Simts jūrascūciņu četru istabu dzīvoklī, vairāki simti peļu, kas iekortelējušās gultā līdzās cilvēkam, truši, kuri, atvainojiet, čurā apakšstāva kaimiņiem uz galvas, ķērcoši gaiļi uz balkona un no atkritumiem izvilktas mantas – tāda ir pietiekami daudzu māju iedzīvotāju ikdiena.
Sociālajās mājās kaimiņus mēdz terorizēt alkoholiķi un nekauņas. Bieži piesauktās cilvēktiesības ir gan tiem, kuri rada neciešamus apstākļus apkārtējiem, gan viņu kaimiņiem. Pēdējo ir vairāk, diemžēl viņi pašlaik šādās situācijās ir visneaizsargātākie. Tāpēc Rīgas domes Labklājības departaments ir nolēmis aktualizēt problēmu, ar kuru īsti netiek galā ne daudzas un dažādas iestādes, ne daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji.
Gailis, desmitiem kaķu un miskaste
Kādā Imantas daudzstāvu nama dzīvoklī tā iemītniece jau vairākus gadus izmitina gaili, vistas un pīles. Gailim dziedāt neaizliegsi, tāpat kā kaimiņiem – būt neapmierinātiem ar troksni un smaku. Kas nav aizliegts, tas ir atļauts un, ja kustoņi dzīvoklī vai uz balkona tiek baroti, dzirdināti, apkopti, viņiem ir pietiekami daudz vietas, lai izkustētos, tad nav pamata tos konfiscēt. Tik absurda situācija nu reiz ir izveidojusies.
Imantas gailis nav ne pirmais, ne vienīgais tāds gadījums. Arī pirms desmit gadiem kaimiņi un lopkopji ir cīnījušies tieši tāpat kā tagad. Piemēram, 2002. gadā Pļavniekos iedzīvotāji sūdzējās par gaiļa skaļo dziedāšanu un divu tam pievienoto vistu ne mazāk sparīgo kladzināšanu, kad putni bija izdējuši olu.
Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Rīgas pilsētas pārvaldes vadītājas vietniece Mairita Riekstiņa zināja stāstīt arī par 100 jūrascūciņām un par 60 kaķiem dzīvokļos, bet Rīgas Pašvaldības policijas pārstāvis (RPP) Administratīvās pārvaldes priekšnieks Jānis Znotiņš sacīja, ka viņš ir redzējis gan tādu dzīvokli, kas atgādina atkritumu konteineru, gan vairākus simtus peļu, kuras guļ kopā ar cilvēku.
Šogad Lielvārdē kādas daudzdzīvokļu mājas iedzīvotājs saviem kaimiņiem radīja asas izjūtas. Vispirms viņš aizdedzināja savu ar atkritumiem pārbāzto dzīvokli, bet pēc tam mēģināja kaimiņu dzīvokļos iemest degmaisījuma pudeles. Jau pērn viņš esot dedzinājis kaimiņu dzīvokļus, bet no sabiedrības izolēts netika.
Ko darīt?
Ko darīt ar cilvēkiem, kuri savā dzīvesvietā traucē citu dzīvojamās mājas iedzīvotāju mieru, nemaksā par īri un komunālajiem pakalpojumiem, apdraud savu un citu personu veselību, dzīvību, radot antisanitārus apstākļus sev, tuviniekiem un citiem ēkas iedzīvotājiem un veicot citas sabiedrības normām neatbilstošas darbības? Ne visi ir personas ar garīga rakstura traucējumiem, mentālām problēmām. Miera un kārtības traucētāju vidū ir arī alkoholiķi, psihotropo vielu lietotāji un gluži vienkārši nekauņas.
Pašvaldības namu pārvaldītāji – uzņēmumi Rīgas pilsētbūvnieks un Rīgas namu pārvaldnieks – ir noskaidrojuši kaimiņu terorizētājus, bet neko daudz vairāk par viņu piecūkoto koplietošanas telpu uzkopšanu ikdienā izdarīt nevar. Nereti mantu krājēju dzīvokļos čum un mudž no insektiem un grauzējiem, bet ne dezinsekciju, ne deratizāciju nedrīkst veikt bez īrnieka piekrišanas. Tikmēr blusas, prusaki un peles brīvi klejo no dzīvokļa uz dzīvokli.
Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors atzina, ka šādiem cilvēkiem vajag un būtu arī iespējams palīdzēt prasmju, naudas, pakalpojumu veidā (piemēram, sakopjot piemēslotās dzīvesvietas), bet ir jārūpējas arī par tiem, kuri ir pakļauti šādas rīcības sekām. Un to, kuri cieš no nedaudzu cilvēku izdarībām, ir vairāk. Viņš piebilda, ka, tiklīdz sākas piespiedu darbības, apspiestie mantu krājēji, dzīvnieku turētāji un citādā veidā antisanitāru un neciešamu apstākļu radītāji raksta sūdzības politiķiem, Tiesībsarga birojam, policijai. Skaidrošanās ar katru institūciju, kura grib uzzināt, cik sūdzība pamatota un vai tiešām ir pārkāptas cilvēktiesības, prasa laiku un resursus. M. Moors ierosināja, ka institūcijām vajadzētu vienotu pozīciju.
RPP pārstāvis J. Znotiņš ieteicās, ka kāds mantu krājējs sūdzējies par policistiem, kuri esot no viņa dzīvokļa nozaguši... mumificētu suni.
Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons pārstāvis Aigars Bolis dzīvo sociālajā mājā un ir sašutis par kādu kaimiņu, ar kuru netiek galā neviens. Cilvēks kārtojot dabiskās vajadzības gaitenī, Pašvaldības policija atrakstījusies, ka viņš ir invalīds un tādam neko nepadarīšot. Tas nekas, ka 150 mājas iedzīvotāju bija parakstījuši vēstuli. «Cilvēks dzer un paliek nesodīts. Tas kaimiņš smejas mums acīs,» sacīja sašutušais A. Bolis. «Invaliditāte neatbrīvo no pienākumiem!» viņš uzsvēra. Viņaprāt, ietekmēšanas instruments varētu būt īres līgums, kurā paredzētu nosacījumus, par kuru neievērošanu draud sankcijas.
Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Dzīvokļu pārvaldes vadītājai Mārītei Javorskai uzreiz bija atbilde – tiešām, likums Par dzīvojamo telpu īri atļauj iztiesāt no dzīvokļa par parādiem, īpašuma bojāšanu u. tml., bet jātiesājas būs ilgi. Rīgas pašvaldībai ir kāds piemērs – pēc sešu gadu tiesvedības daudzbērnu ģimene zaudēja labiekārtotu dzīvokli. Normatīvie akti šādai ģimenei paredz palīdzību, un pašvaldībai ir jāierāda dzīvoklis. Lai arī labiekārtotības ziņā tas būs sliktāks, taču arī tādā mājā dzīvo cilvēki, kuriem ģimene ar savu uzvedību un dzīvesveidu traucēs. SIA Rīgas namu pārvaldnieks vinnēja prasību tiesā par izlikšanu no īres dzīvokļa, jo citiem iedzīvotājiem šajā mājā dzīve bija padarīta neciešama. Dzīvoklī tika turēti 12 kaķi. Nav grūti iedomāties kaut vai tikai dzīvnieku radīto smaku. Šajā gadījumā tiesāšanās notika ar īrnieku, bet sarežģītāk ir tad, ja dzīvoklis ir privātīpašumā.
Dzīvnieku labturība pret cilvēku neērtībām
PVD pārstāve M. Riekstiņa atgādināja, ka šis dienests kontrolē un gādā par dzīvnieku labturības noteikumu ievērošanu, nevis par cilvēku labsajūtu. «Mēs diemžēl aizstāvam dzīvnieku intereses, nevis to, kā jūtas kaimiņi,» viņa noteica. Dzīvokļos mēdz turēt trušus, gaiļus, kaķus, jūrascūciņas un ko tikai vēl ne, bet, ja kustoņiem ir nodrošināti normatīviem atbilstoši apstākļi, tad uz kaimiņu sūdzībām par smaku un troksni PVD jāreaģē. Pirms pāris gadiem PVD darbinieki brauca uz kādu dzīvokli Rīgā, kur audzēja jūrascūciņas. To bija apaļš simts. Grauzējiem bija pietiekami daudz vietas (kā nu ne – dzīvoklī ar četrām istabām!), tie bija pabaroti, padzirdināti... Nebija iemesla grauzējus konfiscēt.
