Atmoda

1988. gada 16. decembrī iznāca pirmais īstais laikraksta “Atmoda” numurs. Kāpēc saku – pirmais īstais? Tāpēc, ka tā paša gada oktobrī, kad notika pirmais Latvijas Tautas frontes (LTF) kongress, tika nodrukāta dubultlapiņa ar nosaukumu “Atmoda”, ko pēc tam vairs neizdeva: tās redaktors Ingus Gailums vairs neaktivizēja savus žurnālista dotumus. Tad LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns uzaicināja mani veidot “Atmodu”.

Vai tevī nav vilšanās sajūtas? – tas ir populārākais jautājums, kad runājam par Atmodu, par Latvijas Tautas fronti (LTF) un salīdzinām “to laiku” ar “šo laiku”. Kāda gan var būt vilšanās, atceroties pirmo mīlestību? To mīlestību, kas piedzima pirms 35 gadiem, saglabājās gadu desmitos un nenieka nezaudēja no sava patiesuma un siltuma… Šodien svinam šo mīlestību un atceramies LTF 1. kongresu, kas notika 1988. gada 8. oktobrī.

Politiskā partija "No sirds Latvija" (NSL) turpmāk darbosies ar nosaukumu "Atmoda", un, iespējams, apvienosies ar Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP), "Kristīgi demokrātisko savienību" (KDS) un "Gods kalpot mūsu Latvijai" (GKML), liecina partijas mājaslapā publicētā informācija.

Laikam taču biju par daudz sacerējies no Radošo savienību plēnuma pirmajā jūnijā. Gaidīju, ka jaunā ģenerācija nāks ar savu, perfekti motivētu mūsu nākotnes redzējumu. Ņemot vērā, ka šis tomēr it kā nebija gluži parasts plēnums (30 gadi kopš 1988. gada plēnuma), gribējās sadzirdēt arī kaut kādas, kaut vai tikai savai paaudzei domātas mobilizācijas idejas. Arī pieteikto tēmu (vara un kultūra, valoda un kultūra) plašāks, politiski ietilpīgāks izvērsums varētu būt bijis interesants tieši šajā, sociālas mobilizācijas aspektā.

Sākšu ar to, ar ko Visvaldis Lācis savu grāmatu Latviešu leģions teju vai beidz. Ar Edvarta Virzas citātu: «Pār mums bez apstājas stāv divu tautu nievs,/ Mums uzglūn ģermāņi un apdraudē mūs krievs./ Mēs esam pārpilni tik pieļāvīga gaisa,/ Ka viņu domas nāk un mūsos ligzdas taisa.»

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa 31. maijā rīkoja ekspertu konsīliju Vai ceturtā Atmoda ir iespējama?. Konsīlijā piedalījās arī Saeimas, Pašvaldību savienības un citu organizāciju pārstāvji. Uzskatu šo tēmu par svarīgu, turpināmu un katram domājamu. Sākot ar nesaudzīgu, objektīvu un godīgu mūsu pašu pilsoniskuma novērtējumu. Te ir tikai fragmentāras tēzes no konsīlija dalībnieku (ne visu) domām par esošo un jaunu atmodu.

Latvijas Zinātņu akadēmijā 31. maijā notika akadēmiķes Raitas Karnītes organizēts un vadīts ekspertu konsilijs Vai IV Atmoda ir iespējama?. Tajā piedalījās gudrinieki no dažādām valsts un sabiedrības institūcijām (M. Kūle, V. Krastiņš, I. Latkovskis, M. Pūķis, Z. Stankevičs, E. Teirumnieks, G. Zemītis…).

Sākot ar 5. decembri, 1991. gada barikāžu muzeja Muzeobuss, sadarbībā ar Rīgas domi, uzsāks izbraukumus uz Rīgas skolām. Divu nedēļu laikā Muzeobuss piestās 10 Rīgas skolās, kur 1991. gada barikāžu muzeja gide novadīs nodarbības vairākiem simtiem dažāda vecuma skolēniem.

Sagaidot 1991. gada barikāžu gadadienu, daudzi tā laika aculiecinieki dalās ar atmiņām un emocijām, ko piedzīvojuši Atmodas laikā. Sociālajos tīklos par piedzīvoto stāsta arī producents Juris Millers, kura 1991. gadā bija 13 gadi.

Pie Rundāles pilskunga Imanta Lancmaņa klāta galda ar Kurzemes hercoga Pētera kafijas servīzi akadēmiķis Jānis Stradiņš ar saviem kolēģiem runāja par zinātnes iespējamību Latvijā.

Atmoda ir iedzīvināta vēsturē arī egrāmatā: iznākusi eiroparlamentārietes Sandras Kalnietes atmiņu grāmatas Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza angliskā versija Song to Kill a Giant: Latvian Revolution and the Soviet Empire’s Fall.

Pirms divdesmit pieciem gadiem selekcionārs, bioloģijas doktors Jānis RUKŠĀNS un ģeogrāfijas doktors Valdis ŠTEINS bija starp pirmajiem Latvijas Tautas frontes iniciatoriem un dibinātājiem.

Intervija ar bijušo Latvijas Tautas frontes (LTF) valdes priekšsēdētāja vietnieci, tagad – Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti (Vienotība): par LTF vēsturi 25 gadu garumā, par latviešu pašlepnumu un pacelšanos no pelniem.

No mīlestības līdz naidam ir tikai viens solis, un vismaz pašlaik Latvijas sabiedrība un valsts vara ir tik ļoti attālinājušās viena no otras, ka nav paredzams, cik soļu nāksies spert, lai tās atkal satiktos.