Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs šodien sāk savu 100. sezonu. Zoodārza valdes priekšsēdētājs Rolands Greiziņš un viņa sieva Maruta ir īsteni vācu aitusuņu (un suņu vispār!) fani. Viņu prieks un acuraugs ir gandrīz deviņus gadus vecais vācu aitusuns Monakeits Nikolass Favorīts jeb Niko.
Vācu aitusuņu šķirne izveidota 19. gsadsimta beigās no Vācijā sastopamajiem dažādajiem aitusuņiem, kas pēc izskata atgādinājuši vilkus. Lai izveidotu ideālu un universālu cilvēka palīgu, atvaļinātais artilērijas virsnieks Makss fon Štefanics veica milzīgu darbu – aprēķināja suņa vēlamās auguma proporcijas un kāju leņķus, atbilstoši iecerei atlasīja pārojamos dzīvniekus, lielu uzmanību pievērsdams arī vaislas suņu temperamentam un inteliģencei. Tika radīts inteliģents, spēcīgs, izturīgs un veikls suns, kurš ir uzticams, paklausīgs un viegli apmācāms. Pirmais šķirnes standarts apstiprināts 1899. gadā.
Par šķirni
Kā mājas mīluļi viņi gan priecē saimnieka sirdi, gan veic arī praktisku darbu, piemēram, ir labi mājas un savu cilvēku sargi. Šie dzīvnieki sekmīgi darbojas dažnedažādos dienestos.
Potenciālajam saimniekam jārēķinās ar to, ka vilciņi pēc samirkšanas mēdz spēcīgi dvakot «pēc suņa», viņiem mēdz būt arī alerģija pret pārtiku. 14 gadus vecs vācu aitusuns uzskatāms par jau ļoti cienījama vecuma kungu, kuram, iespējams, būs vajadzīga aprūpe – mēdz deformēties mugurkaulājs, gadās, ka veciem vāciešiem vairs neklausa pakaļkājas... Toties visus šos garos gadus inteliģentais un uzticamais dzīvnieks piepildīs saimnieku dzīvi ar milzīgu mīlestību, kādu spēj sniegt tikai šāds suns.
Dāvana meitai
Maruta Greiziņa saka: «Neatzīstam uzskatu, ka sunim «suņa vieta». Kārtībai un disciplīnai gan jābūt, taču ar bērniem jau ir tāpat! Mums suns ir pilnvērtīgs ģimenes loceklis, gluži kā cilvēks. Mūsu draugi jau pieraduši, ka mēdzam no viesībām doties mājup, lai izvestu pastaigā Niko, bet pēc tam varbūt atkal atgriežamies. Sunim ir savas vajadzības, un esam par viņu un viņa dzīves kvalitāti atbildīgi. Taču nevaru vienaldzīgi paiet garām arī svešam izvārgušam, noklīdušam sunim...» Rolands piebilst: «Jā, ja pie veikala ir kāds klaidonis, sieva nopērk, piemēram, cīsiņus un suni pabaro.
Esam nakts vidū gājuši glābt kaimiņu suni, kurš, lecot pāri sētai, bija starp sētas dēlīšiem ar ķepām iesprūdis – pakaļkājas līdz zemei nesniedzas, suns kauc, bet saimnieks to nedzird vai neliekas ne zinis... Šis suns vēl līdz šai dienai mūs atceras, kā pasprūk brīvsolī, vienmēr atskrien pie mums sasveicināties. Suņi atceras gan labo, gan slikto, ko kāds viņiem darījis...»
