«Ja tic tam, ka cilvēka dvēsele dzīvo mūžīgi, tad esmu pārliecināta, ka kāda aristokrātiska dvēsele ir iemājojusi arī manā sunī Kažā,» stāsta saimniece trīs poļu Podhales aitusuņiem Ināra Aile, kuras pamatnodarbošanās ikdienā ir mācīt bērniem burāšanas prasmes Priedaines jahtklubā.
Ināras ģimene vienmēr uzņēmusies rūpes par kādu četrkājaino draugu, pirms šiem trijiem ģimenei piederēja vācu aitusuns un kaukāziete, vārdā Čaina, diemžēl kādā dienā abi suņi izskrējuši pa mājas vārtiem un iebēguši mežā, vācu aitusuns atgriezies pēc trīs dienām, bet kaukāziete tā arī neatgriezusies. Pāris mēnešus pavadot meklējumos un gaidot Čainu pārrodamies, Ināra nolēma iegādāties jaunu suni. Viņai bija skaidrs, ka arī jaunais suns būs kaukāzietis, taču tajā brīdī Latvijā kucēni nekur nebija, tāpēc tika apsvērta doma par citas šķirnes suņa iegādi. «Kādā interneta mājaslapā uzgāju šos baltos Podhales aitusuņus, izlasot aprakstu par šķirnes galvenajām raksturiezīmēm, nolēmu, ka šie varētu būt īstie.» Nu jau pāris gadus ģimenei piepulcējušies trīs jauni ģimenes locekļi – Latvijā salīdzinoši reti sastopamie poļu Podhales aitusuņi – četrus gadus vecais Kaža (Karavagio Badziar), divus gadus vecā Kaija (Krolewna Catonium) un gadu vecais Alinghi (Alinghi Karavagio), kas ir abu vecāko suņu pēcnācējs.
Vēlme veidot suņu audzētavu
Sākotnēji saimniecei bija doma izveidot suņu audzētavu, tādēļ kucēni tika rūpīgi meklēti, lai atrastu pašus labākos. «Biju atradusi kucēnus tepat Latvijā, taču šeit tie bija diezgan padārgi, sāku meklēt Polijā, kur tos veiksmīgi izdevās atrast Polijas suņu audzētavās Badziar, no kurienes nāk Kaža, un vēlāk Catonium, no kurienes nāk Kaija. «Kad sakontaktējos ar Badziar audzētavu, Kažas māte tieši gaidīja metienu. Arī mēs sākām gaidīt jauno mīluli. Es ļoti gribēju pirmo kucēnu no metiena, taču to dabūt nevarējām, jo tas palika audzētavā, beigās izvēlējos Kažu un tagad nespēju iedomāties, ka man būtu kāds cits suns.»
Pēc Kaijas un Kažas sapārošanas Kaijai pirmajā metienā piedzima 11 kucēnu, tie pamazām auga, un pienāca diena no tiem atvadīties, tad Ināra saprata, ka tas ir pārāk emocionāli smagi atdot kucēnu svešam cilvēkam un izlemt likteni suņa vietā, jo nekad nevar būt drošs par cilvēku, kuru nepazīsti, un būt pārliecināts, vai suns nonāks labās rokās. «No pārējiem audzētājiem izskanēja daudz pārmetumu, ka es sapāroju gandrīz nepilngadīgu kuci naudas pelnīšanas nolūkos, man personiski tas bija diezgan sāpīgi,» stāsta saimniece.
Kucēni nobriest lēnām
Kucēna vecumā šie suņi ir piesardzīgi un nobriest lēnām, šis process var ilgt 2–2,5 gadus. Arī vēsturiski raugoties, suņi kalnos sargāja ganāmpulku un vienmēr atradās tā tuvumā, nevis skraidīja pa mežu, dzenādami vilkus, viņi gaidīja, kad vilks pietuvosies ganāmpulkam, un tad gāja cīņā līdz galam, lai aizsargātu to. Arī kucēnam ir aizsardzības instinkts, viņš apzinās, ka ir vājāks par iespējamo ienaidnieku, tāpēc ir uzmanīgs un, varētu šķist, bailīgs. Ināra uzsver, ja kucēns pie katras izdevības mestos virsū katram vilkam, nekas daudz no viņa pāri nepaliktu. Uzskats, ka šie suņi ir vai nu bailīgi, vai agresīvi, ir maldīgs, daudz kas atkarīgs no audzināšanas, kā arī tā, vai suns turēts piesiets, suņi ir adekvāti un kārtīgi mājas sargi.
