Atbilstoši šībrīža prasībām, paziņoju: Atzīstu koronovīrusa “SARS-CoV-2” eksistenci, tā lipīgumu un šī vīrusa izraisītās slimības “Covid-19” bīstamību. Vēl vairāk, man ļoti tuvs cilvēks ir saslimis ar Covid, tāpēc lieliski apzinos problēmas smagumu.
Tuvojoties ziemai, atkal pieaug ar Covid inficēto skaits. Varētu jau teikt, ka mūs skāris otrais pandēmijas vilnis, ja vien mums pa īstam būtu bijis pirmais. Līdz pat oktobra sākumam šķita, ka Latvija vispār paliks kā tāda miera osta bangojošajā pandēmijas okeānā. Taču izskatās, ka nekāds izņēmums nebūsim, tāpēc jau laikus jādomā, ko darīt un, galvenais, kā darīt.
Līdz šim asākās diskusijas par Covid tēmu izvērtušās par vienu priekšlikumu - masku obligāto nēsāšanu dažādās situācijās. Diemžēl no epidemioloģiskā aspekta masku nēsāšanas jautājums noteikti nav būtiskākais, toties no komunikāciju (PR) aspekta visvieglāk “maļamais”. Tāds, kura aizsegā var izvairīties no daudz nopietnāku jautājumu apspriešanas.
Viens no šādiem jautājumiem ir iespējamais “lokdauns” jeb aktīvas ekonomiskās darbības pārtraukšana, kamēr nemazinās Covid apdraudējums. Vācija ievieš vispārējo karantīnu no 2. novembra, Francija jau no 31. oktobra. Arī pie mums šādi risinājumi tiek izskatīti un veselības ministre Ilze Viņķele runā skaidru valodu: “Ja skaitļi iet uz augšu, uzreiz viens no pirmajiem risinājumiem ir aizvērt bārus un krogus.” Neskatoties uz “lokdaunu” smago ietekmi uz atsevišķām iedzīvotāju grupām un ekonomiku kopumā, šie soļi ir samērā populāri sabiedrībā. Kāpēc?
Izvērtējot to vai citu varas rīkojumu, jāapzinās šo rīkojumu beneficiāri. Pasaulē ir milzīgs cilvēku slānis, kuri ir ieinteresēti stingru karantīnas ierobežojumu ieviešanā. Jāatzīst, ka “lokdaunam” ir ļoti plaša sociālā bāze. Tie ir visi cilvēki, kuru ienākums nav atkarīgs no sava darba rezultātiem. Pēc ekspertu vērtējuma pie šīs grupas pieskaitāmi ap 30% visas cilvēces.
Runa ir par cilvēkiem, kuri saņem algu, neatkarīgi no tā, ko viņi dara un kā dara. Tāda ir pilnīgi visa birokrātija, jo, sākot no zemākā ierēdņu līmeņa līdz pat premjeram un prezidentam, šie cilvēki saņem fiksētu atalgojumu, kas nav atkarīgs no tā, cik labi vai slikti viņi savu darbu veic. Runa nav tikai par valsts aparāta birokrātiju. Pie šīs grupas pieder arī sociālā un korporatīvā birokrātija. Dažādi projektu rakstītāji, grantu mednieki un makšķernieki, lielu uzņēmumu aparāta darbinieki un citi. Covid un ar to saistītie ierobežojumi ir lielisks iemesls atrunām, kāpēc viens vai otrs darbs nav ticis izdarīts vai netiek darīts. Jo stingrāki ierobežojumi, jo vieglāk atrast iemeslu, kāpēc darbi buksē. Nu, ko jūs gribat? Vai tad nesaprotat, ka Covid?
Galu galā algu visi šie darboņi saņem regulāri, neatkarīgi ne tikai no darba rezultātiem, bet arī no fiziski noturēto apspriežu vai aizpildīto papīru skaita. Covid aizsegā var vaļīgāk apieties ar naudu, un tas jau ir mūžīgs birokrātu un dažādu pārvaldnieku sapnis. Ņemot vērā, ka liela daļa (varbūt par lielākā) no šīs birokrātijas dara darbu, kura pēkšņu neesamību neviens pat nepamanītu, šis slānis faktiski parazitē uz pārējās sabiedrības rēķina.
Tā kā tieši šie cilvēki, kuru atalgojums nav atkarīgs no padarītā darba rezultātiem, pieņem lēmumus, tad skaidrs, ka liela daļa mūsu un arī pasaules elites ir par stingru ierobežojumu pieņemšanu. Ja šajā brīdī šie cilvēki svētā paštaisnumā sāks kliegt, ka viņi to dara aiz tīrās cilvēkmīlestības un vispārējā labuma vārdā, tad gribētu redzēt viņu reakciju, ja viņu atalgojums tiktu saistīts ar valsts IKP vai iekasēto nodokļu apmēru. Tas ir, ar valsts reālo ekonomiku. Cik liels būtu atbalsts stingriem karantīnas pasākumiem, ja cilvēkiem, kuri saņem algu no valsts budžeta, algas tiktu samazinātas proporcionāli ienākumu samazinājumam valsts budžetā? Nav grūti skaļi iestāties par stingriem karantīnas pasākumiem, ja valsts garantē turpmāku atalgojuma līmeņa saglabāšanu, un atsevišķos gadījumos pat sola to palielināt.
Pavisam cita attieksme rodas, ja šo ierobežojumu dēļ grūst agrākais dzīves ritms. Ja Vācijā un Francijā stingro ierobežojumu pieņemšana notiek vienlaikus ar ārkārtīgi plašiem un dāsniem atbalsta mehānismiem tiem, kuri no šiem ierobežojumiem reāli cieš, tad pie mums, vismaz pavasarī, šie “atbalsta” mehānismi bija galīgi greizi. Šie mehānismi precīzi atspoguļoja jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pieņemto doktrīnu ‒ jo turīgāks esi, jo lielāku atbalstu saņem, savukārt ja jau biji nabags, tad nekas tev nepienākas. Šī nav valsts, kas domātu par nabagiem. Tie ir politiskajai šķirai sociāli sveši cilvēki, kurus tā labāk redz ejam, nekā nākam. Lai par viņiem domā citi visādās tur īrijās.
Negribu, lai mani pārprot. Kā jau sākumā rakstīju, labi apzinos Covid bīstamību, tāpēc nesaku, ka ierobežojumi būtu kaut kā jāmīkstina un jāizliekas, ka pandēmijas nemaz nav. Vienkārši jāsaprot, ka mēs visi neatrodamies vienādās situācijās. Ir cilvēki, kuriem “lokdauns” ir pat ļoti izdevīgs, un ir cilvēki, kuriem tas sagrauj visus dzīves plānus. Tikai saprātīgi un godīgi būtu, ja “lokdauna” sekas tiktu vairāk izlīdzinātas. Lai nebūtu tā, ka vieniem vieni labumi, bet citiem vienas grūtības. Taču tādu pasākumu kopuma izstrādāšana prasa reālu darbu, uz kuru mūsu valsts pārvaldes aparāts, tā vien šķiet, nav spējīgs.
