komentārs

Armēnijas smagā sakāve karā pret Azerbaidžānu ir vēl viena jaunā laika iezīme. Kad jūs pēdējo reizi esat dzirdējuši, ka par kādu valsti teiktu – tā ir smagi sakauta un kapitulējusi karā ar citu valsti? Gadu desmitiem par jebkuriem starpvalstu saasinājumiem tika skandēta formula, ka “šim konfliktam nav militāra risinājuma. Tas jārisina sarunu ceļā”. Izrādījās, ka tā nav patiesība. Izrādījās, ka tā ir vēlmju domāšana. Nelietosim eifēmismu – militārs risinājums, bet gan tā precīzo apzīmējumu – karš. Izrādījās, ka tas ir ātri un efektīgi.

„Ilzes Znotiņas vadībā Latvijas banku sistēma kļuvusi ne tikai klientam nedraudzīga, bet arī bīstama, jo naudu, ko viņš tur ielicis, ar vienu rīkojumu var arestēt. Par ko? A, ne par ko,” intervijā Neatkarīgajai stāsta advokāte Daiga Siliņa. Viņa ir arī autore traģikomiskam salīdzinājumam, ka pašlaik notiekošais finanšu uzraudzības jomā atgādina sarkano teroru. Uz to uzreiz ar žēlabu Zvērinātu advokātu padomē vērsās Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) priekšniece Ilze Znotiņa. Viņa bija sarūgtināta par metaforu, ka banku sistēmā redzamais atgādina visdrūmākos padomju laikus. Zvērināto advokātu padome visā nopietnībā izskatīja Znotiņas iesniegumu, bet nekādas sankcijas pret Siliņu neuzsāka. Jo tas, ko saka Siliņa, ir viedoklis, un laikam jau šādam viedoklim ir arī pamats.

Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības Jānis Dombrava aicina Latvijas politiķus nesteigties ar atbalsta izrādīšanu jaunievēlētajam ASV prezidentam. “Amerikāņi pieņem lēmumu, kurš būs viņu prezidents. Sagaidīsim oficiālos rezultātus un sadarbosimies ar jaunievēlēto administrāciju, aizstāvot Latvijas intereses,” sociālajā vietnē twitter raksta deputāts.

11. novembrī LTV1 plkst. 22.10 notiks Dzintara Dreiberga filmas “Dvēseļu putenis” televīzijas pirmizrāde. Šīs filmas pirmizrāde kinoteātros notika 2019. gada 8. novembrī, un gada laikā to noskatījās jau vairāk nekā 250 000 skatītāju. “Dvēseļu putenis” atjaunotās Latvijas kino vēsturē kļuva par visu laiku skatītāko filmu Latvijas kinoteātros, pārspējot pat tādus Holivudas grāvējus kā Džeimsa Kemerona 1997. gadā uzņemto filmu “Titāniks” (Titanic) un tā paša Džeimsa Kemerona 2009. gadā uzņemto zinātniskās fantastikas filmu “Avatars” (Avatar).

Tas, ka valdības vadītāja Krišjāņa Kariņa (JV) uzticamās gvardes briljantcietajās rindās ieviesies kariess, nav nekas neparasts: acīmredzot kāda krūtīs ierunājās sirdsapziņa, un šis „kāds” sagribēja izstāstīt, ka piektdienas tamborētāju pulciņa lēmums par kārtējā valstiskā nokdauna ieviešanu nebija nemaz tik vienbalsīgs, kā to publiski mēģināja iztēloties premjers. Pa kariesa izgrauzto caurumu pasaulē izplūda ne visai patīkama patiesība...

Pēdējā laikā pirms ārkārtas situācijas pasludināšanas politiskās elites vidē bija vērojama interesanta kustēšanās, tostarp, Rīgas domes deputāts Māris Mičerevskis paziņoja par izstāšanos no partijas “Latvijas attīstībai”.

