar trim valstu vadītājiem. Šī ironija, protams, ir visai bēdīga, jo, patiesību sakot, neko labāku šis samits nedos, vien to, ka trīs lielvalstis varētu lemt par citu valstu nākotni, neieklausoties šo valstu viedoklī. Situāciju komentē Ziemeļeiropas politikas centra direktors Artis Pabriks un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns.
ASV sūtņi Džareds Kušners un Stīvs Vitkofs ziņoja, ka Ukraina un Krievija piekritušas turpmākai Eiropas partneru dalībai sarunās. “Abas puses tagad ir vienojušās paplašināt nākamo sarunu kārtu un iekļaut tajā mūsu Eiropas partnerus. Tas ļaus mums apspriest plašāku pēckara Eiropas drošības sistēmu, kā arī teritoriālos jautājumus starp Ukrainu un Krieviju,” skaidroja Kušners.
Ziemeļeiropas politikas centra direktors Artis Pabriks uzskata, ka šiem sūtņiem nav mērķu strādāt valstu interesēs. “Skaidrs, ka Krievija viņus vazā aiz deguna ar saviem “argumentiem”. Parādīt to visu kā drošības diskusiju ar Eiropu - tas ir pilnīgs absurds, jo tiekam ievilkti tādās pašās debatēs, kādas notika 1938. gadā - par kaut kādām drošības garantijām, kas, protams, bija absolūts blefs. Krievijas krokodila asaru liešana un muldēšana, ka ar NATO valstīm tiks slēgti drošības garantiju līgumi. Krievija cenšas pateikt, ka to šeit kāds apdraud, tāpēc visai Krievijas rietumu pierobežai, sākot ar Baltijas valstīm un Poliju, ir jāatbruņojas,” ir sašutis Pabriks.
“Ja amerikāņu sarunu vedēji būtu nopietni, alternatīvajam piedāvājumam vajadzētu būt: atbrīvot 300 kilometrus gar Krievijas robežu Krievijas pusē,” teic Pabriks, “proti, demilitarizēt Pleskavu un citas teritorijas. Tas ir galējs absurds, un no šādām “sarunām” mēs nevaram sagaidīt nekādu rezultātu, vien kārtējo nodevību.”
Pabriks uzskata, ka šādas sarunas nav nekas nopietns. “Tas ir sarunu farss. Tās nav sarunas par kara izbeigšanu - ne ar šādiem argumentiem. Krievija uzskata, ka laiks ir tās pusē. Zināms, ka Francijā pavasarī būs vēlēšanas, un Krievija gaida, ka Eiropā pie varas var nākt pret Krieviju nedraudzīgāki spēki. Ja Krievija vēlas kaut ko panākt trīspusējās sarunās, tai jāmaina sava attieksme. Patlaban Krievija cer uz to, ka pēc pusgada šajā valstī būs nevis sliktāk, bet labāk.”
Tas, ka Ukraina atsakās atdot Krievijai Donbasu, arī spēlē savu lomu. “Ko nozīmē - atdot Donbasu? Tas nozīmē lauzt visas starptautiskās vienošanās, jo tu nevari robežas mainīt ar spēku. Mēs pat nevaram pieļaut domu par Donbasa atdošanu, jo apetīte radīsies ēdot - krievi paņems Narvu un vēl kaut ko, pasakot, ka tā ir realitāte. Mums iepatikās, mēs paņēmām. Starptautiskā sabiedrība nav tiesīga piekrist šādiem “piedāvājumiem”,” teic Pabriks.
Viņš piebilst, ka abi ASV sarunvedēji īsti nesaprot, ko dara. “Ja viņi vēl uzsver, ka pie Putina brauc pēc svētības, bet otrs Putinu nodēvē par humānistu - nu, kas tas ir? Tas ir traģikomiski.”
Tiek uzsvērts, ka krieviem ir neizsmeļami resursi. “Nav viņiem neizsmeļamu resursu,” iebilst Pabriks, “viņi blefo. Protams, Krievijas vadītājiem ir pilnīgi vienalga, cik cilvēku karā aiziet bojā, nekāda sacelšanās tur nav gaidāma: viņi šobrīd var bezgalīgi upurēt savus cilvēkus. Taču kaut kad tas novedīs līdz sprādzienam.”
Māris Andžāns uzsver, ka šādu sarunu - starp trim valstu līderiem - “sausais atlikums” faktiski ir nekāds. “Jā, būs karagūstekņu apmaiņa, iespējams, ka lokāls pamiers, taču stratēģiskajā līmenī virzība uz mieru vai pamieru nav gaidāma. Tas nav tas līmenis, kurā var par kaut ko vienoties,” saka Andžāns. Viņš uzsver, ka Medinskim (Krievijas delegācijas vadītājs) dotas konkrētas norādes, kā “uzvesties”: runāt par grandiozām lietām, piemēram, par ilgtermiņa mieru, par Eiropas drošības arhitektūru, kas jāpārveido. “Mēs esam ļoti tālu no miera,” teic Andžāns.
