Armēnijas smagā sakāve karā pret Azerbaidžānu ir vēl viena jaunā laika iezīme. Kad jūs pēdējo reizi esat dzirdējuši, ka par kādu valsti teiktu – tā ir smagi sakauta un kapitulējusi karā ar citu valsti? Gadu desmitiem par jebkuriem starpvalstu saasinājumiem tika skandēta formula, ka “šim konfliktam nav militāra risinājuma. Tas jārisina sarunu ceļā”. Izrādījās, ka tā nav patiesība. Izrādījās, ka tā ir vēlmju domāšana. Nelietosim eifēmismu – militārs risinājums, bet gan tā precīzo apzīmējumu – karš. Izrādījās, ka tas ir ātri un efektīgi.
Tas, kas kopš septembra beigām norisinājās Kalnu Karabahā, vēl pirms gadiem desmit būtu ekstraordinārs notikums, kurš nenoietu no ziņu kanālu virsrakstiem. Par to nenogurstoši runātu pasaules līderi, ziņotu mediji un visi kopā dažādās ženēvās meklētu risinājumus, tāpat kā vienīgos. Tagad ASV vēlēšanu un it īpaši Covid-19 ēnā vienas no pasaules senākās valsts - Armēnijas militārā sagrāve palika pasaules uzmanības perifērijā.
Ja esam definējuši šī kara zaudētāju - Armēniju, tad būtu jānosauc uzvarētāji. Tā ir Azerbaidžāna, kas neslēpti un ar lepnumu gavilē, un Turcija, kuras autoritārais un ambiciozais līderis Redžeps Taīps Erdogans sevi parādīja kā efektīgu jautājumu risinātāju. Šī militārā konflikta (kara) atklātais raksturs to fundamentāli atšķir no Krievijas - Ukrainas konflikta, kad Krievija izlikās, ka tajā nepiedalās un no “uzvarām” Ilovaiskā un Debaļcevā centās kaunīgi norobežoties. Azerbaidžānas līdera Ilhama Alijeva publiskā ņirgāšanās par savu sakauto Armēnijas politisko oponentu (smiedamies kameras priekšā jautājot: “Nu, Pašinjan! Nu, kur ir tavs “statuss” (domāts Kalnu Karabahas valstiskais statuss)? Ellē tavs statuss. Nav statuss un nebūs.”) ir mūsdienu laikmetam bezprecedenta uzvedība. Tai gan ir zināms pamats.
Azerbaidžāna šo karu uzskata par simtprocentīgi taisnīgu un šim vērtējumam no formālās puses ir grūti nepiekrist. Pēc pirmā Karabahas kara 1992. - 1994. gadā Armēnija pārņēma savā kontrolē ne tikai Kalnu Karabahas (Arcahas) vēsturiskās teritorijas, bet arī plašus apkārtējos apgabalus (tā saucamo bufera zonu), kas nekad nebija skaitījušās armēņu vēsturiskās teritorijas. No šīm teritorijām faktiski tika padzīti azerbaidžāņi, un Azerbaidžānā tas tika uztverts kā nacionālais pazemojums. Tagad ir pienākusi atmaksas diena. Atbilstoši 10. novembra vienošanās protokoliem, visas šīs teritorijas tiek atdotas atpakaļ Azerbaidžānai. Vēl vairāk, Armēnija faktiski zaudē kontroli pār vēsturisko Kalnu Karabahu (Arcahu), kur gadu simtiem dzīvojuši armēņi.
Atbilstoši līgumam (detalizēts vienošanās nosacījumu apraksts vēl tiek izstrādāts) ap 150 000 armēņu valodā runājoši Kalnu Karabahas (Arcahas) iedzīvotāji nonāks 1960 Krievijas miera uzturētāju “aizsardzībā”. Vārds aizsardzībā šeit obligāti jāliek pēdiņās, jo miera uzturētāji ir bez smagā bruņojuma, artilērijas un smagās tehnikas. Tā ir simboliska aizsardzība, kura balstās vairāk uz valstisko (Krievijas) autoritāti, nevis militāro spēku.
Šī kara iznākums neapšaubāmi ir arī Turcijas triumfs, kas parāda jauno spēku samēru ne tikai reģionā, bet arī Eiropā (lai neteiktu pasaulē). Ja vēl pirms desmit, divdesmit gadiem Turcija pazemīgi klauvēja pie ES durvīm un mēģināja ar Briseli saskaņot pirmsiestāšanās “mājas darbus”, tad tagad Turcijas līderis Francijas (!) prezidentu Emanuelu Makronu sūta pie psihiatra (!). Eiropa šajā karā parādīja, ka tā ir kļuvusi nevarīga, inerta un citi enerģiskāki spēki ar to pat vairs nerēķinās.
Bet kā tad visā šai jezgā izskatās Krievija? Lai arī Krievijas propagandas kanālus jau labu laiku kā neskatos pat “darba” vajadzībām, jo viss, kas tur tiek rādīts (uzsveru, viss, bez izņēmuma) ir no paralēlās realitātes, nešaubos, ka tur šī vienošanās tiek pasniegta kā Putina ārpolitiskas “kārtējais” triumfs. Kas, protams, atbilst patiesībai tikai šajā paralēlajā realitātē. Jā, Putins ir sodījis sev netīkamo Armēnijas premjeru Pašiņjanu par to, ka pēdējais uzdrošinājās pārņemt varu nevis ar viņa, tas ir, Kremļa svētību, bet gan paša tautas svētību. Par šādu ķecerību gan vainīgais, gan arī vainīgā tauta obligāti bija smagi jāsoda, lai arī citi zinātu savu vietu. Tas ir ticis izdarīts, bet tas arī ir vienīgais Putina ieguvums.
Kādreizējais Krievijas vasalis - Azerbaidžāna ir atradis citu, daudz tuvāku (gan ģeogrāfiski, gan reliģiski mentāli) “draugu un aizstāvi” - Turciju. Krievija ne tikai Armēnijai, bet arī citiem potenciāliem “sabiedrotajiem” ir nodemonstrējusi, cik vērta patiesībā ir tās “aizstāvība”, un, galvenais, ir ļāvusi Turcijai nekaunīgi ielikt kāju Aizkaukāza sētas durvīs. Ņemot vērā ģeogrāfiskās īpatnības, Krievijai aizvien grūtāk būs tēlot, ka Aizkaukāzs joprojām ir tās “ietekmes sfērā”, jo Turcija kopsolī ar Azerbaidžānu ir turpat un uz vietas, kamēr Krievija tālu aiz kalniem, un tās militārā varēšana ir visai šaubīga.
Tāpat nevar teikt, ka Krievija būtu izglābusi Armēniju no pilnīgas militāras sagrāves un pašpasludinātās Kalnu Karabahas (Arcahas) galvaspilsētas Stepanakertas krišanas. Uzņemties atbildību par 150 000 cilvēku likteņiem un iespējamo humanitāro katastrofu, visticamāk, nemaz nebija Azerbaidžānas/Turcijas plānos. Sasniegtais rezultāts ir optimāls, pirms nākamo soļu speršanas. Ņemot vērā Erdogana vēlmi uzmesties par pasaules musulmaņu ummas galveno “aizstāvi”, šie soļi nebūs patīkami nedz armēņiem, nedz citiem kristiešiem. Gan Krievijā, gan citur pasaulē.
