Senangļu bobis
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas valstī tika ievesti dažnedažādi mums maz zināmi suņi un kaķi. Viens no tādiem bija senangļu aitusuns jeb bobteils – liela auguma garmatains hipijs, kurš uz pasauli vērīgi nolūkojas caur matu sprogām. Diemžēl bobteili Latvijā, šķiet, tā īsti neiedzīvojās un vēl aizvien ir retums.
Bobteilu priekšteči Anglijas rietumu piekrastē palīdzēja lopkopjiem pieskatīt ganāmpulkus, vajadzības gadījumā pasargāja lopus no plēsoņām un pat palīdzēja medniekiem. Augstmaņi par zemnieku ganusuņiem īpaši neinteresējās, tomēr šo suņu izskatu viņi zināmā mērā ietekmēja.
Īsastis
Tika ieviests tā sauktais astes nodoklis, ko iekasēja atkarībā no suņa garuma no purna līdz astes galam, bet zemnieki, lai izvairītos no liekiem izdevumiem, ņēmušies bobteilu (arī citu ganusuņu) astes apgriezt. Minēts arī fakts, ka kupēta aste bijusi darba suņu atšķirības zīme (nodoklis par darba suni bijis mazāks). Daži vēsturnieki gan apgalvo, ka astes kupēšana sadomāta cita iemesla dēļ: tā kā aste palīdz sunim manevrēt, tā apcirpta, lai ganusuņi ar mednieka dvēseli nejoņotu pakaļ meža dzīvniekiem, bet gan rātni vērotu aitas. Lai nu kā, strupuļaste kļuva par senangļu aitusuņu firmas zīmi. Ar laiku sākuši dzimt kucēni ar strupulīšiem astes vietā, bet mūsdienās, kad dzīvniekmīļi iestājas pret astes kupēšanu, sastopami bobteili arī ar impozantu, pagaru asti.
No kurienes uzradušies?
Iespējams, ka šo suņu priekšteči Britu salās ievesti pirms apmēram četrarpus tūkstošiem gadu. Tikpat iespējams, ka līdzīgus suņus ieveduši krusta karotāji. Ar ko senie aitu gani krustojušies? Vieni saka, ka ar kollijiem, citi, ka ar dienvidkrievu suņiem, kas salās ieklīduši līdz ar jūrniekiem, vēl citi deklarē, ka patiesībā šādi garspalvaiņi jau kopš senlaikiem mitinājušies Skotijas kalnienēs. Kā bijis patiesībā, nav izdibināms.
Bobteiliem līdzīgi suņi redzami 15. gadsimta mākslas darbos, tādus attēlojuši arī van Eiks un Dīrers. Britu rakstu avotos suņi ar strupuli astes vietā pirmoreiz minēti 16. gadsimtā, bet pirmais apraksts, kurā nepārprotami minēti bobteili – baltpelēki suņi ar kupētu asti – datējams ar 1810. gadu, kad rakstīta atskaite par Anglijas aitusuņiem. Izstādē bobteili pirmoreiz rādīti 1873. gadā, bet šķirnes ciltsgrāmata aizsākta divus gadus vēlāk.
Uzticīgais gans
Bobteils ir uzticīgs un uzticams, apveltīts ar mierīgu temperamentu, taču vajadzības gadījumā spēj aizstāvēt savu ģimeni pret agresīvu svešinieku. Tajā pašā laikā šis suns ir apveltīts arī ar jutīgu degunu un apņēmību, un šo īpašību dēļ bobteilus mēdz pieņemt darbā glābšanas dienestos un policijā. Mūsdienās vairākums bobteilu gan ir mājas mīluļi un kompanjoni.
Šīs šķirnes pārstāvji var mitināties pilsētas dzīvoklī, taču piemērotāki ir lauku plašumi, pa kuriem var kārtīgi izskrieties. Tiesa, vislabāk šie suņi jūtas tad, ja viņa ģimenes locekļi atrodas vienkopus, suņa redzeslokā, tāpēc no sava ganāmpulka viņi tālu neaizklīst.
Jāpielūko, lai suņa apmatojums nesaveļas. Šādas tādas neērtības saimniekiem suņa kuplais apmatojums sagādā pēc ēšanas un dzeršanas – ēstais vai dzertais var tikt izpurināts pa visu ēdamtelpu. Ar bobteila mazgāšanu aizrauties nevajadzētu – tad apmatojums kļūst vēl mīkstāks un ātrāk saveļas. Pēc vannošanas kažoks noteikti jāizžāvē ar fēnu.
**
BOBTEILS
• Senangļu aitusuns
• Old English Sheepdog
• Izcelsmes valsts: Anglija
• Augstums skaustā: suņiem – no 61 cm, kucēm – no 56 cm
• Svars: sākot ar 30 kg
• Apmatojums: garš, ar biezu pavilnu
• Krāsa: balta ar jebkuras nokrāsas pelēku, zilu vai grizli; kucēni dzimst balti ar melnu
• Aste: pilnībā kupēta vai ne garāka par 4–5 cm
• Dzīves ilgums: vidēji 12 gadu
• Kucēna aptuvenā cena: pašlaik Latvijā piedāvājuma nav; Krievijā – Ls 300–800
Ganu suns
Mājas mīlulis
**
SAIMNIECES LEPNUMS
Ilgi meklētā
«Man kopš bērnības patīk liela auguma garspalvaini suņi. Bobteilu reiz ieraudzīju vienā latviešu filmā [Tille un suņu vīrs, kurā Princi atveidoja bobteils Deniss] un iemīlējos, suns patika arī vīram,» atceras Džasmines jeb Džases (Jasmine Moonlight Grey) saimniece Diāna Puiša. «Jo vairāk uzzinājām par šo šķirni, jo vairāk tādu suni gribējām. Patika, ka bobteili ir miermīlīgi un draudzīgi, ārzemēs viņi pat darbojoties ar bērniem rehabilitācijas centros. Pirms gadiem desmit braucām uz izstādēm, mēģinājām atrast kādu kucēnu, bet... izrādījās, ka bobteili Latvijā ir retums. Kāda kluba pārstāve piedāvāja pasūtīt suni no Krievijas – tas maksāšot ap pusotru tūkstoti latu! Domu par bobteila iegādi nolikām tālākā plauktiņā, tomēr turpinājām interesēties par kucēna iegādes iespējām. Pagāja vairāki gadi, līdz internetā atradu sludinājumu, ka Liepājā dabūjami bobteila kucēni. Tūlīt rakstīju audzētājiem, un tā Džase nonāca pie mums Jēkabpilī.»
