1941. gada 14. jūnijs un 1949. gada 25. marts ierakstīti mūsu tautas vēsturē ar neizdzēšamiem burtiem: izraujot no dzimtajām vietām, izraujot ar saknēm, iznīdējot dzīvi un bieži arī dzīvību – uz Krieviju tika aizvesti desmiti tūkstošu Latvijas cilvēku. Par ko? Ne par ko. Vienkārši okupanti gribēja iznīcināt tautu. Un tomēr neizdevās: izvesto mazbērni un mazmazbērni šodien raksta par tiem tālajiem notikumiem. Raksta ar sirds asinīm, iedziļinoties aizvesto cilvēku atmiņās.
Kinorežisore Dzintra Geka ik gadu rīko skolēnu radošo darbu konkursu par tēmu: 1941. un 1949. gada deportācijas. Katrs gads nes arvien jaunus pārsteigumus: cik gan talantīgi un sirdsgudri ir mūsu bērni un jaunieši. Šogad, vērtējot skolēnu darbus, žūrijai bija grūti izvēlēties labākos: to bija ļoti daudz. Iedziļināšanās tēmā, sirsnība, iejūtība, savas dzimtas vēstures pētīšana - tas viss dominēja skolēnu darbos. Domāju, ka ļoti atbildīgo attieksmi pret tēmu veicināja arī nežēlīgais karš Ukrainā: krievu okupantu paradumi nemainās - kādi tie bija četrdesmitajos gados Baltijas valstīs, tādi paši tie ir tagad pret Ukrainu.
Līdztekus sacerējumu konkursam notika arī zīmējumu konkurss. Zīmējumu tāpat bija daudz. Interesantu un saviļņojošu radošā gara izpausmi parādīja Kristiana Zvirgzde: viņas darinātās vēstules uz bērza tāss atgādināja 40. gadu dramatiskos, traģiskos notikumus, kad izsūtītie cilvēki rakstīja uz trauslā materiāla - tāss - savus pārdzīvojumus. Papīra nebija, savukārt vārdi, uzrakstīti uz bērza tāss, brīnumainā kārtā sasniedza tuvos un mīļos cilvēkus, kuri bija palikuši Latvijā. Lai nu kas, bet pasts Padomju savienībā strādāja bez aizķeršanās…
Kāpēc cilvēki rakstīja? Lai uzturētu cerību, lai uzturētu saikni ar dzimteni. Tas bija stipru cilvēku izpaudums - rakstīt. Šķiet, tas saglabājies līdz mūsdienām, kad raksta izsūtīto mazmazbērni un mazmazmazbērni. Lūdzu, lasiet viņu sacerējumu fragmentus.
Limbažu vidusskolas 9. klases audzēkņa Toma Mihaloviča sacerējuma fragments: “Pagājušajā gadā 18. novembrī kopā ar savu ģimeni bijām Latvijas Okupācijas muzejā. Tas man bija īpašs pārdzīvojums, kurā vairāk uzzināju gan par Latvijas sāpīgo vēsturi, gan savas ģimenes vēsturi.
Muzejā bija stāsti un atspoguļojums gan par izsūtīšanu 1941. gada jūnijā, kad no Latvijas deportēja 15 443 cilvēkus, tajā skaitā lielu daļu bērnus. Tāpat uzzināju par 1949. gada marta deportācijām, kuru laikā no Latvijas tika izsūtīti 42 125 cilvēku. Arī šajā reizē lielākā daļa no viņiem bija sievietes un bērni, un viņu vidū bija arī mans vecvecvectēvs Salimons Indāns un viņa bērni Jānis un Jāzeps, kā arī sieva Leokādija.
Mans vecvectēvs Konstantīns Indāns ar māsu Ņinu ļoti veiksmīgas sagadīšanās dēļ 25. martā bija tehnikumā Vecbebros, lai arī sarakstos figurēja viņu vārdi. Tādēļ stāsts par deportācijām nav tikai lappuses vēstures grāmatās - tā ir manas ģimenes vēsture, un tas veidojis mani tādu, kāds es esmu šodien.
