Juris Millers un Egdars Jaunups barikāžu dienās iznēsājuši avīzes

Sagaidot 1991. gada barikāžu gadadienu, daudzi tā laika aculiecinieki dalās ar atmiņām un emocijām, ko piedzīvojuši Atmodas laikā. Sociālajos tīklos par piedzīvoto stāsta arī producents Juris Millers, kura 1991. gadā bija 13 gadi.

Šodien nolēmu pāršķirstīt savas 1991. gada dienasgrāmatas - diemžēl, tajās nav pārāk daudz ierakstu, taču vēl joprojām ir atmiņas. 

Man 1991. gads sākās ar došanos uz Preses namu, kas jau tobrīd bija kļuvis par manu darba vietu - biju avīzes "Hei, peksni!" redaktors un 2. janvārī šai avīzei bija jāparādās - lielākajā tīņu preses izdevumā "LaBA", kas agrāk bija zināma kā laikraksts "Pionieris".
No rīta pastkastītē laikrakstu neatradu. Zvanīju uz redakciju un uzzināju, ka Preses namā rosās "melnās beretes". Nekavējoties sazvanīju savu bērnības draugu Edgars Jaunups, kurš tolaik dzīvoja vienā no tagad restaurētajām "Kalnciema kvartāla" koka ēkām. Vecākiem nezinot, sarunājām tikties pie Preses nama. Neskatoties uz mūsu vecumu, Preses namā mūs ielaida - katram no mums bija jaunā korespondenta apliecība. Ar liftu uzbraucām uz mūsu redakcijas telpām 13. stāvā - tur kolēģi pakoja privātās mantas. Mums svarīgāka bija jaunā avīze - somā ielikām kādus 40 eksemplārus un iznesām tos no Preses nama. Sākumā arī mūs gribēja "kratīt", tāpat, kā pārējos darbiniekus, bet tad viens no omoniešiem uzkliedza: "Eto že ģeķi, pošļi ih k..."
Pulksten 15.00 pie kompartijas "Baltās mājas" notiek mītiņš, kurā piedalās arī no Preses nama padzītie strādnieki.Pēc mītiņa sarokojos ar Daini Īvānu. Domīga bija viņa seja.

11. janvāris, piektdiena
Vakars. Jaunatnes teātris. Izrāde "Jubilejas gads". Uz šo izrādi jau bijām iecerējuši aiziet jau sen. Neiznāca laika.Pirmais cēliens pagāja "kā jau parasti". Starpbrīdī ienesu Imantam Skrastiņam kafiju - man bija tas gods vairākus gadus būt viņa grimmētavā, spēlējot "Vārnu ielas republikā". Viņš vairāk nedzer. Aiznesu Andai Zaicei. Īsi pirms trešā zvana nogāju pie garderobistēm. Uzzināju, ka pa Brīvības ielu šajā laikā brauca tanku un bruņutransportieru kolonna. Šī vēsts ātri apšalca visu skatītāju zāli. Negribējās ticēt.

13. janvāris, svētdiena
Daugavas krastā notiek Vislatvijas manifestācija. Vēl pašam nezinot, kādēļ, pie sava karoga piestiprināju sēru lenti. Kas tas bija? Priekšnojauta? Nospiedošā apkārtne? Uz mītiņa beigām visus apšalca (paldies Dievam) bauma, ka pa Kr. Valdemāra ielu Daugavas virzienā dodas tanki.

14. janvāris, pirmdiena
Sešos no rīta mūs pamodināja telefona zvans. "Uz barikādēm!" aicināja zvanītājs. Diemžēl, līdz šai dienai neesmu uzzinājis, kurš torīt mums zvanīja, lai pateiktu šo vēsti. No rīta, paveroties pa logu, pārņem sirreāla sajūta - Pērses iela pilnībā aizbarikādēta. Priekšā stāv liela kravas mašīna, kuras garajā piekabē - masīvas metāla caurules. Tas pats arī Dzirnavu ielā - telefonu centrāle ir ieskauta no visām pusēm. Uz skolu, protams, nedodos. Tā vietā - uz Vecpilsēta sielu 13/15, kas ir viens no Atmodas sirdspukstiem. Jau pirmajās minūtēs man tiek dots uzdevums - nogādāt uz Augstākās padomes preses centru sūtījumu. Kas tajā bija - nezinu, bet šo maršrutu turpmākās nedēļas laikā veicu vairākas reizes dienā. Kurš gan turēs aizdomās 12 gadīgu puiku?

15.janvāris, trešdiena
Klīst runas, ka OMON ieņēmuši TEC un aizdedzinājuši 17 automašīnas.Doma laukumā sapulcējušies Rīgas sargi barikāžu ielokā mierīgi sēž pie ugunskuriem un klausās mūsu dziedātāju dziesmas. Pie Augstākās Padomes sargus baro Helmī Stalte un dzied vīru kori. Bet cik ilgi tas viss vēl ies? Mūžīgi Rīgu sargāt viņi nevarēs...

Pēc barikādēm mani "palūdza aiziet" no skolas - jo, esot neattaisnoti kavētas stundas. Skolas direktorei es joprojām likos pārāk "nacionāls", jo 18. novembrī atļāvos neierasties skolā, bet apmeklēt, kā viņa teica - "fašistisku pasākumu krastmalā"... Lai nu tas paliek vēsturei. Man paliek atmiņas par šo laiku un Barikāžu piemiņas zīme. Kā liecība par līdzdalību Atmodā un valsts atdzimšanā.