11. novembrī LTV1 plkst. 22.10 notiks Dzintara Dreiberga filmas “Dvēseļu putenis” televīzijas pirmizrāde. Šīs filmas pirmizrāde kinoteātros notika 2019. gada 8. novembrī, un gada laikā to noskatījās jau vairāk nekā 250 000 skatītāju. “Dvēseļu putenis” atjaunotās Latvijas kino vēsturē kļuva par visu laiku skatītāko filmu Latvijas kinoteātros, pārspējot pat tādus Holivudas grāvējus kā Džeimsa Kemerona 1997. gadā uzņemto filmu “Titāniks” (Titanic) un tā paša Džeimsa Kemerona 2009. gadā uzņemto zinātniskās fantastikas filmu “Avatars” (Avatar).
Diemžēl mana pirmā iepazīšanās ar Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni” jaunībā nebija veiksmīga. Padomju laikā bija īpašs azarts lasīt tos izdevumus, kuri bija aizliegti vai kuru izplatīšana bija ierobežota. Viens no šādiem darbiem neapšaubāmi bija Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis”. Tā kā padomju laikā interese par aizliegtajiem darbiem un aizliegto literatūru bija īpaši sakāpināta, tad pirmo reizi es izlasīju nevis Aleksandra Grīna īsto romāna variantu, bet gan ulmaņlaikā stipri cenzēto un jaunatnes kara romantikas vajadzībām pielāgoto (Roberta Klaustiņa redakcijā sagatavoto) romāna variantu, kas masu tirāžā tika izdots 1936. gadā. Tieši šis romāna variants atkārtoti tika izdots jau Atmodas laikā, 1989. gadā. Gan lasot Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni” padomju laikā, gan vēlreiz pārlasot 1989. gada izdevumu, bija saprotams, kas varēja nepatikt kompartijas ideologiem, lai šo grāmatu aizliegtu. Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenī”, pat jaunatnei domātajā saīsinātajā romāna variantā, ir atšķirīga 1917. gada revolūcijas interpretācija, kā arī visai skarbs 1919. gada padomju režīma raksturojums. Tomēr pat padomju laikā man bija liela neizpratne par to, kāpēc šis darbs bija aizliegts. Pat Krievijas rakstnieka Alekseja Tolstoja (1883‒1945) epohālajā darbā “Sāpju ceļi” (1922‒1941), kurš tulkojumā latviešu valodā iznāca 1960. gadā, gan par sarkano, gan par balto nežēlību pilsoņu karā Krievijā ir daudz skarbākas atziņas nekā Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteņa” ulmaņlaika jaunatnei domātajā izdevumā. Jau Atmodas laikā, vēlreiz izlasot ulmaņlaikā izdoto un jaunatnei domāto Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteņa” variantu, es piedzīvoju lielu vilšanos un niansēs vairs īpaši neiedziļinājos. Līdz pat 2019. gada beigām tā arī nebiju lasījis Aleksandra Grīna romāna īsto (1932.‒1933. gadā uzrakstīto) variantu, bet biju izlasījis tikai cenzēto un jaunatnes militārās audzināšanas un militārās propagandas vajadzībām sagatavoto izdevumu. Tāpēc filma, kura tika uzņemta jau pēc Aleksandra Grīna romāna pilnā varianta motīviem, man bija milzīgs pārsteigums. Filma ievērojami atšķīrās no tiem iespaidiem, kurus es biju guvis pirms daudziem gadu desmitiem, gan padomju laikā, gan arī Atmodas laikā lasot cenzēto “Dvēseļu puteņa” izdevumu.
Kad pagājušajā gadā es izlaboju šo kļūdu un beidzot izlasīju Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteņa” pilno ‒ 1933. gada ‒ variantu, tad sapratu atšķirību. Grāmatas pilnais variants tika publicēts turpinājumos avīzē “Latvijas Kareivis”. To lasīja visi tie, kas bija Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteņa” aprakstīto notikumu aculiecinieki. Šeit nebija iespējama neviena “falša nots” par Pirmā pasaules kara ierakumu dzīvi, par tā laika notikumiem no vienkāršā cilvēka skatpunkta. Romāna pilnajā variantā atklājas pilnīgi cits Aleksandrs Grīns. Tā ir pilnīgi cita grāmata, tā ir patiešām pasaules līmeņa literatūra par Pirmo pasaules karu, par Latvijas brīvības cīņām, par to, kāpēc Latvijas ļaudis nostājās vienā vai otrā pusē, kāpēc P. Stučkas sarkanie strēlnieki zaudēja Latvijas iedzīvotāju atbalstu un kāpēc Latvija varēja kļūt neatkarīga vismaz uz 20 gadiem.
Savukārt Dzintara Dreiberga filma ir patstāvīgs mākslas darbs, kurš balstās uz Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteņa” motīviem. Kad pirmo reizi kinoteātrī skatījos Dzintara Dreiberga filmu, vispirms mani fascinēja tas, ka filmas veidotāji nenodarbojās ar haltūru un ir precīzi vissīkākajās detaļās. Parasti, kad mūsdienās tiek veidotas filmas par Pirmo vai Otro pasaules karu, filmās attēlotie varoņi, kuriem, pēc scenārija, nedēļām ilgi bija jādzīvo ierakumos, bez iespējām nomazgāties un izmazgāt drēbes, ekrānos ir redzami rūpīgi izmazgātos un izgludinātos formas tērpos, ar tīrām un skaisti nogrimētām sejām, kurās labākajā gadījumā ir ievilkta viena netīra švīka. Savukārt Dzintara Dreiberga “Dvēseļu putenī” detaļu precizitāte ir ievērota perfekti. Ekrānā cilvēki, kuriem nedēļām ilgi ir jāatrodas ierakumos, nākamajā kadrā izskatās tieši tādi, kādiem jāizskatās cilvēkiem, kuri dienām un nedēļām ilgi ir bijuši netīrumu un sarecējušu asiņu notašķīti.
Taču tas nav pats svarīgākais! Kad es noskatījos Dzintara Dreiberga filmu 2019. gada novembrī, mans vislielākais iespaids bija ‒ latviešu publikas reakcija pēc filmas. Filma beidzās. Parasti publika pieceļas un iet prom. Taču “Dvēseļu puteņa” filmas titri turpinājās visai ilgi, jo tajos bija ne tikai aktieru un tehniskā personāla uzvārdi, bet pilnīgi visu statistu uzvārdi. Savukārt skatītāji palika savās vietās un sāka aplaudēt (tas ir ļoti neparasti latviešu publikai kinoteātros). Visi skatītāji palika uz vietas, neviens negāja prom. Aplausi turpinājās līdz pat brīdim, kad filmas titri beidzās un iedegās gaisma.
Ja kādam vēl nav bijusi iespēja noskatīties Dzintara Dreiberga filmu “Dvēseļu putenis”, noskatieties to 11. novembra vakarā LTV1 plkst. 22.10.