Manu ģimeni no Stirnienes pagasta izveda tādēļ, ka mans vecvecvectēvs bija zemnieks un nesen par smagā darbā iekrātajiem līdzekļiem bija iegādājies kuļmašīnu, tātad tā laika pārliecībā viņš bija “budzis” - bagātnieks. Tā kā šajā laika periodā tieši zemniecība Latvijā bija ārkārtīgi spēcīga un ietekmīga, krieviem bija jāiznīcina viņu spēks un iespējas pretoties režīmam. Indānu ģimenes stāstā ir iekļauti gan bērni, kas tik izsūtīti, gan bērni, kas vieni paši palika Latvijā.
Tāpēc vēlos pastāstīt divus stāstus par savu ģimeni.
Mazais Jāzeps, kuru izsūtīja no Stirnienes dzimtas mājām, bija pastarītis ģimenē. Viņš mācījās pamatskolā un sapņoja kļūt par mākslinieku. Bieži domāju, kādas bija sajūtas, kad pie durvīm atskan klauvējieni un krievu karavīri dārdošās balsīs bļāva, ka ir desmit minūtes laika, lai saliktu savas mantas… Atstāt savas mīļās mājas, iekopto dārzu un laukus, suni, iekāpt pajūgā un doties uz staciju, lopu vagonos mēnesi pavadīt ceļā uz Omsku Sibīrijā. Bez gaisa, ēdiena un gaismas.
Omskā Jāzepa vecākus uzreiz pielika pie darba - vīriešus uz lauka, sievietes govju fermā. Jāzeps tajā laikā bija 12 gadus vecs. Viņiem stāstīja, ka tos, kas tika atvesti 1941. gadā, izmeta sniega laukos, un ģimenes kopā ar bērniem nosala. Mans vecvecvectēvs Salimons bija ļoti strādīgs un pēc laika bija iekrājis nelielu naudas summu, jo vēlējās, lai viņa dēls mācās un tiek projām no smagā darba apstākļiem.
Viņu vienu pašu, svešā zemē, nezinot, vai kādreiz vēl satiksies, iesēdināja vilcienā uz Omsku, lai mēģina izdzīvot tur un atrast ceļu uz mājām. Arī Sibīrijā bērni sapņoja un priecājās, bet tās bija pavisam citas vērtības - kāds prieks bija gaļas gabaliņš vai nakts, kad nekoda blaktis.
Mazais Jāzeps nonāca Omskā - tik lielā pilsētā, kādu Latgales puisis nekad nebija redzējis. Nobijies, izsalcis. Ko darīt, kā tiks atpakaļ uz savām mājām? Viņš apsēdās uz soliņa un raudāja tik izmisīgi kā nekad. Par ko viņam šis? Protams, viņš varēja priecāties, ka ir dzīvs, bet vai šodienas apstākļos mēs varam iedomāties, ka bērns totalitārā valstī ceļo viens, bez saziņas ar saviem vecākiem? Kāpēc viņa ģimene nevarēja dzīvot mierā savās mājās Latvijā? Un tad notika brīnums. Jāzepam blakus apsēdās sieviete, kas pajautāja krievu valodā: “Puisīt, kāpēc tu raudi?” Jāzeps saķēra viņas roku un izmisīgi sāka stāstīt, latviski.
Izrādījās, ka sieviete bija 1941. gadā izsūtīta latviešu ārste, kas kopā ar savu vīru turpmākos gadus rūpējās par Jāzepu. Varbūt eņģeļi tomēr eksistē. Pēc desmit gadiem Jāzeps atgriezās Latvijā kā dzelzceļnieks. Šo stāstu joprojām stāsta katrā ģimenes sanākšanas reizē.
Deportācijas ietekmēja daudzus nevainīgus cilvēkus, īpaši bērnus. Šie notikumi ietekmēja tūkstošiem cilvēku, kuri zaudēja savas mājas, darbu, īpašumus un bieži arī dzīvību. Okupācijas muzejā arī sapratu to, cik ļoti pašreizējā Krievijas karadarbība un rīcība Ukrainā atkārto to, ko esam reiz piedzīvojuši.