Starp citu, Medinskis pēc Abū Dabī notikušajām sarunām preses brīfingā izteica aizskarošus komentārus par Eiropas pārstāvjiem. Viņš tos nodēvējis par “tūristiem”, apšaubījis viņu statusu sarunās, ieteicis tikties “viesnīcas vestibila bārā” un pamācīties no amerikāņiem veselo saprātu. No krieviem gaidīt cieņu pret sarunu dalībniekiem - tas laikam ir lieki.
“Viens no pavērsiena punktiem varētu būt Ķīnā, kur Sji uzņems Trampu un Putinu. Pēc tam sekos tikšanās Maiami, kur drīzāk varētu gaidīt kādas izmaiņas sarunās. Protams, mēs varam tikai vērot, cik silti Maskavā tiek uzņemti Kušners un Vitkofs, kuri jau desmito reizi lido uz Krievijas lielpilsētām,” teic Andžāns.
Runājot par jaunu drošības arhitektūru, ar grūtībām varētu sagaidīt, ka tā tiešām tiks būvēta. “Krievijai vajadzētu būt integrālai - neatņemamai - daļai no Eiropas drošības telpas. Tad Krievijai būs teikšana par visu. Bet Krievija pieprasa, lai nenotiek NATO paplašināšanās, turklāt lai tiek atvilkti NATO spēki no jaunajām dalībvalstīm. Eiropieši un kanādieši tam, es domāju, nepiekritīs, bet Tramps var ieklausīties,” uzskata Andžāns.
Viņš piebilst, ka karagūstekņu apmaiņa ir milzīga laime katram cilvēkam, bet Ukraina šajā procesā piedalās tāpēc, lai nepaliktu sliktākas attiecības ar ASV. Taču kārtējās sarunas starp trim valstīm ir teātris. “Nesen Putins atbrīvoja vienu politieslodzīto, un diktators tika nodēvēts par humānistu. Kaut kāds mazumiņš tiek iedots, un tas arī viss.”
Andžāns uzskata, ka Putins ir pārliecināts: Krievija karā ir uzvarējusi. “Putins tur amerikāņus īsā pavadā, amerikāņi ieklausās, samazina sankcijas. Ukraiņiem gan vajag bruņojumu, par ko maksā Eiropa. Putins ļoti labi saprot, caur ko viņš var strādāt pret Ukrainu. Ukrainā šobrīd ir ļoti grūti. Mans kolēģis raksta, ka Kijivā elektrība ir divas stundas, pēc tam sešas stundas tās nav. Kad elektrības nav, paliek auksti, lifts nestrādā, ūdens nav. Ir daudz ukraiņu, kuri pa ziemu brauc prom no Ukrainas,” stāsta Andžāns.
“Kādā brīdī var salūzt arī Ukraina,” saka Andžāns, “un tādas bažas nav nepamatotas. Kad Tramps nāca pie varas, ASV palīdzība Ukrainai samazinājās par 99%. Atcerēsimies, ka pasaulē vienlaikus notiek ap 60 bruņotu konfliktu, un Tramps savu filozofiju vienmēr ir skaidrojis: tas nav amerikāņu karš, tas ir aiz okeāna, un tas Ameriku nekādā veidā neietekmē. Trampu neinteresē ne brīvība, ne demokrātija, tās nav lietas, ar ko viņu var pārliecināt.”
Atliek secināt, ka taisnīgs miers Ukrainā - vismaz ar ASV starpniecību - nav iespējams. “Šī situācija var turpināties ilgi. Protams, par Krieviju der paņirgāties, bet mēs to varam salīdzināt ar zombiju, kas, būdams sen beigts, turpina iet uz priekšu. Mirstība karā ir liela, taču jāatzīst, ka Krievijas bruņotie spēki ir lielāki, nekā tie bija pirms kara. Karaspēka lielums - vairāk nekā miljons cilvēku. Kaujās rūdīti slepkavas. Jā, Krievija ir zaudējusi daudz tehnikas, bet Krievija ir dronu lielvara. Latvija pilnīgi noteikti nav dronu lielvara.”
Andžāns atceras, ka, karam sākoties, bija cerības: drīz krieviem beigsies cilvēki un ekipējums. “Kā tad beidzās? Krievi paņēma irāņu dronus, Ziemeļkorejas karavīrus un raķetes, viss notika! Lielākā kļūda ir nenovērtēt pretinieku,” atgādina Andžāns.
Lasi arī: