No mīlestības līdz naidam ir tikai viens solis, un vismaz pašlaik Latvijas sabiedrība un valsts vara ir tik ļoti attālinājušās viena no otras, ka nav paredzams, cik soļu nāksies spert, lai tās atkal satiktos.
Ja 1990. gada 4. maijā pēc Neatkarības deklarācijas parakstīšanas tauta savus kalpus – Augstākās padomes deputātus – nesa uz rokām, tad pienāca 2009. gada 13. janvāris un ļaudis pašu vēlētās varas nama logos svieda akmeņus.
1990. gada 4. maijā notika balsojums par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanu. Par to nobalsoja 138 deputāti, viens atturējās.
Kad radās plaisa?
Kas notika turpmākajos 20 gados, kuros Saeima un valdība nostājās pret tautu? Savs vērtējums ir sociologam Aigaram Freimanim. Viņš atgādina, ka pirmās pazīmes parādījās jau 90. gadu sākumā, tā dēvētajā Godmaņa laikā. Vēlāk tās kļuva arvien būtiskākas. "Pirmās pazīmes, ka sabiedrības un valsts attiecībās sākušās problēmas, parādījās pēc 5. Saeimas vēlēšanām. PSRS sabrukuma laikā valsts un sabiedrības attiecībās bija medusmēnesis. Taču 1993. gadā izrādījās, ka pastāv arī citi jautājumi, kuri līdz tam tika atlikti. Politiķi sāka karot savā starpā, konkurēt," konstatē A. Freimanis. Tautas frontes toreizējais līderis Dainis Īvāns piekrīt, ka lūzums sākās pēc neatkarības faktiskās atzīšanas. Tieši tad radās interešu grupas, tika risinātas tirgus sarunas. "Revolūcijas veido ideālisti, bet tad revolūcija apēd savus bērnus," viņš rezumē.
Laiks gāja, un cilvēkos aizdomas radīja gan privatizācijas process, gan banku krīze, jo šķita, ka līdz galam viss netiek pateikts. Punktu pielika Latvenergo trīs miljonu lieta. A. Freimanis raksturo, ka emocionālā ziņā tas sabiedrībai bija neiedomājami traumējošs notikums, jo tajā iemiesojās varas visspēcīgums. "Laikrakstos un grāmatās rakstīja, kurš un kā naudu aiznesis. Bet pretī bija likums, kas aizstāvēja cilvēku, kurš to izdarīja," viņš stāsta. Sabiedrība izdarīja secinājumu: vara kalpo pati sev. Un kļuva inerta, apātiska.
Tautai vienalga
Kāpēc sabiedrība ar to samierinās? A. Freimanis norāda, ka vainojama grandioza vilšanās, jo šaubīgi darījumi sekoja cits citam un tie tika pieļauti. Līdzīga atsvešinātība bija vērojama arī padomju laikā, tāpēc var uzskatīt, ka Latvijas iedzīvotāji uzvedās tā, kā bija pieraduši. Viņa vērtējumā situācija neuzlabojas. Piemēram, tagad valdība brīdinājusi, ka ķersies klāt sociālajiem maksājumiem, lai glābtu valsti no krīzes. "To dara vara, kurai nav jēgas uzticēties," cilvēku noskaņojumu rezultē A. Freimanis.
D. Īvāns piebilst, ka neatkarības sākumā vara neuzdrošinājās pret tautu sūtīt ne miliciju, ne policiju, tika pieņemti tādi lēmumi, kuri respektēja lielākās iedzīvotāju daļas viedokli un intereses. "Tagad tā nenotiek, politiķi ņirdz un melo," viņš savos izteikumos ir skarbs.
Kādu izeju prognozē
Viens no Neatkarības deklarācijas autoriem Tālavs Jundzis neslēpj, ka pašreizējā politiskā sistēma nodrošina valsts bezatbildīgo attieksmi pret savu tautu. "Jāmaina politiskā sistēma," viņš uzreiz ķeras vērsim pie ragiem. Atbalstāms esot advokāta Andra Grūtupa ierosinājums par tautas vēlētu prezidentu, kā arī, ieviešot mažoritāro vēlēšanu sistēmu, trīs gadu laikā problēmas Latvijā atrisināsies.
A. Freimanis raksturo, ka cilvēkos valda īstermiņa pragmatisms neatkarīgi no tā, ko dara vara. Tas ir pašreizējais tautas izdzīvošanas modelis. "Taču tas nelīdzsvaro sabiedrības un varas attiecības," brīdina sociologs. Viņš domā, ka tad, kad zudīs emocionālā saikne ar varu, sabiedrības attieksme varētu mainīties. Treknajos gados cilvēki bija gatavi pieņemt valsti kā pakalpojumu sniedzēju, kurai tauta maksā savus nodokļus. Cilvēkiem tika piedāvāts vismaz kaut kāds racionāls pamats, kurš diemžēl ātri izčākstēja.
D. Īvāns emocionāli iedegas: "Uzskatu, ka jāpieņem likums, lai neviens no pēdējo divu Saeimu deputātiem nedrīkstētu kandidēt nākamajās vēlēšanās. Melu un alkatības vīruss ir lipīgs. Pat ja ievēlēs tikai piecus no tiem deputātiem, saslims visi." Tomēr, ja vēlreiz vajadzētu izšķirties, vai Latvijai būt neatkarīgai, viņš balsotu par, jo "mums ir neatkarība, mēs esam NATO un tas ir vissvarīgākais".