Suņu hierarhija
Suņu vidū valda hierarhija, katrs jaunienācējs nostājas hierarhijas apakšā. Arī saimnieces trīs suņu starpā valda hierarhija, kas ir jūtama. «Pirmais ģimenē ienāca Kaža. Viņam ar mums ir visciešākais kontakts, tādēļ varētu teikt, ka viņam piemīt cilvēciska dvēsele, raugoties uz viņa skatienu, ir sajūta, ka viņš saprot, ko viņam saka, redz cauri un izjūt saimnieku, Kaijai tā nav, viņas skatiens vēsta – varbūt kaut ko garšīgu? Varbūt paglaudīsi mani? Viņa ir nedaudz atstatus, jo ģimenē ienāca otrā, līdz ar to ir nostājusies aiz Kažas, kurš tiek uzskatīts par barvedi. Pats jaunākais ir kucēns Alinghi, kuram tūlīt paliks gads. Var just to, ka viņam ir sava ģimene – māte Kaija un tēvs Kaža, viņam kontaktēšanās ar cilvēku ir otrajā plānā. Šāda hierarhijas veidošanās pašai Inārai bija atklājums, taču, atminoties sarunu ar šīs suņu šķirnes audzētāju, Ināra esot izteikusi domu, ka varētu paturēt ģimenē pat piecus suņus, audzētājas padoms bijis – nekādā gadījumā tā nedarīt. Pēdējais, iespējams, var vispār nekontaktēties ar cilvēku, jo drīkst kontaktēties tikai ar tiem, kas par viņu ierindojas augstākā hierarhijā.
Temperamenti atšķiras
Visi trīs suņi ir atšķirīgi, Kaija pret svešiniekiem ir draudzīga, labprāt vēlas, lai viņu paglauda, ievēro, un ir daudz pielaidīgāka. Kaža savukārt ir daudz atturīgāks un pirmajā brīdī nevēlas, lai svešinieki viņam pieskartos. Viņš, protams, nerūc un nekož, bet, tiklīdz kāds mēģina tuvoties, viņš atkāpjas, jāpaiet apmēram desmit minūtēm, tad arī viņš ļauj sevi paglaudīt, ja saimnieks atrodas blakus. Ināra stāsta, ka suņi pret saimniekiem izturas ar īpašu uzmanību un attieksmi. Pastaigās pa mežu abi puikas – Kaža un Alinghi – reizēm aizskrien pa priekšu, bet Kaijā vērojamas sievišķīgas iezīmes, viņa vienmēr iepaliek un vēro, kur es palieku.
Ja ar suņiem strādā, viņi viegli padodas dresūrai. Kad mēs tikko paņēmām Kažu, viņš pirmajā ziemā dzīvoja iekštelpās. Vienreiz mājās bija uzaicināti viesi un cienastam pagatavots suši, Kaža bija iegājis virtuvē un šo šķīvi ar suši jau pavilcis uz galda malu, es viņu pieķēru, kārtīgi sabāru, nokaunināju, un kopš tās reizes viņš vairs neko nav čiepis no galda.
Tirgū socializējas ar cilvēkiem
«Nesen lasīju kādu interesantu aprakstu par šiem suņiem – kāpjot kalnos, gani tiem pieturējušies pie astes, izmantojot to kā balstu. Nodomāju – nevar būt, ka suns ļauj turēties pie astes un raut aiz tās. Mums bija vilku suns, kuram pie astes vispār nevarēja pieskarties, nolēmām pamēģināt, un patiešām, velkot aiz astes, tiem nesāp un netiek izrādīta nekāda reakcija. Arī suņu izteiktā inteliģence un nosvērtība veidojusies vēsturiski, jo šie suņi bija ne tikai gani kalnos, tie arī palīdzēja vilkt preču ratiņus un tika ņemti līdzi uz tirgu, kur socializējās ar cilvēkiem.»
Tāpēc arī tagad mēs ar saviem suņiem devāmies pastaigās uz vietām, kur apgrozās daudz cilvēku, lai viņi pierastu pie sabiedrības, jo, kad Kaža bija kucēns, līdz gada vecumam viņam nevarēja pienākt klāt svešinieki, viņš uzreiz rūca. Interesanti liekas arī tas, ka viņš spēj atšķirt situācijas, kad atrodamies uz ielas, tiklīdz kāds stiepj roku, viņš uzreiz atkāpjas, bet, kad piedalījāmies suņu izstādēs, kur apkārt ir pūlis, nepārtraukti nevar kontrolēt, ko dara suns, vienā brīdī es sarunājos ar kādu cilvēku, paskatos uz Kažu un redzu, ka viņu glauda bērns, bet viņš neizrāda nekādu reakciju, vienkārši mierīgi guļ.