M. Riekstiņa norādīja, ka nereti dzīvniekmīļiem ir mentālas problēmas un viņiem sapratne par rūpēm ir citādāka – gādāt nevis par vienu, bet par ļoti daudziem dzīvniekiem. Viņa ierosināja, ka vismaz sociālajās mājās vajadzētu obligāti noteikt pieļaujamo dzīvnieku skaitu dzīvoklī. «Dzīvokļos nav audzētavas jāierīko,» uzsvēra M. Riekstiņa. SIA Rīgas pilsētbūvnieks apsaimnieko 14 sociālo māju un 2000 sociālo dzīvokļu. Lielākā daļa tur dzīvojošo noteikti priecātos, ja tādi ierobežojumi pastāvētu. Toties tagad cilvēks Dzīvokļu pārvaldē jautā, vai tad, ja viņam ierādīs sociālo dzīvokli, tur drīkstēs turēt kaķi?
Maigās metodes, represijas – pēc tam
Daudzi cilvēki savu uzvedību nemainīs, ja ar viņiem nerunās un neskaidros. Tas, protams, jādara ilgi un sistemātiski. Sociālie darbinieki to arī dara, bet savu iespēju robežās. Rīgas Sociālā dienesta vadītājs Ervins Alksnis informēja, ka uzsākts pilotprojekts, kurā strādā ar vienu cilvēku un viņa tuviniekiem, lai panāktu uzvedības maiņu. Rezultātu gan var gaidīt pēc pusgada. Varbūt. Iespējams, būs vajadzīgs ilgāks laiks.
Diskusijā, kuru šonedēļ rīkoja Labklājības departaments, izskanēja dažādi ierosinājumi, kā ietekmēt mantu vācējus, patoloģiskus dzīvnieku kopējus un cilvēkus, kuri uzvedas asociāli. Strādāt ar maigajām vai represīvajām metodēm? Izglītot, izskaidrot un runāt vai sodīt?
Uzskats par to, vai naudas sods ir gana ietekmīgs instruments, dalījās. J. Znotiņš izklausījās skeptiski noskaņots, vai Sociālajam dienestam un citām institūcijām būs pietiekami daudz speciālistu, kuri darbotos ar vienu tādu, nosacīti sakot, pāraudzināmo. Bet arī naudas sods nav efektīvs, jo daudzi to nemaksā. Sociālās palīdzības jomas pārstāvji gan teica, ka cilvēki arī ar garīgām slimībām un mentālās attīstības traucējumiem saprot, ja viņiem saprotamā veidā izskaidro, ka būs jāmaksā sods un tāpēc naudas būs mazāk, ja viņi turpinās uzvesties tā kā līdz šim.
Stāstot par Anglijas pieredzi, J. Znotiņš informēja, ka tur līdzīgās situācijās pastāv piespiedu darbs un pēc tam – cietums. Latvijā piespiedu darba kā soda mēra nav, un policisti nevar iekļūt dzīvoklī un izvākt, piemēram, no atkritumu konteineriem savāktās mantas. Dzīvoklī var iekļūt tad, kad ir reāls apdraudējums. Kad kādā Rīgas namā iedzīvotājs nolauza gāzes krānu, pašvaldības policisti, runājot J. Znotiņa vārdiem, lauzušies miteklī pa logiem un durvīm, jo bija reāls apdraudējums. Līdz tam viņi grabinājušies pie durvīm.
Jāmaina normatīvi, jāveic izmaiņas likumos, konstatēja Labklājības departamenta direktore Irēna Kondrāte. Tāpēc tiek gatavotas vēstules vairākām ministrijām, kurās pašvaldība informē par problēmu un tās iespējamiem risinājumiem.