Tāpēc mūsu uzdevums ir deportācijas un bērniem nodarīto nekad neaizmirst, runāt par to un pieminēt, cīnīties par demokrātiskām vērtībām un apzināties savu atbildību. Esmu lepns, ka mana vecmamma, Konstantīna meita Ināra Mihaloviča, manas ģimenes stāstus nākošajām paaudzēm ir atstājusi pašas sarakstītā grāmatā, kas vienmēr mums būs atgādinājums - nekad neaizmirst, nekad nepiedot.”
Brocēnu vidusskolas 11. klases audzēknes Sindijas Bumbieres sacerējuma fragments: “1941. gada 14. jūnijs. Es vēl joprojām to atminos un vienmēr glabāšu sirds visdziļākajā nostūrī. Mēs bijām tik laimīgi savā lauku mājā. Es, mazā māsa Līze, mamma un tētis. Šī laime šķita bezgalīga. Nenojautu, ka tā būs mana pēdējā laimīgā vasara. Es mīlēju ģimeni vairāk par visu, es mīlēju dzīvi. Vēl joprojām mīlu.
…Mani no skaistajām domām iztrūcināja skaļš troksnis, kas brīdināja, ka vilciens ir uzsācis ceļu. Es piecēlos sēdus no aukstās grīdas, kur biju gulējusi pēdējās piecas minūtes, un paskatījos uz padsmitiem seju, kas, sāpju un skumju izvagotas, vērās bezcerībā. Viņi visi zināja mūsu likteni, arī es to zināju. Šis ir vilciens uz nekurieni.
Skatiens aizslīdēja pie manas mazās, mīļās māsiņas Līzes, kura saritinājusies gulēja mammas klēpī. Viņas gaišās matu cirtas man tik ļoti atgādināja tēti. Jutu pār vaigiem ritam lielas, sāļas asaras. Tas bija tik netaisnīgi. Līzei visa dzīve vēl bija priekšā, viņa gribēja kļūt par slavenu modes mākslinieci. Mammai nepietika spēka sagraut viņas sapni, tādēļ pateica, ka dodamies garā ceļojumā.
Es neprātīgi ilgojos pēc tēta. Kad viņu veda uz citu vagonu, kliedzu, cik skaļi vien spēju, bet asaras bija aizsprostojušas manu rīkli, tāpēc izlauzās vien apslāpēti vaidi. Nemūžam neaizmirsīšu tēva nožēlas pilno skatienu, kas pauda tikai vienu vārdu. “Piedod,” viņš atvainojās, ka nespēja mūs nosargāt, bet es skaidri zināju, ka tā nav viņa vaina. To neviens nespēja izmainīt. Mūs veda uz Sibīriju, kur visu dzīvēm tiks pārvilkta liela, trekna svītra.
Kad atvēru acis, mūsu vagonu bija piepildījusi saules gaisma, kas ieplūda pa mazajiem sānu caurumiņiem. Bija pusdienlaiks, tāpēc visi draudzīgi sasēdās, lai mielotos ar ātrumā līdzi paņemtajiem krājumiem. Kāds sirms kungs pienāca pavisam tuvu, vaicādams manu vārdu. Pateicu, ka mani sauc Anna. Šo vārdu izraudzījās tētis. Pirmoreiz paņemdams mani rokās, viņš zināja, ka sauks mani savas mirušās mātes vārdā. Laipnais vīrs pasniedza man glāzi ūdens. Es pasmaidīju un pateicos. Kad mammai un Līzei pasniedzu ūdeni, viņas ēda līdzi paņemtās maizes gabaliņu. Bija jābūt īpaši taupīgām, jo neviens nebija drošs par to, kas sagaidāms tālāk.
