Atbilstoši Krievijas propagandai cilvēkiem vajadzētu ticēt, ka 1949. gada 25. martā padomju okupācijas režīms izsūtīja no Latvijas uz Sibīriju tos pašus esesiešus, kuri tagad laimīgi atgriezušies Latvijā un mēdza 16. martā Rīgā maršēt ap Brīvības pieminekli.
Kamēr padomju okupācijas varai Latvijā tiešām bija vara, 1949. un tāpat 1941. gada deportāciju noklusēšana kalpoja par pārbaudes akmeni cilvēku lojalitātei. Izlocīties no deportāciju pieminēšanas bija obligāti vēsturniekiem, literātiem, žurnālistiem un pārējiem, kam tika ļauts uzstāties plašsaziņas līdzekļos un publiskās vietās, bet arī privātās sarunās tas bija ļoti vēlams. Cilvēku gatavība izstāstīt Latvijas vēstures notikumus vai pašiem savas biogrāfijas hronoloģiski juceklīgi un saturiski nepārliecinoši varēja nākt par labu viņu karjerai, ja apkārtējie, t.i., kompetentas iestādes fiksēja viņu izvairīšanos padarīt savus stāstus skaidrus un saprotamus ar norādēm uz deportācijām. Tāda kārtība darbojās Latvijas latviešu kopienā ar nosacījumu, ka lasītāji vai klausītāji paši vismaz aptuveni zināja, kas viņiem tiek noklusēts. Paaudžu nomaiņas gaitā publiski noklusētajam vajadzēja tikt aizmirstam. Tāds bija okupācijas režīma mērķis padarīt Latvijas latviešus līdzīgus iebraucējiem no citiem Padomju Savienības apvidiem, kuri šejienes vēsturi nezināja, jo zināt negribēja.
Okupācijas vara Latvijā sāka ļodzīties pirms sava mērķa sasniegšanas. Tieši deportāciju pieminēšana kļuva par vienu no pirmajiem rīkiem, ar kuru ļodzīt režīmu vēl vairāk. Jo tālāk režīms piekāpās, atzīstot deportācijas par pārpratumu, pārspīlējumu, kļūdu un galu galā par vainu, jo lielāku spiedienu uz to varēja izdarīt. Viena un tā pati avīze “Cīņa” 1987. gada 23. augustā pauda sašutumu par ASV Centrālo izlūkošanas pārvaldi, kas “nepārtraukti fabricē melus par “masveida deportāciju no padomju karaspēka okupētajām Baltijas zemēm””, bet 1988. gada 28. oktobrī informēja par Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu ķerties pie deportēto juridiskās reabilitācijas.
Deportāciju izvilkšana publiskajā telpā prasīja no padomju režīma un prasa no tā mantiniekiem sniegt tādu skaidrojumu, kas tiektos uz deportāciju attaisnošanu.
No vienas puses, nekādus pārdabiskus pūliņus šāda taisnošanās neprasa. Vienkārši vajag atzīt visiem zināmo latviešu tautas bruņoto pretošanos tam, ka Latvija pēc vācu okupantu padzīšanas 1944./1945. gada laikā atkal nonāk padomju okupācijā, kādā tā jau bija atradusies 1940./1941. gadā. Tālāk jāatšķir mūsdienu latviešu vēsturnieku darbi, kuros deportācijas atzītas par efektīvu paņēmienu nacionālo partizānu pretestības apspiešanai. Latviešu nacionālo partizānu reālās vēstures izpētes aizsācējs Heinrihs Strods (1925-2012) ir uzskaitījis trīs iemeslus 1949. gada deportācijai: “Operācija, manuprāt, ir saistīta ar partizāniem, ar kolektivizāciju un frontes līnijas attīrīšanu. Staļins gatavoja uzbrukumu Rietumiem.” Partizānu sakarā H. Strods atzīmēja, ka “deportācijas ievērojami samazināja to cilvēku skaitu, kuri pa dienu strādāja laukos, bet naktī pievienojās partizāniem. Šādu padomju varai ārkārtīgi bīstamu partizānu skaits līdz 1949. gadam varēja būt ievērojami lielāks”. No viņa pētījumu stafeti pārņēmušais Zigmārs Turčinskis (1974) atgādināja par deportāciju lomu zemnieku sadzīšanai kolhozos, kā rezultātā viņi vairs nevarēja “uzturēt arī mežā patvērušos pēdējos brīvības cīnītājus. (..) ... jo pusbadā dzīvojošiem kolhozniekiem pašiem nebija ko ēst”.