Kā Niko nonāca Greiziņu ģimenē? Rolands stāsta: «Pirms tam mums bija ļoti līdzīgs suns Rembo, Austrumeiropas aitusuns, iespējams, jauktenis. Rembo nomira 2002. gada rudenī 14 gadu vecumā. Ļoti pārdzīvojām viņa aiziešanu, nolēmām, ka vairs nevienu suni neņemsim. Nopirkām slēpes, grasījāmies braukt uz kalniem slēpot, bet... Meita Agnija tolaik strādāja TV5 un bija stāstījusi kolēģiem, cik ļoti bēdājas par suņa nāvi, un Agnijas vārdadienā, 21. janvārī, kolēģi, neko nejautājot, viņai uzdāvināja kucēnu, dižciltīgu, ar visiem «papīriem». Bet Agnija nemaz nevar mājās suni turēt – alerģija... Ko nu? Atlikām slēpošanas plānus un sunīti paņēmām pie sevis... Izrādījās, ka Niko ir brīnišķīgākais suns, kāds vien iespējams. Apveltīts ar asu prātu un burvīgu raksturu.» «Mums dažkārt šķiet, ka Niko saprot visu, ko runājam. Pat nevajag izrunāt tos vārdus, kurus viņš dzird ikdienā, kas iemācīti. Šodien pat... Runājām, ka nāks žurnālists, ka suni fotografēs. Niko metās pie bļodiņas paēst un pēc tam cienīgi apsēdās – sak, esmu gatavs intervijai!» smej Maruta.
Skolā un izstādēs
Niko savulaik mācījies skolās, viņam bijusi arī spoža izstāžu karjera. Rolands uzskata: «Ar jebkuru suni vajadzētu iet uz suņu skolu. Šāda skološanās pavisam noteikti ir vajadzīga saimniekam – cilvēks tur daudz ko iemācās, rodas pavisam cita izpratne par suni, izveidojas daudz ciešāks kontakts. Apmācību laikā divās skolās neizlaidām nevienu nodarbību. Slapjā laikā apmācības laukums dubļains, suns netīrs, mašīna netīra, arī es pats netīrs, pārbraucām mājās ap pulksten 11 vakarā, bet kas par sajūtu, kāds prieks!
Izgājām suņu paklausības un pēc tam arī sargu skolu. Niko labāk patika tā otrā – konvojēšana, aizturēšana utt. Eksāmenus nokārtojām izcili.» Maruta turpina: «Trenere ieteica piedalīties izstādē. Neko nezinot, kas būs jādara, aizvedām Niko uz izstādi Ķīpsalā.» «Bija kādi 30 vācu aitusuņu kucēni,» atceras Rolands. «Jau sākumā abi bijām satraukušies, bet, kad vācu tiesnesis atlasīja tikai divus kucēnus un vilcinājās norādīt uzvarētāju, satraukums bija... Visbeidzot tiesnesis norādīja uz Niko! Pirmā izstāde, un pirmais čempiona tituls!» Arī vēlāk, jau juniora un pieauguša suņa vecumā, Niko kļuva par Latvijas čempionu, kā arī interčempionu. «Pieradām, ka vienmēr uzvaram,» teic Maruta. «Visvairāk pie tā pierod suns. Reiz, kad dabūja otro vietu, sēdēja, galvu nokāris... Visbeidzot sapratām, ka vērtējums izstādēs ir ļoti subjektīvs. Piemēram, kādā izstādē Niko tika pilnīgi nolikts, bet drīz pēc tam nākamajā atkal ieguva pirmo vietu kā izcils suns...» «Reiz aizbraucām uz izstādi Talsos, kur paralēli notika arī adžiliti sacensības. Nolēmu, ka jāizmēģina spēki arī tur,» stāsta R. Greiziņš. «Niko, lai gan nebija speciāli mācījies lēkt un izpildīt visu vajadzīgo, trasē strādāja perfekti, bet man, tolaik 54 gadus vecam, tas bija smags pārbaudījums – lai ievērotu suņa tempu, bija krietni jānopūlas. Izcīnījām trešo vietu, bet pie balvas netikām – sunim neesot bijusi atbilstoša kaklasiksna... Pēc tam vairs šādās sacensībās piedalījušies neesam, taču mājās Niko vēl līdz šim patīk gan lēkt pāri barjerām, gan cauri riņķim un izpildīt vēl visādus trikus. Viņam vēl aizvien patīk spēlēties ar bumbu, nest kociņu, pats uzprasās uz aktīvām rotaļām. Kustīgs un atraktīvs viņš bijis vienmēr. Piemēram, suņu skolā Niko bija augumā mazākais, taču, pārtraukumos dauzoties ar citiem, neviens viņu nevarēja noķert! Ja ātruma nepietika, Niko strauji mainīja virzienu (taisnā leņķī mežā iekšā; lēcienā varēja apgriezties pat par 360 grādiem!).»