Poļu aitusuņi ir diezgan alerģiski, kaut gan tas nav raksturīgs tikai šai šķirnei, bet visiem baltajiem suņiem. Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr atradām piemērotu barību. Izteikti jutīgi pret treknu barību ar augstu proteīnu saturu. Arī šobrīd Kaža ir slikts ēdājs un svara ziņā vieglākais no visiem trim suņiem. Mums katru rītu jau ir izveidojies savs rituāls, es iznesu bļodas ar ēdienu, Kaija un Alinghi sāk ēst, bet man jāiet pie Kažas un jāaicina viņš brokastīs – Kažociņ, ej, lūdzu, paēd –, tad viņš lēnām slinki pieceļas un iet ēst, turpretī Kaijai un Alinghi ēdiens dzīvē ir galvenais.
Savu teritoriju nepamet
Šiem suņiem ir izteikts savas teritorijas instinkts, pat tad, ja mājas vārtiņi ir palikuši vaļā, viņi neiet tālāk par viena kvartāla robežām. Kādā dienā ar vīru bijām devušies uz Rīgu un saņēmām zvanu no kaimiņiem, ka mājas vārti esot vaļā un suņi klaiņo pa ielu, kad pārradāmies, patiešām visi trīs mūsu suņi bija ārā, taču ne kur tālu nebija devušies, bet dzīvojās pa to pašu ielu pie mājas.
Pret citiem suņiem izturas draudzīgi
Ikdienā, dodoties pastaigās, droši vedam suņus bez pavadas, par ko daudzi ir diezgan šokēti, jo suņu augums ir iespaidīgs, bet viņi ir pilnībā adekvāti. Vienīgais, kas viņus interesē, ir citi suņi, ja ceļā kāds gadās, tad gan par katru cenu ir jāpieskrien un jāapostās, bet vienmēr izturas draudzīgi un nekad neuzbrūk. Pieredzē ir bijis tikai viens gadījums, kad Kaža nolika uz lāpstiņām kādu dalmācieti viņa pārliekās uzmācības dēļ.
Podhalieši spēj apvainoties
Kā jebkura dzīva radība arī šie suņi prasa daudz uzmanības un kontaktu ar cilvēku, ja man pāris dienas nesanāk laiks izvest pastaigā savējos, viņi jau jūtas pamesti, īpaši tas vērojams Kažas uzvedībā. Suņu inteliģentais raksturs un uzvedība ir tik nosvērti, ka audzināšanas procesā ar suņiem visu iespējams sarunāt, nav nepieciešams izmantot citus līdzekļus. Reiz, kad devāmies pastaigā ar visiem trim suņiem, vīram kāds piezvanīja, un viņam steidzīgi bija jādodas mājās, es nolēmu iet lēnām un vēl nedaudz pastaigāt. Kaža vēlējās iet līdzi manam vīram, kad es viņu nelaidu, viņš apsēdās uz takas un nekustējās ne no vietas, es viņam saku: «Kaža, ejam mājās.» Nekādas reakcijas, mēģināju vilkt aiz saites, bet viņš nekustas, tad es viņu ar sānu nedaudz pagrūdu, tajā brīdī viņš apvainojās, sāka iet man pa priekšu, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, es ar viņu runāju – nekādas reakcijas vai atbildes līdz pašām mājām.
Man patīk lieli suņi, jo lielā galvā ir vairāk smadzeņu. Protams, ir daži izņēmumi kā, piemēram, kaukāzieši, kas spēj būt neadekvāti, bet domāju, ka pēc manas kaukāzietes Čainas daudziem ir mainījies viedoklis par šo šķirni. Viņu varēja paglaudīt ikviens, un viņa nevienam neuzbruka. Pirmkārt, ļoti daudz kas ir atkarīgs no audzināšanas. Ināra uzsver, ka suņi domāti nopietniem cilvēkiem, kas gatavi uzņemties atbildību, staigāt uz suņu skolu un pievērst uzmanību audzināšanai, tad arī ģimenes mīlulis izaugs par kārtīgu suni.