No otras puses, atzīt bruņoto, t.i., ar cīnītāju dzīvībām garantēto pretošanos padomju varai ir tikpat neērti, kā atzīt zīdaiņu stūķēšanu lopu vagonos vešanai uz Sibīriju. Šādas pretošanās atzīšana nav savienojama ar “simtprocentīgu Latvijas Darba ļaužu bloka uzvaru” 1940. gada 14. un 15. jūlijā notikušās Saeimas vēlēšanas. Ja komunisti tiešām būtu uzvarējuši (ja 14. un 15 , jūlija izdarības varētu saukt par vēlēšanām), tad 4-5 gadus vēlāk Latvijā nebūtu uzradušies apmēram 13,5 tūkstoši bruņotu cilvēku mežos. Viņu skaits jāpapildina līdz 20 tūkstošiem ar tiem, kuri pret padomju okupantiem aktīvi cīnījušies citos veidos, tai skaitā “pa dienu strādāja laukos, bet naktī pievienojās partizāniem”. Pretošanās pilsētās, visbiežāk izglītības iestāžu audzēkņu vidū, izpaudās pret režīmu vērstu skrejlapu rakstīšanā vai sarkanbaltsarkanu karogu pacelšanā, kas tāpat prasīja pārvarēt bailes no nāves.
Cilvēki nevarēja gadiem ilgi izdzīvot mežā bez citiem cilvēkiem, kuri viņus mērķtiecīgi apgādāja ar pārtiku, apģērbu, informāciju. Tādējādi ap pārdesmit tūkstošiem aktīvo pretošanās dalībnieku bija vēl pāris simti tūkstošu līdzjutēju vai rezervistu.
Nacionālo partizānu karš nebūtu ievilcies uz desmit gadiem, ja Latvija būtu pilna ar cilvēkiem, kuri pie pirmās izdevības uzrāda partizānus un viņu atbalstītājus padomju varas iestādēm, nevis ar cilvēkiem, kuri šad un tad stājās kritušo partizānu vai viņu aktīvo atbalstītāju vietā.
Šādā situācijā vispirms padomju un tagad Krievijas propagandistiem paliek tikai bezcerīga izvēle atzīt vai nu 1940. gada vēlēšanas (visu “sociālistisko revolūciju Latvijā”) par viltojumu, vai padomju varu par kaut ko tik briesmīgu, simti tūkstoši cilvēku mainījuši attieksmi pret šo varu no pozitīvas uz negatīvu. Pie tam iespējams atstāt spēkā abas versijas, kas lieliski papildina viena otru.
Par izeju no bezizejas Krievijas propaganda pieņēmusi skaidrojumu, ka latviešus sabojājuši vācieši. Proti, ka “Latvijā “mežabrāļos” lielākoties darbojās Latvijas SS leģiona bijušie karavīri”. Skaidrojums nav ne racionāls no loģikas viedokļa, ne atbilstošs vēsturiskajiem faktiem, bet toties spējīgs izraisīt emocijas ar diviem burtiem “SS”. Jā, ir Krievijā cilvēki, kuriem šis burtu salikums izslēdz spējas uztvert jebko citu.
Pirmkārt, ka neko labu par padomju varu neliecinātu tas, ja varenās vācu armijas sastāvā karu zaudējušie cilvēki tiešām būtu masveidīgi metušies revanšēties Sarkanajai armijai mikroskopiskās grupiņās. Tieši karavīriem - karu zaudējušiem karavīriem - būtu vislabāk jāsaprot šādas rīcības bezcerība un bezjēdzība. Tad nu gan bija padomju varu un Sarkanā armija šiem cilvēkiem ieriebusi, ja kā atriebes līdzekli viņi izvēlējās mokošu pašnāvību!
Otrkārt, “SS leģiona karavīriem” nemaz nebija iespēju pārkārtoties par partizāniem. Leģions bija sadalīts divās divīzijās, no kurām vienu 1944. gadā atvilka sargāt tieši Vāciju un otra tika iesprostota Kurzemes katlā. Tur kara pēdējās dienās tiešām tiem, kuri vēlējās, radās iespējas paslēpties mežos. Taču nebija Kurzemes meži tik milzīgi, lai tur paslēptos daudzi tūkstoši leģionāru tālākai izklīšanai pa visu Latviju, bet Sarkanā armija komplektā ar valsts drošības iestādēm viņus nepamanītu un neizvilktu laukā.