„Ai, nu nesatraucieties par niekiem. Lai viņš iet! Turpiniet traukties uz saviem nospraustajiem mērķiem – divvalodību, geju laulībām, Rīgas budžeta naudas apgūšanu un Rīgas ielu sačakarēšanu,” tviterlentē raksta Kārlis, sevi nodēvējot par latviešu buržuju un būmeri. Ironiskā replika attiecas uz Rīgas domnieku Māri Mičerevski, kurš ceturtdien paziņoja par izstāšanos no partijas „Latvijas attīstībai”, jo nespēja samierināties ar partijas šaurpolitiskajām intrigām. Uzslava Mārim. Bet atparisti paliek uzticīgi saviem principiem: visos varas līmeņos turpina lienošās divvalodības un citu perversiju ievilkšanu.

„Latvijas valsts mēģina pārdot par 4,3 miljoniem eiro uzņēmuma “Liepājas metalurgs” (LM) krāsni, par kuras uzcelšanu valsts samaksāja 67,5 miljonus eiro. Kopējie zaudējumi saistībā ar šo uzņēmumu veido simtiem miljonu eiro,” Neatkarīgajā raksta Arnis Kluinis. Pat par šo salīdzinoši zemo cenu nav īsti, kas gribētu pirkt. Šodien līdz pusdienlaikam vēl var pieteikties izsoles pretendenti. Varbūt tagad beidzot izdosies pārdot. Cik brīnišķīgs bizness – valsts, ja paveiksies, nopelnīs mīnus 63,2 miljonus eiro!

Vienā no savām priekšvēlēšanu runām pagaidām vēl amatā esošais ASV prezidents Donalds Tramps ļoti trāpīgi aizrādīja, ka vairs nav iespējams saņemt informāciju par pasaulē un Amerikā notiekošo, jo no lielajiem informācijas kanāliem vienīgais, kas tiek skandēts, ir: “Covid, covid covid, covid!” Savukārt citi, vērtējot pašreizējo globālo informācijas plūsmu, izteica joku ‒ ja no 2020. gada marta mūs vērotu citplanētieši, tad viņi viennozīmīgi secinātu, ka visā Rietumu pasaulē dominē reliģija, kuras adepti pielūdz kaut kādu visspēcīgu dievišķi mistisku būtni, vārdā Covid-19, un nospriestu, ka visā šajā Zemes daļā valda noslēpumains Covid kults.

Vistuvākajā laikā valdība lems par ārkārtas stāvokļa izsludināšanu valstī un stingrākiem kovida izplatības ierobežošanas pasākumiem. Tas nozīmē atkal lielus zaudējumus visām nozarēm, kuras strādā ar dzīviem cilvēkiem un kurām lielākā peļņa ir tur, kur ir vairāk cilvēku.

„Mums zināms, ka partijai ir jaunas nepatikšanas. KNAB prasa atmaksāt nepamatotu ziedojumu, bet partijas konts ir tukšs,” TV3 raidījumā „Nekā personīga” saka no politpulciņa KPV LV izslēgtais Lauris Zīverts. KNAB patiešām apšauba modes blogeres, iekšlietu ministra Sanda Ģirģena (KPV LV) bijušās komunikāciju padomnieces Beatas Jonītes ziedotos 10 000 eiro mīļotajai partijai: maksājums neatbilstot viņas ienākumiem. Bet ne par to modes blogeru pasaulē satraukums: partijas konts esot tukšs!

Apskatot aizvadītās nedēļas ierakstus sociālajā vietnē tviter, varam pamanīt, ka Latvijā attīstās tie paši procesi, kādi raksturīgi Latvijai līdzīgām sabiedrībām, kur pie varas ir valdības, kuras gūst sabiedrības pamatplūsmas, tas ir, vadošo mediju atbalstu. Šajā situācijā vara vienā brīdī pati sev negaidīti sāk apzināties, ka tā var darīt ko grib un tai par to nekas nebūs.

