Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības Jānis Dombrava aicina Latvijas politiķus nesteigties ar atbalsta izrādīšanu jaunievēlētajam ASV prezidentam. “Amerikāņi pieņem lēmumu, kurš būs viņu prezidents. Sagaidīsim oficiālos rezultātus un sadarbosimies ar jaunievēlēto administrāciju, aizstāvot Latvijas intereses,” sociālajā vietnē twitter raksta deputāts.
Pirmajā brīdī var likties, ka viss pareizi, konservatīvi noskaņotais deputāts pauž viedu atziņu - nesteigties, jo vēl jau viss nav tik viennozīmīgi... Taču patiesībā jautājums ir daudz nopietnāks un attiecas arī uz citiem gadījumiem. Tā izvērtējumu sāksim ar kopējo dispozīciju. Var tas kādam patikt vai nepatikt, bet Latvijas stratēģisko drošību garantē ASV. Nomināli NATO, bet faktiski ASV.
Ja kādam līdz šim nav bijis pietiekoši skaidrs, ko nozīmē drošības garantijas, tad tieši tagad tas tiek uzskatāmi demonstrēts Kalnu Karabahā. Armēnijas drošību (Azerbaidžānas un Turcijas ielenkumā) garantē Krievija (nomināli Kolektīvās drošības līguma organizācija). Pēc Armēnijā pērn notikušās revolūcijas, kuras rezultātā pie varas nāca Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam ne pārāk tīkamais Nikols Pašinjans, starp Armēniju un Krieviju iestājās zināms vēsums. Pat ne atsalums, vienīgi mērens vēsums. Taču ar to pietika, lai Azerbaidžāna (Turcijas atbalstīta) pacenstos mainīt to nelabvēlīgo stratēģisko situāciju, kāda tai bija izveidojusies pēc faktiski zaudētā pirmā Karabahas kara 1994. gadā. Formāli Krievija Armēnijas drošības garantijas līguma nosacījumus pilda (tās starptautiski atzītajās robežās, tas ir, bez Kalnu Karabahas), taču faktiski ir atstāta viena pret Azerbaidžānas armijas pārspēku. Tikai pēc azerbaidžāņu kļūmīgās Krievijas helikoptera notriekšanas Krievija iejaucās, un tika noslēgts pamiers ar Armēnijas pusei ļoti smagiem noteikumiem.
Protams, ASV nav Krievija, un NATO lēmumus nepieņem viens cilvēks, kura simpātijas vai antipātijas pret kādu valsti vai tās vadītāju var būt izšķirošas noteikta stratēģiska lēmuma pieņemšanā. Skaidrs, ka Baidens īpaši nesatrauktos par to, vai Latvijas amatpersonas viņu atzīst dienu ātrāk vai dienu vēlāk, bet nav nekāda pamata nedarīt to, ko var darīt, ja tas nāk pašiem par labu.
Mēs paši vienmēr piesaucam Islandi un Dāniju kā valstis, kuras pirmās atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu 1991. gada augustā, un ar zināmu īgnumu atceramies ASV ilgo vilcināšanos to darīt. Līdz ar to šim simboliskajam žestam tomēr ir liela nozīme. Ne velti Putins 2016. gadā pasteidzās apsveikt jaunievēlēto ASV prezidentu viens no pirmajiem, kamēr tagad ilgi vilcinās apsveikt Baidenu ar uzvaru. Tādējādi Putins demonstrē savu nevērīgo attieksmi pret jauno ASV prezidentu.
Diez vai Dombrava, aicinot nesteigties ar Baidena atzīšanu, vēlas norādīt uz ASV maznozīmīgumu vai vēlas pazemot jauno ASV prezidentu. Tas būtu ārpus veselā saprāta rāmjiem. Visticamāk, to diktē ietiepīga nevēlēšanās atzīt acīmredzamo faktu, ka ASV vēlēšanās uzvarējis Dombravam emocionāli mazāk tīkams kandidāts. Mentāli tuvāks viņam ir Tramps, un ir primitīva vēlme nepieņemt realitāti. Tieši tāpat kā pašam Trampam, kurš turpina fantazēt par nelikumībām un viņa uzvaras “nozagšanu”, kaut nekādus reālus faktus vai pierādījumus šai “nozagšanai” uzrādīt nespēj.
