Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) ārkārtas valdes sēdē pieņemts lēmums ‒ par sasteigtajām un nekvalitatīvajām reformām izglītībā prasīt skaidrojumus Ministru prezidentam Arturam Krišjānim Kariņam, izglītības un zinātnes ministrei Ilgai Šuplinskai, finanšu ministram Jānim Reiram, kā arī ministres pārstāvētājai Jaunajai konservatīvajai partijai.
Vienlaikus LIZDA izvirzījusi vairākas prasības izglītības un zinātnes ministrei Ilgai Šuplinskai. Ja prasības netiks pildītas, arodbiedrība pieprasīs ministres Ilgas Šuplinskas demisiju.
Te varētu rasties jautājums, kāpēc LIZDA vēl kaut ko gudro un pagaidām tikai varbūtības formā runā par to, ka varētu tā kā pieprasīt, kā varbūt vēl nepieprasīt Šuplinskas demisiju? Vai tad nav jau sen skaidrs, kas ir ministre un viņas partija?
Bet laikam arodbiedrība vēl tic labajam, cer uz kādu brīnumainu pārvērtību politiskās elites smalkajās aprindās - ja nu piepeši Šuplinskai sapnī atnāk mākslas, iekšējā skaistuma un izglītības dieviete Atēna un saka: „Beidz, Ilga, neklausīties LIZDA! Apsēdieties abas ar LIZDA priekšsēdētāju Ingu Vanagu, izrunājieties un sāciet kaut kā saprasties!”
Tomēr maz ticams, ka no debesīm nolaidīsies kādi brīnumi. Šupliska ir diezgan pat konkrēti definējusi premjeram Kariņam, ka viņš var dot un var nedot vēl nedēļu vai ne nedēļu laika kompromisu meklēšanai. Tik vai tā nekas nemainīsies. Tātad kaut kāda tur izglītības darbinieku arodbiedrība var visu ko runāt, cik vien grib, - ministre Ilga pat negrasās klausīties. Nav arī zināms, vai Šuplinska grasās apmeklēt LIZDA padomes ārkārtas sēdi 12. novembrī, kur varētu sniegt atbildes uz arodbiedrības jautājumiem un kur varētu būt kādi dialoga meklējumi. Ļoti iespējams, ka ministrei būs citas, svarīgākas darīšanas. Jo darba pilnas rokas ‒ jāgudro atkal, kā izkārtot kādu „Manu klasi” kā valsts pasūtījumu saviem partijas biedriem. Jo drīz droši vien skolas atkal pāries uz attālinātu režīmu. Nav jau arī pabeigta Latvijas Universitātes un citu augstskolu maitāšana, diskreditācija un autonomijas ņemšana nost. Kur tur vēl kāda LIZDA un tās sēdes? Nav laika.
Ir spēki, kas pēdējos mēnešos ir visādi centušies noņemt no LIZDA priekšsēdētājas amata Ingu Vanagu. Bet tas dabiski, jo valdības vienmēr visos laikos ir sapņojušas, ka varētu būt arodbiedrības, kas stāv miera stājā, izpilda uzdevumus un bučo rokas. Taču ne vienmēr tik skaisti sanāk.
Nevar teikt arī, ka LIZDA būtu kaut kāda superkareivīga arodbiedrība. Piemēram, dakteru organizācijas ir bijušas daudz dusmīgākas un skaļākas. Var teikt pat, ka LIZDA ir pacietīga un rāma. Ilgus gadus tā ir to vien darījusi kā griezusi otru vaigu, kad saņēmusi pliķi pa pirmo. Bet taču ir brīži, kad laikam vairs nav iespējams izturēt. Tāds nupat ir pienācis. Runa laikam nav pat tik daudz par naudu kā par attieksmi. LIZDA ir izvirzījusi virkni prasību ministrei ar piebildi, ja tās netiks pildītas, tad prasīs viņas demisiju. Viens no būtiskākajiem arodbiedrības dusmu cēloņiem ir Šuplinskas iecere samazināt no nākamā gada 1. septembra algu mērķdotāciju par 20%, ja netiks izpildīti ministres izvirzītie kvantitatīvie un kvalitatīvie kritēriji vidusskolas posmam.