Dzīvoklī un mājā
Diemžēl Niko ir alerģija pret ēdienu, kas izpaužas kā apmatojuma izkrišana. «Niko ir arī problēmas ar aizkuņģa dziedzeri, un viņš nepanes nevienu gatavo sauso barību. Vismaz neesam atraduši tādu, kas derētu. Dodam gaļu ar griķiem, arī saknes, augļus, vitamīnus. Našķis ir burkāns. Āboli garšo ne visi – tikai tie, kas kraukšķ, pēc garšas saldskābi. Dzidrajiem neskatās ne virsū!» kārumnieka gaumi atklāj Rolands.
Pa ziemu Niko dzīvo dzīvoklī Rīgā, bet vasaras pavada mājā Dzintaros. Rolands stāsta: «Rembo jebkuru ielaida mājā, bet bez saimnieka ziņas neviens izkļūt no tās nevarēja. Niko bez saimnieka ziņas nevienu iekšā nelaiž, taču, ja saimnieks viņam pateicis, ka viss kārtībā, ciemiņš var brīvi pārvietoties, kur vien vēlas. Pa nakti laižam suni iekšā, un arī tad viņš modri signalizē, ja pagalmā ienācis kāds svešinieks. Velti nerej. Protams, ja brauc kāds mopēds, kas nevienam sunim nepatīk, tad... Interesanti, ka arī šādā gadījumā rej tikai tad, kad netīkamais objekts parādās pie mūsu sētas, tad klusēdams aizskrien uz otru pagalma stūri un aprej svešinieku tur. Skolas pārbaudēs pierādījās, ka Niko ir ļoti stabila nervu sistēma, viņš nebaidās ne no šāviena, ne citiem trokšņiem.» Maruta papildina: «Arī pilsētas dzīvoklī Niko rej tikai tad, ja kāpņutelpā ienācis kāds svešinieks. Viens palicis, nedz rej, nedz gaudo.»
Kā Niko jūtas pilsētas dzīvoklī, un kā cilvēki jūtas, dzīvoklī esot kopā ar šādu suni? «Labi,» teic Maruta. «Iespējams, ja samircis kažoks, kaut kāda smaciņa ir, bet mēs paši to nejūtam. Lietū gan izvedam viņu laukā tikai tik, cik nepieciešams. Ziemā sniegu nopurina jau pirms ienākšanas mājā. Telpas regulāri jāvēdina. Spalvas mešanas laikā biežāk jāpaķemmē, bet tik un tā bieži jāpadarbojas ar putekļu sūcēju, lai sakoptu dzīvokli. Darbs ir liels, taču, ja suni patiešām mīl, tad tas nav grūti.» «Toties tas prieks, ko šāds suns spēj sniegt! Nu kurš gan tevi mājās sagaidīs tik sirsnīgi kā suns!» izsaucas Niko saimnieks.
***
VĀCU AITUSUNS
• Deutscher Schäferhund
• Izcelsmes valsts: Vācija
• Augstums skaustā: suņiem 60–65 cm, kucēm 55–60 cm
• Svars: suņiem 30–40 kg, kucēm 22–32 kg
• Apmatojums: pusgarš, ar pavilnu
• Krāsa: tumši vai gaiši pelēka, ruda, melna (reti) vai melna ar lāsumiem; melns seglojums, melna maska uz purna; ASV selekcionēti arī balti vācu aitusuņi
• Dzīves ilgums: 12–14 (15) gadu
• Kucēna aptuvenā cena: Ls 150–300 (ar ciltsrakstiem)