deportācijas

1941. gada 14. jūnijs un 1949. gada 25. marts ierakstīti mūsu tautas vēsturē ar neizdzēšamiem burtiem: izraujot no dzimtajām vietām, izraujot ar saknēm, iznīdējot dzīvi un bieži arī dzīvību – uz Krieviju tika aizvesti desmiti tūkstošu Latvijas cilvēku. Par ko? Ne par ko. Vienkārši okupanti gribēja iznīcināt tautu. Un tomēr neizdevās: izvesto mazbērni un mazmazbērni šodien raksta par tiem tālajiem notikumiem. Raksta ar sirds asinīm, iedziļinoties aizvesto cilvēku atmiņās.

14. jūnijs trešajā gadā kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā liek vēlreiz pārdomāt latviešu pretpadomju cīnītājas Helēnas Celmiņas (1929-2017) liecību par civilizēto pasauli, pēc kuras iemītnieku domām latvieši paši vainīgi, ka kaut kādi čekisti šos kaut kur aizvilkuši 1941. gada jūnija naktī, jo latvieši vienkārši nepasauca policiju, lai tā dzen čekistus prom.

“Mūs iegrūda auto kravas kastē – davai, davai, viņi kliedza. Sākām braukt. Uz kurieni? Nezinu. Duksītis ilgi skrēja līdzi… To karavīri nošāva. Sāku raudāt par Duksīti. Sapratu, ka viņi ir ļoti slikti cilvēki,” atceras sieviete, kuru – pavisam mazu – kopā ar vecākiem izveda uz Tomsku. Tas notika 1949. gada 25. martā. Īstenojot noziedzīgo operāciju “Krasta banga” (Priboj), okupanti veica otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju, izvedot ap 42 000 Latvijas cilvēku, tostarp ap 11 000 bērnu. Izsūtīto ģimeņu manta tika izlaupīta.

Par bērnu masveida nozagšanu no Ukrainas ir ierosinātas daudzas krimināllietas, tajā skaitā arī Starptautiskajā krimināltiesā. Atrast un atgūt bērnus no Krievijas ir ļoti grūti. Bet pavisam mazu bērnu gadījumos – pat neiespējami

Krievijas karš Ukrainā atkal pierādījis, ka ir jāatgādina valstij un tautai nozīmīgi notikumi. Latvijai viens no tādiem ir 1949. gada 25. marta izsūtīšanas, kam tika dots nosaukums «Krasta banga».

„24. februāris manas ģimenes un manas klases atmiņā paliks kā baiļu un neziņas datums. Nepiedodams krievu iebrukums ukraiņu zemē. Vai atkal būs iebrukums arī Latvijā un pēc tam Sibīrija? Vai atkal nāves un sakropļoti likteņi? Vai atkal tautas dvēseles saglabāšanās tikai teātrī, mūzikā un dzejā, un klusos sapņos? Vai atkal karogu un sirdsapziņas maiņa? Vai mūsu klasei var draudēt tas pats kas 1941. un 1949. gada skolēniem, un mēs varam kļūt par Sibīrijas bērniem?” jautā Denīze Marta.

“Mamma cieta krievu raķešuzbrukumā. Viņa nomira ātri. Es viņu apbedīju blakus bērnudārzam. Pasakiet brālim, lai viņš zina.” Iespējams, es necitēju precīzi. Doma bija līdz tādai pakāpei pilna ar izmisumu un bezcerību, ka pārstāja būt... emocionāla. Tā bija akmeņaini mierīga. Ar zīmuli uz saņurcītas līniju lapiņas uzrakstīta, gluži kā pēdējā doma šajā dzīvē. Dzīvē, kuru iznīcināja krievu okupanti.

Atbilstoši Krievijas propagandai cilvēkiem vajadzētu ticēt, ka 1949. gada 25. martā padomju okupācijas režīms izsūtīja no Latvijas uz Sibīriju tos pašus esesiešus, kuri tagad laimīgi atgriezušies Latvijā un mēdza 16. martā Rīgā maršēt ap Brīvības pieminekli.