Pedagogi redz tieksmi ar vienu roku dot, bet ar otru uzreiz atņemt vairāk - turklāt tādā īpaši pazemojošā formā, it kā skolotāji to vien darītu kā slinkotu un nepildītu visādus kritērijus, un vienīgais veids, kā viņus piespiest strādāt, ir ar sodīšanu - noņemt piektdaļu algas.
Tas ir laikā, kad pedagogi dzīvo nemitīgā stresā, nezinot, vai rīt viņu skola netiks ieslēgta karantīnā, strādājot ar attālinātām metodēm, bet nesaņemot par to kādas nebūt kompensācijas. Bet pedagogi taču tērē savu elektrību, interneta pieslēgumu, un arī darba apjoms šādos apstākļos ir lielāks. Ir kovids, stress ir paaugstināts, bet ministre gudro, ka tām skolām, kurās nebūs gana liels skaits skolēnu, algas samazinās.
Ir vēl arī citas nianses. Piemēram, ministrijas virziens uz nevienlīdzību starp privātajām skolām un valsts skolām - tas ir tā, ka naudu dos gan vienām, gan otrām, bet privātajām būs mazāki kvantitatīvie kritēriji. Tāpat pedagogi ir dziļā nesapratnē, kāpēc kovida izplatības lietās, kas attiecas uz mācību iestādēm, piepeši ir iejaukusies Jāņa Bordāna (JKP) Tieslietu ministrija, kura uzmetas par spriedēju, vai atļaut vai neatļaut vecākiem izlemt, vai sūtīt vai nesūtīt bērnus uz skolu. Var saprast, ka Bordāns atkal grib populistiski iztēloties labais, taču šī laikam tomēr ir tēma, kas vairāk tā kā būtu izglītības joma. Kamdēļ tieslietu ministrs tur bāžas? Rodas iespaids, ka skolas it kā būtu nežēlīgas šausmu iestādes, kuras neņem vērā kovidu un to vien dara kā piespiež ar varu visiem bērniem iet uz skolu, lai tur vai kas. Lai nu kas, bet skolotāji jau nu gan ir tie, kas vislabāk zina, kāda situācija ir kurā ģimenē, kurā gadījumā skolēns var iet uz stundām skolā, bet kurā varbūt ir labāk, lai viņš paliek mājās, un tad var domāt, kā lai viņš neatpaliek mācībās. Jo mazāka ir skola un mazāks skolēnu skaits klasē, jo šī vecāku un pedagogu saprašanās pakāpe ir augstāka. Taču, ja tiek izvirzīti noteikti kvantitatīvie kritēriji, pedagogu iespējas iedziļināties savu audzēkņu situācijās attiecīgi samazināsies.
Ir bijuši vēsturē visādi izglītības ministri - labi, slikti, stipri, vāji, tomēr Šuplinska ir savā ziņā unikāla. Šīs ministres augstprātība, absolūta nevēlēšanās meklēt kādus kompromisus ar nozares arodbiedrību, var teikt, ka pat klaji naidīgā, konfliktējošā poza pret nozari, kuru pati vada, ir kaut kas vēl neredzēts. Protams, ja viņa nerunās, nedzirdēs un ignorēs, nekas nenotiks - zeme neatvērsies. LIZDA pieprasīs demisiju, bet Šuplinska neliksies ne zinis un nekur nedemisionēs. Taču nav jau arī tā, ka tādas lietas paliktu bez sekām - kādā brīdī Jaunajai konservatīvajai partijai šāda izglītības un zinātnes ministrēšana var diezgan sāpīgi atspēlēties reitingos un vēlāk arī vēlēšanu rezultātos.