Vīrieši formas tērpos, kādus redzēju tikai grāmatās, lika visiem izkāpt. Kāda sirmgalve piesardzīgi spēra soļus, viens no viņiem sievietei nikni uzkliedza, pavēlot pasteigties. Mamma mūs abas ar Līzi satvēra aiz rokas. Mēs visi bijām ieradušies Sibīrijā. Vēroju apkārtni, cerot ieraudzīt tēti. Kad viņu beidzot pamanīju blakus esošajā vīriešu rindā, mūsu skatieni sastapās. Tētis izskatījās noguris un novecojis par vairākiem gadiem dažu dienu laikā. Gribēju skriet pie viņa, lai cieši apskautu, bet mātes stingrais tvēriens un nikna vīrieša balss lika man apstāties. Līze bija paslēpusies aiz mammas auguma un ar sīkajiem pirkstiņiem ieķērusies viņas svārku apakšmalā. Es notupos, lai mūsu acis būtu vienā augstumā, noskūpstīju viņas pierīti un centos pārliecināt, ka jābūt klusām.
Sieviešu rinda ar bērniem sāka lēnām virzīties uz priekšu. Katrai tika parādīta vieta un sadalīti darba pienākumi. Mēs bijām pēdējās. Niknais vīrietis norādīja uz tālāko būdu un paziņoja, ka būs jārok bedres. Sākumā es nesapratu, ko tas nozīmē, bet tad ieraudzīju kaut ko šokējošu, mans vēders sagriezās. Netālu atradās milzīga līķu kaudze. Ar plaukstu aizsedzu māsas acis. Šie nevainīgie cilvēki tika nošauti vai nomērdēti badā. Es vairs nespēju uz to noskatīties, tāpēc jutu atvieglojumu, kad kopā ar mammu un māsu devos uz būdu, kurā atradās tikai divas koka gultas.
Pirmajā naktī ne acu nevarēju aizvērt, jo domāju, kur šobrīd atrodas tētis. Kā viņam klājas? Es ceru, ka viņam viss ir kārtībā. Pēkšņi mani pārņēma šausmas, atceroties iedoto darbu, bet visvairāk uztraucos par Līzi, kura ir pārāk jauna, lai raktu bedres un apglabātu līķus. Sapratām, ka tas jādara, ja vēlamies palikt dzīvas. Mēs rakām bez apstājas.
Divas sievietes mums blakus darīja to pašu un klusi sarunājās. Es parasti nemēdzu noklausīties sarunas un krievu valodu nesaprotu, tomēr divi vārdi lika man saausīties. Klāvs Vinters… Mans tēvs…
Viņas runāja par manu tēti… Es piebakstīju mammas plecam un izstāstīju dzirdēto. Viņa uzmanīgi klausījās, bet tad mātes seja nobālēja. Sievietes runāja par kādu vīrieti, kurš pretojies, tāpēc čekisti viņu nošāvuši. Un tas kāds bija mans tēvs, kurš tagad guļ kaut kur bez dzīvības pazīmēm.
Mūsu acīs sariesās asaras, un šņuksti pārauga skaļos kliedzienos, kad līķu kaudzē ieraudzījām pazīstamus sejas vaibstus. Tur nekustīgi gulēja viņš, mans mīļais tētis. Mana rīkle aizžņaudzās, es nespēju paelpot, skatienu pilnībā aizmigloja neapturamas asaru straumes.
Apritēja gandrīz divi mēneši kopš ierašanās šeit, tādēļ ēdiena trūkums ar katru dienu palielinājās. Dažreiz man, nevienam nemanot, izdevās nozagt kādu kartupeli vai bieti, bet es nedrīkstēju pārāk riskēt, tāpēc ka mamma šobrīd cīnās ar smagu infekcijas slimību, un sēras par vīra nāvi viņai ir atņēmušas visus spēkus.
