„Latvijas valsts mēģina pārdot par 4,3 miljoniem eiro uzņēmuma “Liepājas metalurgs” (LM) krāsni, par kuras uzcelšanu valsts samaksāja 67,5 miljonus eiro. Kopējie zaudējumi saistībā ar šo uzņēmumu veido simtiem miljonu eiro,” Neatkarīgajā raksta Arnis Kluinis. Pat par šo salīdzinoši zemo cenu nav īsti, kas gribētu pirkt. Šodien līdz pusdienlaikam vēl var pieteikties izsoles pretendenti. Varbūt tagad beidzot izdosies pārdot. Cik brīnišķīgs bizness – valsts, ja paveiksies, nopelnīs mīnus 63,2 miljonus eiro!
„Liepājas metalurgs” ir viens no skaudrākajiem neveiksmes stāstiem, kādu pieredzējusi Latvija tās pēcokupācijas laika plūdumā. Tajā savijas gan objektīvi procesi globālajā ekonomikā un politikā, gan vietējā politiķu glupība un alkatība, gan, iespējams, uzņēmuma īpašnieku negodprātība,
kā rezultātā Liepāja ir zaudējusi lielu uzņēmumu, kurā bija daudz darba vietu, un „naudas dedzināšana” metalurga kurtuvē turpinās šobaltdien. Jo, kur ir problēmas, bankrots un sabrukums, tur allaž atlido maituērgļi, lai uz nelaimē nonākuša uzņēmuma rēķina iedzīvotos. Labi vismaz, ka Liepājas pašvaldība strādā, lai bijušā metalurģijas giganta teritoriju kaut cik jēdzīgi izmantotu, attīstot tur interesantas jaunas ražotnes.
„Liepājas metalurga” nelaimei ir gan objektīvi, gan subjektīvi cēloņi. Uzņēmuma darbībai nepieciešamas gan izejvielas, gan noieta tirgus. Izejvielas un lielā mērā noiets tradicionāli ir bijuši Krievijā. Taču attiecības ar kaimiņvalsti nav labās. Latvijas politiķiem ir bijusi kaut kāda dīvaina doma, ka verbāli viņi var lamāt Krieviju, bet ekonomiski viss notiks - kaimiņvalsts atvērs savu tirgu, dos lētas izejvielas, nu tā. Tik skaisti nenotiek.
Varētu tā kā skatīties uz citiem tirgiem - uz Eiropu. Bet tur ieslēdzas cits līmenis un citas problēmas. Ķīna ir iemanījusies ražot metālu par tik mazu pašizmaksu, ka rentējas piegāzt pilnu ar savu produkciju visu Eiropu un Ameriku līdz pat sijām. Metāls būtībā ir bijis viens no Donalda Trampa un Ķīnas kasīšanās iemesliem.
Taču, lai metalurģijai Latvijā piešķirtu pēdējo iznīcināšanas vektoru, vajadzēja vēl arī pēdējo dūrienu - OIK, kas sadārdzināja elektrības rēķinus līdz tam, ka metāla kausēšana vairs nerentējās. Jādomā, ka uzņēmuma īpašnieki uz to skatījās, skatījās, līdz izdomāja glābt savu naudu un pie viena varbūt paķert līdzi arī kādu kulīti valsts naudas. Tagad policija par to interesējas, cik šī glābšanās bijusi Krimināllikumam atbilstīga. Lai veicas izmeklēšanas darbā!
Ir tradīcija pagātnes nebūšanas norakstīt uz „trako” Einaru Repši. Šajā gadījumā ir jau arī pamats - Repše bija finanšu ministrs, un viņš parakstīja kredīta garantiju dokumentus. Pretī valsts saņēma visu uzņēmumu kā ķīlu un uzņēmuma īpašnieku Sergeja Zaharjina un Iļjas Segala solījumus dot darbu tūkstošiem liepājnieku, maksāt nodokļus, dzīt uz augšu kravu apgrozījumu Liepājas ostā un Latvijas iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Tagad valsts reāli ir dabūjusi uzņēmuma mantu kopā ar zaudējumiem un citām problēmām, ko radīja un joprojām rada šīs mantas pārņemšana, uzturēšana un realizācija.
Ar Repši viss ir skaidrs - savu laiku izvaldījās, tagad no viņa ir miers, un viņš vairs politikā nemaisās. Taču Repše jau nebija viens - tā bija Valda Dombrovska pirmā valdība, kurā Repše bija ministrs. Dombrovskis nevar žēloties par karjeru.
Pēc Repšes par finanšu ministru kļuva Andris Vilks, un, lūk, ko viņš sacīja 2014. gada 3. novembrī!
“Liepājas metalurgs” esot “ļoti labs piemērs, kā no gandrīz bezcerīgas situācijas Latvijā iespējams reanimēt vienu no lielākajiem valsts uzņēmumiem”; “tā ir ļoti vērtīga un paliekoša pieredze, kas parāda, ka Latvijā var izdarīt ļoti sarežģītas lietas” utt. Viedi izrunājās arī Ministru prezidente Laimdota Straujuma: “Ceru un ticu, ka izdosies atjaunot gan uzņēmuma labo slavu, gan arī nodokļu maksājumus Latvijas valstij.” Galvenais šeit ir nevis politiķu teiktā saturs, bet datējums tieši pirms 12. Saeimas vēlēšanām, kad atklāta politiskā reklāma jau bija jāizbeidz. Tad tika izmantots šāds vēlētāju mānīšanas paņēmiens, kas tiešām palīdzēja L. Straujumai izveidot savu nākamo valdību.
Var jau tagad plātīt rokas un gausties, ka nevarēja zināt, nevarēja paredzēt un tā. Bet tāpēc jau valdība ir valdība, ministri ir ministri, eksperti ir eksperti, lai atšķirtos no pārējās tautas ar savu izglītību, stratēģisku redzējumu un precīzu taktiku. Redzam, ka nekā tāda nav bijis - Dombrovska un Straujumas valdības ir demonstrējušas apbrīnojamu tuvredzību, absolūtu neorientēšanos ekonomikas procesos, neanalīzi un neizpēti, iegrūžot 67,5 miljonus nodokļu maksātāju naudas bezcerīgā, bezjēdzīgā krāsns pirkumā. Kāpēc šādas megaapjoma garantijas bija vajadzīgas? Varbūt tur pašiem bija kāda interese?
Nupat no amata atkāpās “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Āris Žīgurs. Skaidrs arī apmēram par ko - lai gan kriminālas darbības viņam nav atradušās, tomēr viņa sarunas ar toksisko uzņēmēju Māri Martinsonu var uzskatīt par korporatīvajai ētikai neatbilstīgām. Amatpersona saviesīgi papļāpāja un par to ir spiests zaudēt ļoti labi apmaksātu krēslu. Tikmēr tādi personāži, kas demonstrējuši savu kaunpilno nekompetenci un kuru darbošanās rezultātā nodokļu maksātāji ir spiesti šķirties no simtiem miljonu naudas, zeļ un plaukst un tiek celti augstos amatos. Piemēram, Andri Vilku Saeima 1. oktobrī iecēla par Latvijas Bankas padomes locekli. Ko viņš šajā postenī darīs - atkal neko nespēs analizēt, prognozēt un tad, kad būs tintē, plātīs rokas?