Treškārt, absurdi saistīt ar SS leģionu cilvēkus par to, ka tieši no leģiona viņi bēga - iebēga mežos jau vācu okupācijas laikā, jo izvairījās no iesaukšanas leģionā vai dezertēja no leģiona. Jautājums, kāpēc viņi nenāca laukā no meža apsveikt Sarkano armiju.
Ceturtkārt, ka latviešu leģionāri nemaz nebija ieskaitīti SS, jo vācieši uzskatīja tikai vāciešus par SS cienīgiem (rasistiski pilnvērtīgiem). Tūlīt pēc Latvijas okupācijas vācieši pat iztrenkāja viņiem simpatizējošo latviešu organizāciju “Pērkonkrusts” par lūgumu, lai vācieši atļauj latviešiem karot vāciešu rindās. Nē, zemcilvēkiem tur nav vietas. Tikai pēc vairākām lielām un zaudētām kaujām pārcilvēki bija ar mieru piešķirt arī latviešiem lielgabalu gaļas tiesības. Nekādu vācu cienītāju Latvijā 1943. gada sākumā vairs nebija un leģions tika sakomplektēts iesaukuma kārtībā ar nāves sodiem par izvairīšanos no iesaukuma. “SS”apzīmējums no latviešiem un daudzām citām tautām savāktām karaspēka daļām tika piekabināts tāpēc, lai fiktīvi ievērotu Hāgas 1907. gada konvenciju ar aizliegumu iesaukt armijā okupēto valstu pilsoņus. Proti, šādas karaspēka daļas juridiski tika pakļautas nevis armijas vadībai, bet SS (Schutzstaffel - pēc nosaukuma apsardzes firma), kas neskaitījās vācu armijas sastāvdaļa. Lai nošķirtu pārcilvēkus no zemcilvēkiem, pēdējie tika ieskaitīti nevis īstajā SS, bet Waffen-SS (bruņotajā SS, it kā īstais SS nebūtu bruņots).
Piektkārt, apgalvojums par nacionālo partizānu jeb mežabrāļu komplektēšanu no Latvijas SS leģiona ir papildināts ar saiti uz materiālu par šī leģiona izcelsmi: “1940. gadā, kad Latvija tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā, tika konstatēts aizsargu organizācijas fašistiskais raksturs, un tā tika izformēta. Priekšnieki un viņu tuvinieki tika izsūtīti uz Sibīriju. Vairums aizsargu devās mežos - kļuva par partizāniem. 1941. gadā viņi palīdzēja nacistiem iekarot padomju Latviju. Īpašā policijas bataljona sastāvā viņi sāka iznīcināt ebrejus, čigānus, komunistus un homoseksuālistus. 1943. gadā vienība izveidoja Waffen SS leģiona kodolu.” Taisnība šeit ir mājiens, ka padomju okupantu represijas Latvijā 1940./1941. gadā tiešām bija aizsākums tālākas slepkavošanas virknei, lai gan bruņotas pretestības padomju okupantiem šajā periodā nebija. Nacionālo partizānu vienību izveidošanās tikai pēc Otrā pasaules kara kļuva par mēģinājumu labot 1940. gada pakļaušanās kļūdu.
Norādītajā Krievijas propagandas darbā nav paskaidrojuma, vai vajadzētu iedomāties augļa, atoma vai vēl kādu savādāku kodolu un kāda tad būtu kvantitatīvā attiecība starp šī veidojuma centrālo un ārējo daļu. Konkrētajā gadījumā vācieši vispirms apbruņoja ne vairāk kā 100 tiešām brīvprātīgi pieteikušos latviešus (pilsonības, ne tautības nozīmē) tikai uz laiku un tikai ebreju slepkavošanai. Pēc tam tam ne vairāk kā divi tūkstoši vīru cīņai pret padomju partizāniem Krievijas un Baltkrievijas teritorijā tika savākti puslīdz brīvprātīgi no cilvēkiem, kas izmantoja bataljonu kā iespēju pazust no Latvijas privātu, kriminālu vai politisku nepatikšanu dēļ. Frontē izsisto caurumu aizbāšanai vāciešiem Latvijā izdevās iesaukt leģionā līdz 150 tūkstošiem vīru. Nav šaubu, ka starp mežabrāļiem atradās arī bijušie leģionāri un slikti cilvēki neatkarīgi no tā, vai viņi iepriekš bija vai nebija dienējuši pie vāciešiem. 1949. gadā tam vairs nebija nozīmes. Padomju okupācijas režīms Latvijā tad jau pastāvēja pietiekami ilgu laiku un kļuvis pilnībā atbildīgs par nepieciešamību ar deportācijas metodi apspiest paša režīma izraisīto cilvēku pretošanos.