Mēs katru dienu devāmies strādāt, lai saņemtu dienas pārtikas devu. Arī šī nebija izņēmums, bet pirms tam es apsedzu mātes nosalušo ķermeni un noskūpstīju viņas pieri, Līze darīja tāpat. Vakarā, kad atgriezos ar mazo māsu pie rokas, saklausīju mātes briesmīgo klepu un sēcošo elpu. Viņas veselības stāvoklis bija manāmi pasliktinājies. Abas pieskrējām pie viņas gultas, mamma atvēra muti un centās ievilkt plaušās gaisu, lai kaut ko pateiktu.
Kad tas neizdevās, viņa sakopoja visus spēkus un mēģināja vēlreiz. Šoreiz klusi vārdi nāca pār mātes lūpām: “Manas mīļās meitenes…es jūs tik ļoti mīlu.” Tad viņa paskatījās uz mani. “Apsoli, ka rūpēsies par māsu.” Es ar asarām acīs piekrītoši pamāju un tad jutu, kā mammas roka izslīd no manas plaukstas.”
Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas 12. klases audzēknes Rebekas Paulas Žakaites sacerējuma fragments: “Ļauj man tevi apskaut. Es arī atstāju ģimeni tāpat kā tu. Pret mani arī izturas tā - tik cietsirdīgi.
Katru vakaru sveces gaismā slepus vēroju mazu Latvijas karodziņu, kas iešūts svārku kabatā ar pāris diedziņiem. Izskatās niecīgs, un nezinātājs nemaz nesaprastu, tomēr gudrā sieva zina tā spēku un tic. Kabatas jau nelika griezt uz otru pusi, tikai tā pačamdīja un pārbaudīja, vai kas nav nočiepts vai saslēpts. Vai! Kad viņa tiks mājās, kad atkal viss būs kā ierasts, viņa uzšūs tik daudz Latvijas karogu, ka visus nemaz nebūs iespējams atrast un iznīcināt. Visur tie būs paslēpti - svārku kabatās, uz burciņu vākiem, aiz bilžu rāmjiem... katrā mājā vismaz ducis.
Esam arī mēs - latvieši - gaišākā vietā, gaidot kādu ziņu no mīļajiem. Raizes par dārgākajiem cilvēkiem ir tik sāpošas. Neziņa sāp kā naži un žņaugi pār ķermeni. Nav pārliecības ne par ko.
Vienā vēstulē lasīts, ka ir jau labāk un ceļa veidu ir daudz, kā tikt galā ar darbiem, tomēr viss tur var mainīties tik strauji. Tik strauji, ka raizes nekad neatpūšas, un prieka brīži ir uzzināt kaut nedaudz. Kaut nedaudz, lai tik vien zinātu, ka jūs vēl esat. Es saņemtu tavas rokas savās tik cieši, tik svarīgi, un asarām acīs tev teiktu, cik ļoti mīlu tevi. Kad to iztēlojos, nemaz neredzu, ka es tās atlaistu. Es tavas rokas turēšu mūžīgi un dziedēšu visu, kas tev nodarīts tumsībā.
Tik daudz dziesmu, ko tagad bez asarām nevar nodziedāt. Skan “Pūt, vējiņi!” un birst asaras. Pat nevēlējos, vienkārši birst. Var jau izbrist tām cauri. Tās laikam ir prieka un spēka asaras, bet reizē atmiņu asaras.
Tā sajūta, sajaucoties visām sajūtām kopā kā tumši brūnā krāsa, kas sanāk, sajaucot visas krāsas. Ar pieaugušā apziņu jau saproti, kas notiek, cik biedējoši ir, bet vēro, kā bērni dauzās un dzied - nesatraucas, jo nezina. Un lai nezina, lai nenojauš. Dzied “Kas dārzā?” - jautra dziesma, bet šajā zemē skan tik tumši. Un tagad ir vēl tādi starp mums, kas paši to dziedāja un nenojauta, kādās briesmās aug.
Tie, kas saka, ka ir vislaimīgākie cilvēki uz pasaules, jo zina, cik dzīvība ir dārga un svēta. Tie, kas atgriezušies pie miera - dzīvā miera. Un tik pareizi tas skan - mieram jābūt dzīvam un dzīvelīgam. Es esmu patiesi dzīva, jo varu būt mierā.”