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) ārkārtas valdes sēdē pieņemts lēmums ‒ par sasteigtajām un nekvalitatīvajām reformām izglītībā prasīt skaidrojumus Ministru prezidentam Arturam Krišjānim Kariņam, izglītības un zinātnes ministrei Ilgai Šuplinskai, finanšu ministram Jānim Reiram, kā arī ministres pārstāvētājai Jaunajai konservatīvajai partijai.

Šonedēļ aprit pusgads, kopš Neatkarīgā ir no papīra formāta pārgājusi uz digitālo formātu, un tas ir laiks, kad parasti tiek izteikti secinājumi par paveikto.

„Testi, testi, vairāk testu, taisām testus, naudu, naudu testiem, testiem, testiem, jē, jē, jē!” pie sevis enerģiski dungo premjers Krišjānis Kariņš („Jaunā Vienotība”). Arī publiski viņš ar lielu iedvesmu stāsta, ka testus vajag. Kariņš sola atrast naudu kovida testēšanas paplašināšanai. Tas lieliski! Protams, jo vairāk testu, jo labāk pārredzams laukums valstī, jo labāk dakteri var kaut cik saprast, kur bijis kāds pērklis slimībai, no kura tā izplatījusies tālāk. Jo vairāk testu, jo ātrāk var atsijāt saslimušos un sākt viņus ārstēt.

Atbilstoši šībrīža prasībām, paziņoju: Atzīstu koronovīrusa “SARS-CoV-2” eksistenci, tā lipīgumu un šī vīrusa izraisītās slimības “Covid-19” bīstamību. Vēl vairāk, man ļoti tuvs cilvēks ir saslimis ar Covid, tāpēc lieliski apzinos problēmas smagumu.

LTV raidījums „De facto” nedēļas nogalē palaida interesantu sižetu par 12. Saeimas deputātu ķibelēm ar degvielu un tās kompensācijām. Izrādās, ka 12. Saeimā ir bijuši 12 deputāti, par kuru benzīna lietām uzsākta kriminālprocesa veidā interesējies KNAB.

Aizkustina nevainība, ar kādu raidījums „DeFacto” (DF), kas izvietots sabiedriskā medija raidlaikā, mēģināja pārliecināt skatītājus par Latvijā atdzimstošo nacismu. Pagājušās svētdienas DF sižets par Raivja Zeltīta izveidoto biedrību „Austošā saule” varētu pretendēt uz kādu augsta ranga balvu no Kremļa propagandoniem. Tas tiešām bija iespaidīgi.

... Viņa nekad nenāca ar skaļumu vai bravūru. Kaut arī laikraksta „Atmoda” durvis vienmēr bija laipni atvērtas, nereti atradās arī tādi indivīdi, kuriem atspert ar kāju pat vaļā esošas durvis – tas bija nieka darbs. Viņa vienmēr nāca ar klusu, atturīgu smaidu, ar cieņu – kā pieņemts nākt pie kolēģiem un cīņbiedriem. Viņa – Atmodas laiku politiķe, Latvijas Tautas frontes (LTF) domes un valdes locekle. Viņai šogad būtu palikuši 65 gadi. Jubilejas vietā atzīmējam viņas nāves dienas trīsdesmitgadi: Ita gāja bojā 1990. gada 28. oktobrī Itālijā, Tirēnu jūrā.

Pārfrāzējot izteikumu, ka Ņujorka ir pilsēta, kura nekad neguļ, var teikt, ka politika ir katliņš, kurš nekad nebeidz mutuļot. Politiķi ir cilvēki, kuri savas prāta spējas pārvērtē īpaši stipri, tāpēc viņiem pašiem šķiet, ka viņi ir ārkārtīgi gudri un savu primitīvo taisnvirziena rosīšanos glaimojoši sauc par politisko šahu.