14. jūnijs trešajā gadā kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā liek vēlreiz pārdomāt latviešu pretpadomju cīnītājas Helēnas Celmiņas (1929-2017) liecību par civilizēto pasauli, pēc kuras iemītnieku domām latvieši paši vainīgi, ka kaut kādi čekisti šos kaut kur aizvilkuši 1941. gada jūnija naktī, jo latvieši vienkārši nepasauca policiju, lai tā dzen čekistus prom.
Attiecībā uz Latviju un Ukrainu kā valstīm vēsture atkārtojas četros aspektos. Pirmkārt, Latvija kā valsts radās sakarā ar Krievijas impērijas sabrukumu, bet Ukraina - sakarā ar Krievijas impērijas mantinieces Padomijas sabrukumu. Otrkārt, par Padomju Savienību pārsaukusies Krievijas impērija savulaik centās, bet par Krievijas Federāciju pārsaukusies Padomija tagad cenšas atgūt zaudētās teritorijas. Treškārt, Latvijas un Ukrainas valstiskuma iegūšanai bija nepieciešama to valstu atļauja, kurām bija izdevies gūt militāru, ekonomisku un ideoloģisku pārsvaru par Krieviju tās cariskajā vai padomiskajā noformējumā. Ceturtkārt, Krievija neatkarīgi no sava noformējuma īsteno savus mērķus ar iekarojamās teritorijās dzīvojošo tautu iznīcināšanu (genocīdu).
Gan Latvija, gan Ukraina uztvēra uzvarētājvalstu atļaujas jauno valstu radīšanai kā savas drošības garantijas. Latvijai var aizrādīt attiecībā uz laika periodu no pašpasludināšanās 1918. gadā līdz okupācijai 1940. gadā, ka toreiz neko vairāk par juridisku atzīšanu tā saņēmusi nebija. Tieši tāpēc Latvijas Republika kopš savas atjaunošanas darīja un arī izdarīja visu vajadzīgo, lai iestātos saimnieciskajā Eiropas Savienībā un militārajā NATO blokā starp valstīm, kuru saistības vienai pret otru noteikti pārsniedz tikai atzīšanas līmeni. Ukraina šādās savienībās nav uzņemta, bet toties ir saņēmusi 1994. gada 5. decembrī tā sauktajā Budapeštas memorandā ierakstītas drošības garantijas apmaiņā pret Ukrainas pievienošanos Līgumam par kodolieroču neizplatīšanu. Skaidrāk sakot, Ukraina atdeva savus no Padomijas mantotos kodolieročus Krievijai un dabūja, pirmkārt, Krievijas garantijas neuzbrukt Ukrainai un, otrakārt, ASV garantijas, ka Krievija savas saistības ievēros. Bet ko nu, kad Krievija Ukrainai uzbrukusi? Grūti izlikties nemanām, cik negribīgi NATO bloka militāri spēcīgākā dalībvalsts ASV it kā pilda, bet vairāk gan sabotē savu pienākumu saukt Krieviju pie kārtības. Vai tādā gadījumā Latvija var paļauties uz citu valstu saistībām karot par Latviju, ja kāds Latvijai uzbruktu?
Latvijas Republika lepojas ar to, ka ir demokrātiska valsts citu demokrātisku valstu savienībās. Tas taču tik jauki, ka vara šajās valstīs pieder tautām jeb pilsoņiem. Starp demokrātijas priekšrocībām tiek minēts arī miers, pat mūžīgs miers uz zemes kā ideāls vai iespējamība situācijā, kad lēmumi par mieru vai karu būtu jāpieņem tieši tiem pašiem cilvēkiem, kuriem pēc tam nāktos pildīt savu lēmumu par karu, pašiem karojot. Kamēr vieni izlemj sūtīt karā citus, tikmēr pēc definīcijas nav iespējams miers, bet tikai pamiers, krājot spēkus nākamajiem kariem. Bet vai tiešām mieru var balstīt uz cilvēku slinkuma - uz nevēlēšanos uzņemties karu kā pašu grūtāko darbu pasaulē?
Diemžēl uz slinkuma neko balstīt nevar. Tieši otrādi, slinkums kļūst par galveno mānekli karu sākšanai cerībā, ka uzbrucēji nesaņems pienācīgu pretsparu, jo uzbrukuma upuri nesapratīs, t.i., noslinkos izdomāt un rīkoties atbilstoši tam, ka uzbrukuma upuri ir viņi, nevis kaimiņi vai vēl kādi citi. Var sacīt arī tā, ka viņi to sapratīs pārāk vēlu tikai tad, kad viņi jau tiešām būs upuri, nevis pretoties principā spējīgas būtnes.