Kāpēc izvēlēta kucīte? «Audzētāji atsūtīja vairāku kucēnu fotogrāfijas, bet mums ar vīru un arī vecākajai meitai Sonātei uzreiz iepatikās tieši šis kucēns. Arī tad, kad aizbraucām uz Liepāju, vispievilcīgākā mums visiem šķita Džasmine. Un neesam kļūdījušies! Džase savos gandrīz sešos gados ir tikpat dzīvespriecīga un jautra kā jaunībā. Viņa ir ļoti mīļa, pieskata bērnus, reizēm arī mūs ar vīru,» teic Diāna. «Ar viņu var aprunāties gluži kā ar cilvēku – šķiet, visu saprot. Ir paklausīga, ātri apjauš, kas jādara. Ir ļoti sabiedriska – nekad netupēs viena, ja blakustelpā ir kāds cilvēks. Ar svešiniekiem draudzīga, taču mēs vienmēr zinām, ja tuvojas kāds svešs, Džases balss tonis, par to ziņojot, ir citāds. Šis suns nav no rējējiem – bez iemesla nerej.»
Džase gan ir mazliet blēņdare... Ienākot mājā no pagalma, viņa mēdz ielēkt gultā un pavārtīties. Kad cilvēku nav mājās, viņai ļoti patīk gulēt gultā. Cilvēku klātbūtnē neko čiept vai izlūgties no galda nemēdzot, taču, ja, saimniekiem aizejot, Džasminei pieejamā telpā uz galda atstāts kāds kārums, tad drīz vien tā tur pavisam noteikti vairs nebūs... Gardēde? «Pārsvarā dodam suņu sauso barību, taču tā Džasei īsti negaršo – viņa iepazinusi īstas gaļas un citu labu produktu garšu,» stāsta Diāna. «Kārumus – konfektes un cepumus – viņa var ēst un ēst, cepumiņa dēļ izdarīs visu! Par laimi, alerģiskas reakcijas nav, un arī aptaukošanās nav vērojama.»
Kāda bobteila saimniece sūrojās, ka suns ēdot piešmucē visu telpu. Kā Džamine apguvusi galda kultūru? Diāna stāsta: «Ja suņa ēdamais nobiris uz grīdas, atliek vien uz to norādīt, un Džase tūlīt visu sakopj. Protams, pēc ūdens dzeršanas apmatojums ap purnu ir slapjš un līdz ar to mazliet slapja kļūst arī telpa ap dzeramtrauku, bet vispār Džase ir ļoti akurāta.» Diānas dzīvesbiedrs Vairis piebilst: «Lai Džasminei būtu ar ko nodarboties, pērku lielos liellopu kaulus, un ar tiem noņemties viņai patīk, guļot uz paklāja. Taču ēst viņai ērtāk, ja ēdiena trauks novietots uz paaugstinājuma vai statīvā – lai nav zemu jāliecas vai jāēd guļot. Bet dažkārt viņai negribas bāzt purnu bļodā. Tad Džase ar ķepu apgāž bļodiņu un ēd barību no zemes vai grīdas...»
Diāna teic, ka pietiek, ja kažoku izķemmē reizi nedēļā. «Izķemmētos matiņus omīte ieada zeķēs un sildošās jostās.» Mazgāšanu Džasmine paciešot kā neizbēgamu procedūru (arī peldēties –pat vasaras karstumā! – viņai nepatīkot), toties pēc vannošanās priecājas par to, ka tiek žāvēta ar fēnu. «Kad pati sev fēnoju matus, Džase tūdaļ ir klāt – grib, lai pafēno arī viņu,» stāsta saimniece.
Džasmine uzturas gan daudzdzīvokļu nama dzīvoklī, gan saimnieku vēl nepabeigtajā mājā. Kur viņa jūtas labāk? Diāna teic: «Pat īsti nezinu... Dzīvoklī vietas ir pamaz, Džase bieži grib iziet uz balkona paelpot svaigu gaisu un paskatīties, kas notiek ārpus mājas, bet šeit, mājā, viņa pati uz savu roku nemaz tik ļoti nevēlas skraidīt – allaž grib atrasties saimnieku tuvumā...» Džasmine ļoti mīl visus savas ģimenes locekļus, kaķi ieskaitot, un jūtas apmulsusi, ja katrs savējais cilvēks atrodas citā telpā, tomēr par īsteno saimnieku viņa uzskata Vairi. «Tā sanācis, ka biežāk un vairāk ar šo suni kopā esmu es,» saka Vairis. «Jaunajā mājā ir daudz darba, un es Džasi ņemu līdzi. Kad vakarā atgriežamies dzīvoklī, viņa apstaigā istabas, pārbauda, vai visi ir savās vietās, un atnāk apgulties uz grīdas manā tuvumā. Taču zina, ka labākā kopēja ir Diāna, bet ar meitām var no sirds parotaļāties.».