Valsts prezidents Egils Levits šodien tikās ar Sibīrijas izsūtīšanu pārdzīvojušajiem un skolēnu darbu konkursa "Sibīrijas bērni" dalībniekiem. Rīgas pilī uzrunājot Sibīrijas izsūtīšanu pārdzīvojušajiem un skolēnus, Levits uzsvēra, ka atmiņas par nodarīto ļaunumu visdzīvākās ir tieši tajās paaudzēs, kas pašas to ir piedzīvojušas. Viņaprāt, nozīme ir katra cilvēka balsij, katra cilvēka likteņstāstam. "Gadiem ritot, aizvien lielāka nozīme ir atmiņu pēctecībai. Tuvība starp paaudzēm pastāv tikai tad, ja nākamajām paaudzēm ir svarīgs priekšteču mūža gājums, tās to novērtē, turpina aizsākto gan ģimenē, gan valstiskā līmenī," atzina prezidents.

Latvijas Okupācijas muzejā šodien atvēra fonda "Sibīrijas bērni" vadītājas Dzintras Gekas jaunāko grāmatu "Šalom, Sibīrija!", kurā apkopotas 1941.gadā un 1949.gadā no Latvijas uz Sibīriju aizvesto ebreju bērnu atmiņas. Kā aģentūru LETA informēja muzeja pārstāve Inese Jansone, 1941.gada 14.jūnija deportācijas rezultātā cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji, tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem, 350 no viņiem bija ebreju bērni. Grāmatas tapšanas gaitā sešu gadu garumā Geka un kinooperators Aivars Lubānietis kopumā intervēja 760 cilvēkus Latvijā, Krievijā, Izraēlā un ASV. Iegūtie atmiņu stāsti kopā ar fotogrāfijām apkopoti apjomīgā grāmatā, kas lasāma trijās valodās - latviski, angliski un krieviski.

Valsts prezidents Egils Levits uzrunājot gan Rīgas pils viesus, gan klātesošos pie Brīvības pieminekļa, uzsvēra, ka komunistiskā genocīda noziegumiem pret cilvēci nav noilguma un tas ir šodienas paaudžu pienākums atcerēties un pieminēt mūsu valsts pilsoņus - padomju okupācijas režīma 1941.gada nozieguma upurus, aģentūru LETA informēja Valsts prezidenta kanceleja.

Šodien, godinot komunistiskā genocīda upurus, daudzviet reģionos notiks atceres pasākumi.

Deportācijas ir latviešu tautas vēsturiskās atmiņas sastāvdaļa un tā liek apzināties, ka mēs šodien dzīvojam brīvā, neatkarīgā Latvijā, pavēstīja Valsts prezidents Egils Levits.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā notika gājiens no Latvijas Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim, kur notika ziedu nolikšana.

«Piedod, maizīt,» viņa klusi nosaka, nobučo maziņo rupjmaizes kancīti, kas sakaltis smilšu drupanumā, un teju ar bijīgumu izmet to atkritumu spainī. Šodien nevienam tas neko nenozīmē, tas kancītis. Toreiz, kad ome bija izsūtīta uz Sibīriju, tāds akmensciets knibucis būtu izglābis kādam dzīvību – tā viņa stāstīja. Bads un nāve tad gāja roku rokā kā izģinduši dvīņi. Šodien mazmeita klausās un dzird – jā, dzird un saprot, ko stāsta ome. Un ar sirds asinīm raksta dārgas, mūžam neizdzēšamas atmiņas...

Saeima ceturtdien pieņēma paziņojumu par Krimas tatāru deportāciju 75.gadadienas pieminēšanu un atbalstu Krimas prettiesiskās aneksijas neatzīšanas politikai, atzīstot, ka 1944.gadā veiktā deportācija bija genocīds pret Krimas tatāru tautu, informēja Saeimas Preses dienestā

Valsts drošības dienests (VDD) ir sācis kriminālprocesu par bijušā Stopiņu novada domes deputāta Jurija Vasiļjeva izteikumiem sociālajā tīklā "Facebook" saistībā ar Latvijas iedzīvotāju deportācijām 1941.gadā un 1949.gadā.

"Hotel Roma" vadītāja un bijusī ministre Linda Mūrniece sociālajā tīklā Facebook atklājusi, kāds ir viņas radinieku izsūtīšanas stāsts un, ka pie viņas atrodas vecmammas koferis, kurā glabājas vēstules no Sibīrijas.

Silvija Radzobe, kura ir latviešu teātra kritiķe un teātra vēsturniece, nepatīkami pārsteigta par kādu grāmatu, kas atrodama Rīgas grāmatnīcā.

Vācijas varasiestādes šogad uz citām Eiropas valstīm deportējušas trīs reizes vairāk patvēruma lūdzēju nekā pērn, liecina Iekšlietu ministrijas aplēses.