To nu gan parāda gan Latvijas okupācija 1940. gadā ar visiem tālākajiem notikumiem līdz šai baltai dienai, gan karš Ukrainā, kura dēļ dienas nav nemaz tik baltas arī Latvijā, ka slinkums nekad nebūs tik slinks, lai nespētu producēt argumentus nekarošanai. H. Celmiņas stāstītais attiecās uz aukstā kara periodu Amerikā, kur viņa bija nonākusi pēc soda izciešanas Padomijas cietumos. Par auksto karu sauc gadus no Otrā pasaules kara līdz Padomijas sabrukumam. Tātad demokrātiskās valstis nebija tik slinkas, lai nepretotos Padomijas agresijai, t.i., agresijas mēģinājumiem, kurus visu laiku izdevās atsist un apslāpēt, bet nebija tik čaklas, lai pārietu uzbrukumā un nodibinātu demokrātiju visā pasaulē kā mūžīgā miera priekšnoteikumu.
Padomiju sagrāva tai iekšēji piemītošās pretrunas, kuru atrisināšanai bija vajadzīgs laiks. Krievija šo laiku dabūja apmaiņā pret Padomijas rietumu un dienvidu nomaļu teritorijām. Tiklīdz pretrunas šķita pārvarētas, tā Padomijas mantiniece Krievija nāk atgūt savas vecās teritorijas. H. Celmiņas sniegtais piemērs rāda, kādā veidā (stilā, līmenī) ASV un aiz tās varenības aizslēpušos valstu iedzīvotāji atrod ieganstus Krievijas agresijas attaisnošanai: kāpēc latvieši paši vainīgi, kāpēc ukraiņi paši vainīgi utt. pa visu Krievijas perimetru. Vaininieku skaits augtu atbilstoši tam, kā šis perimetrs pagarinātos, Krievijai palielinot savu teritoriju uz iekarojumu rēķina. Tomēr tad, ja cilvēki grib nesaprast, tad viņi arī nesaprot 1941. gada 14. jūnija notikumus kā acīm redzamu brīdinājumu tam, kas ar viņiem notiks, tiklīdz Krievijai izdosies okupēt to teritoriju, kurā viņi dzīvo.
Okupētās teritorijās grūti atrast policistus, kuriem pasūdzēties, ka okupanti laupa un slepkavo uz savu roku, bet neiespējami atrast policistus, kuri pretotos okupācijas varas organizētām vietējo iedzīvotāju iznīcināšanas akcijām. Kā tad policisti varētu pretoties tam, ko viņi paši dara? Tie, kas pretojas, nav policisti, bet partizāni, kuri uzņēmušies risku saukties par bandītiem okupantu terminoloģijā.
Tēze par Padomijas sabrukumu iekšēju pretrunu dēļ nenozīmē ASV un to sabiedroto bezdarbību. Nē, bija darbība, bija pretdarbība Padomijas agresijas mēģinājumiem, bez kuru apslāpēšanas Padomijai piemītošās pretrunas neiegūtu tādu spēku, kas valsti sagrāva. 14. jūnijam piemita nozīme, uzturot Rietumu sabiedrību tādā tonusā, kas ļāva karot vismaz aukstā kara režīmā.
Šajā reizē atkārtosim dažus teikumus no pārdesmit gadus atpakaļ notikušas sarunas ar Vācijā dzimušo “Amerikas latvieti”, savulaik Latvijas sūtni ASV, Latvijas Institūta direktoru un četru Saeimas sasaukumu deputātu Ojāru Kalniņu (1949-2021).
Viņš jau nu gan to varēja apliecināt, kā pēc Otrā pasaules kara 14. jūnijs raisījis lielu pacēlumu trimdas latviešos - cilvēkos, kuri dažkārt visbrīnumainākajā kārtā bija izsprukuši no Baigā gada (laiks no 1940. gada jūnija līdz 1941. gada jūlijam, kad padomju okupantu vietu ieņēma vācu okupanti un par viņiem sākās cits stāsts) un vēlāko gadu slepkavošanas. Bet galvenais ka, šis pacēlums tika akceptēts viņu patvēruma valstīs, sākot ar ASV. To oficiālā, lai gan ilgu laiku tikai tīri deklaratīvā nostāja bija Latvijas okupācijas neatzīšana. “Laiku pa laikam šo datumu izmantoja politiskā kontekstā,” stāstīja O. Kalniņš. ASV 14. jūnijs ticis atzīmēts kā Baltijas brīvības diena - kā okupantu sarūpēts iegansts pasniegt Baltiju tā, kā tas ir vieglāk uztverams lielvalstu sabiedrībai. Tātad pasniegt Baltiju kā vienotu reģionu, jo 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanas aptvēra Latviju, Lietuvu, Igauniju un Rumānijai atrautu teritoriju, kas tika noformēta par Moldovu.
