FOTO: Levits privāti noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 25.marta deportācijas

Deportācijas ir latviešu tautas vēsturiskās atmiņas sastāvdaļa un tā liek apzināties, ka mēs šodien dzīvojam brīvā, neatkarīgā Latvijā, pavēstīja Valsts prezidents Egils Levits.

Kā informēja Valsts prezidenta kancelejā, trešdien Levits privāti nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, lai pieminētu 1949.gada 25.marta komunistiskās represijas pret latviešu tautu, kad uz Sibīriju un tās tālākajiem apgabaliem izveda 42 000 Latvijas iedzīvotāju.

Levits uzsvēra, ka padomju okupācijas režīms centās iznīcinās tieši tās grupas, kas visvairāk pretojās režīmam. 1949.gadā tie bija lielie zemnieki un nacionālie partizāni, viņu ģimenes locekļi, kopā 42 tūkstoši cilvēku, līdz ar to gandrīz katra latviešu ģimene ir skarta no šīm un vēl citām komunistu represijām, secināja prezidents.

Deportācijas ir latviešu tautas vēsturiskās atmiņas sastāvdaļa, kas vienlaikus uzdod arī politisku un sabiedrisku uzdevumu sabiedrībai apzināties, ka dzīvojam brīvā, neatkarīgā Latvijā, norādīja Levits.

"Mēs dzīvojam brīvā, neatkarīgā Latvijā, kur mums nekas nedraud, kur mēs paši veidojam savu valsti un vedam to cauri grūtām un pavisam grūtām situācijām, kāda tā, piemēram, ir patlaban. Taču to mēs darām paši un arī lemjam paši," uzsvēra prezidents.

Tāpat prezidents norādīja, ka šī ir piemiņas diena, kas mums visiem ir jāatceras, jo vēsturi veido gan priecīgi, gan skumji brīži. "Šodien mēs pieminam politiski represētos latviešus - gan tos, kurus pazīstam personīgi, gan tos, kuru mūsu vidū vairs nav, un mēs nosodām šo komunistisko genocīdu pret latviešu tautu."

Pēc piemiņas brīža pie Brīvības pieminekļa Levits sazinājās ar Latvijas politiski represēto apvienības priekšsēdētāju Ivaru Kaļķi, nododot sveicienus šajā piemiņas dienā visiem represētajiem.

Kaļķis pateicās Valsts prezidentam par vēsturiskās piemiņas dienas atcerēšanos un visu represēto piemiņas godināšanu valstiskā līmenī. Valsts pirmā amatpersona vēlēja Latvijas politiski represēto apvienībai un ikvienam represiju skartajam saglabāt možu garu arī šajās krīzes dienās.

Vēsturnieki uzskata, ka 1949.gada 25.martā līdz 29.martam veiktā latviešu zemnieku izsūtīšana uz Sibīriju ir viena no traģiskākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē.

Šajās dienās bez tiesas un bez jebkādiem apsūdzības aktiem uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti 42 125 nevainīgi cilvēki, viņu vidū 10 000 bērnu un jauniešu, mātes ar zīdaiņiem uz rokām, veci un slimi, pat no nāves gultas izcelti cilvēki.

Daudzi no izsūtītajiem nomira ceļā, citi pavadīja garus un grūtus gadus Krievijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos cīnoties par savu un bērnu dzīvību.

Ešeloni ar deportētajiem no Latvijas piestāja lielākās vai mazākās stacijās starp Urāliem un Kluso okeānu - Sibīrijā. Izsēdināti ar savu trūcīgo līdzpaņemto iedzīvi un pārtiku, deportētie turpināja ceļu buļļu, traktoru un auto vezumos. Viņi tika aizvesti un nometināti trūcīgos kolhozos un sovhozos.

Tiem, kam pēc daudziem gadiem izdevās atgriezties mājās, bija sabojāta veselība, pazaudēts īpašums un ierobežotas iespējas veidot normālu dzīvi. Šie cilvēki bija morāli un fiziski sagrauti. Padomju režīms pret viņiem izturējās ar aizdomām, radot šķēršļus viņu tālākai karjerai, traucējot iegūt izglītību, pat izvēlēties profesiju un dzīvesvietu.

1949.gada 25.marta deportācijas skāra apmēram 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Kopumā izsūtāmo sarakstā tika iekļauti 9000 ģimeņu, un izsūtāmo cilvēku saraksts jau tika sagatavots 1949.gada 17.martā. 1956.gadā Latvijā no gandrīz 43 000 izsūtīto atgriezās tikai 31 600 cilvēki.