Var, protams, gaidīt dažādus brīnumus, bet jāsaprot, ka ASV prezidenta vēlēšanas, lai arī ar nelielu aizkavēšanos, ir sekmīgi beigušās. Ar vairāk kā 4 miljonu vēlētāju balsu un gandrīz 100 elektoru pārsvaru ir ievēlēts 46. ASV prezidents - Džo Baidens. Nomināli viņš tiks ievēlēts 14. decembrī, kad elektoru kolēģija sanāks uz sēdi Vašingtonā, bet nav ne mazākā pamata domāt, ka elektoru balsojums varētu būt citāds.
Tāpat nav nopietnu pierādījumu, ka būtu notikušas kādas plašas vēlēšanu rezultātu falsifikācijas. Droši vien tiks vēlreiz pārskaitītas balsis tur, kur to var izdarīt pēc likuma. Piemēram, Viskonsīnā, kur var pieprasīt balsu pārskaitīšanu, ja starpība starp pretendentu saņemtajām balsīm ir mazāka kā 1%. Gan jau kaut kur atklāsies kādas nepilnības, kļūdas un, iespējams, pat atsevišķas apzinātas ļaunprātības, taču tas nevar mainīt kopējo spēku sadalījumu. Pat ne kopējo, jo ASV vēlēšanas notiek pa pavalstīm, kur uzvarētājs paņem visu.
Tāpēc šoreiz nevar piesaukt 2000. gada scenāriju, kad ārkārtīgi līdzīgs balsu sadalījums vienā pavalstī - Floridā - varēja izšķir, kurš būs ASV prezidents - Džordžs Bušs jaunākais vai Alberts Gors. Tagad Baidena pārsvars pār Trampu ir pietiekoši liels, lai bez jebkādas šaubīšanās teiktu - viss, vēlēšanas beigušās. Stāstiem par masveida nelikumībām ar pasta balsošanas palīdzību un viltotu biļetenu samešanu balsošanas urnās var noticēt vienīgi regulāri Krievijas federālo televīzijas kanālu skatītāji - konspirācijas teoriju piekritēji, kuri pārliecināti, ka ASV viss notiek apmēram tāpat kā Krievijā. Cik vajag, tik uzrakstām. Ja pietrūkst balsu, tad sametam urnā, cik vajag.
Uz šī Krievijas propagandas plikā āķa uzķērās Igaunijas iekšlietu ministrs Marts Helmi, kurš sāka publiski spriedelēt par ASV vēlēšanu neapšaubāmo “nelikumību”, respektīvi, nodemonstrēja avotu, no kurienes smeļas informāciju, un likumsakarīgi zaudēja amatu. Nu, nevar par ministru, turklāt tik atbildīgā sfērā, strādāt cilvēks ar šādu intelektuālo kapacitāti un bezatbildīgi graut savas valsts reputāciju.
Dombravas aicinājums nesteigties ar Baidena atzīšanu par ASV ievēlēto prezidentu viņu novieto vienā kohortā ar Putinu, kurš aicina darīt tieši to pašu. Pat vienmēr ārkārtīgi piesardzīgais (atbilstoši ieņemamajam statusam) ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs atzinis Baidena uzvaru. Ko vēl gaidīt? Putinu un Sji Dziņpinu? Patiesības labad jāatzīst, ka visas Latvijas augstākās amatpersonas Baidenu jau pagājušā nedēļā apsveica ar uzvaru, tāpēc Dombravas aicinājums izskatās vienīgi kā mājiens savam kodolelektorātam, kurš stāv par Trampu kā mūris. Īpaši ciets. Es tikpat ciets un vēl cietāks. Un, protams, mājiens visiem pārējiem - līdzīga pasaules redzējuma cilvēkus pēc iespējas tālāk no amatiem, kur tiek prasīta valstiska atbildība. Lai nesanāk kā Igaunijā vai vēl trakāk - kā Armēnijā.