PSRS sabrukuma gados 14. jūnijs kļuva par pirmo ieganstu plašākām protesta akcijām pret okupāciju pašā Latvijas teritorijā. “Ar šīm akcijām mēs paši esam iegājuši vēsturē,” O. Kalniņš atgādināja 2003. gadā lielākajai daļai Latvijā dzīvojošo cilvēku, no kuriem jau toreiz atskanēja viedoklis, ka Latvijā ir pārāk daudz piemiņas dienu - pārāk daudz dienu, kad Latvijas karogs tiek papildināts ar melno sēru lenti, kas it kā attiecas tikai uz aizvien sarūkošo represijas pārdzīvojušo cilvēku skaitu. Tagad šādu cilvēku atlicis pavisam maz un arī pagājušā gadsimta 80. gados darbotiesspējīgā vecumā bijušo rindas krietni paretinātas, bet 14. jūnija izdzēšana no Latvijas sabiedrisko un politisko norišu kalendāra būtu līdzvērtīga Latvijas un latviešu tautas izdzēšanai no zemes virsas.
Par pirmo šā gada 14. jūnijam veltīto pasākumu jāatzīmē 6. jūnijā Saeimā atvērtā Jēkabpils Vēstures muzeja sniegtā izstāde “Mēs atgriezāmies” ar tādu cilvēku fotoportretiem un biogrāfijām, kuri aizvesti uz Sibīriju kā bērni vai piedzimuši Sibīrijā (attēlā). Izstādes atklāšanā Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa izcēla līdzības ar šobrīd notiekošo Ukrainā: “Arī šodien ukraiņu bērni tiek aizvesti, deportēti, un mēs nezinām, vai viņi atgriezīsies. Mēs nezinām, kāds būs viņu liktenis. Bet vienu gan mēs zinām - viņu sirdis un dvēseles būs salauztas, un vajadzēs ilgu laiku, lai tās sadziedētu.”
Vēsturnieki ir sastādījuši pilnu 1941. gada 14. jūnijā aizvešanai uz Sibīriju savākto cilvēku sarakstu, kura otrajā, papildinātajā un precizētajā 2007. gada izdevumā “Aizvestie” nosaukti 15 443 cilvēki. No tiem apcietinājumā nošauti 700 cilvēki, bet vēl daudz vairāk apzināti nomērdēti badā un salā. Par daudziem konstatēts, ka “ziņu trūkst” arī čekas dokumentos, kas neatstāj šaubas par cilvēka nāvi, kuras dēļ čekisti vairs neuzskatīja par vajadzīgu par viņu vispār kaut ko atzīmēt. Par tieši ieslodzījuma laikā bojā gājušiem jāuzskata 6 081 cilvēks jeb 39% no aizvestajiem. Jēkabpiliešu veikums pārstāv pētījumus par izdzīvojušo saīsinātajiem mūžiem ar represiju turpināšanos arī pēc brīvošanas un citām bēdām.
Vēsturnieku un citu speciālistu izpētei ir pieejami izsūtīšanas dokumenti, kuri dažādos veidos un porcijās atvesti no Krievijas laikā no pagājušā gadsimta 50. līdz 90. gadiem. Drīz pēc Krievijas tagadējā diktatora Vladimira Putina nākšanas pie varas arhīvi tika slēgti ne vien dokumentu saņemšanai, bet arī izpētei. Notikumi saistībā ar Krievijas uzbrukumu Ukrainai liek domāt, ka Padomiju kompromitējoši dokumenti tagad tiek ne vien glabāti aiz septiņām atslēgām, bet arī iznīcināti. Tomēr Krievijas avantūra Ukrainā iegrozījusies tā, ka iespējams Krievijā valdošā režīma sabrukums un tādu spēku nākšana pie varas, kuri kā izpirkumu par Krievijas kara noziegumiem piedāvās arī arhīvos palikušo informāciju un tādējādi ļaus Latvijai iegūt vēl skaidrāku priekšstatu par 1941. gada deportāciju.
