Nemūžam!
Sākšu ar to, ar ko Visvaldis Lācis savu grāmatu Latviešu leģions teju vai beidz. Ar Edvarta Virzas citātu: «Pār mums bez apstājas stāv divu tautu nievs,/ Mums uzglūn ģermāņi un apdraudē mūs krievs./ Mēs esam pārpilni tik pieļāvīga gaisa,/ Ka viņu domas nāk un mūsos ligzdas taisa.»
Visvaldis par šiem vārdiem teic: «Pravietiski! Svešie atnāca un paņēma mūs ar viltu, un mēs nemācējām nosargāt savas garīgās robežas - nekalpot vācu un krievu armijā.»
Man Atmodas laikā nekādi nebija iespējams apgalvot vai attaisnot kādus savus darbus padomju laikā, sakot: «Mēs taču neko nezinājām.» Oficiālie, varai vēlamie attieksmes (pret leģionu, 1940. gadu, Kārli Ulmani…) stereotipi man bija tolaik oficiālais, bet ne vienīgais viedoklis. Jo man laimējās ar to, ka manas dzimtas dažādu likteņu (Sibīrijas lēģeri, leģions, Sarkanā armija, kompartija, trimda…) un uzskatu cilvēki nenoliedza viens otru, spēja tikties, strīdēties un paļauties cits uz citu. Nekad no saviem radiem neesmu dzirdējis kādu mājienu, ka man kāds cits rads viņa likteņa vai darbošanās dēļ būtu jāignorē. Toties esmu dzirdējis atklātus, no šo pašu cilvēku pieredzes nākušus stāstus par to, kas ar latviešiem noticis. Un pat mana padomju institūta kara katedrā, kur pasniedza arī karojuši virsnieki, ja kāds sāka kaut ko nejēdzīgu muldēt par latviešiem, atradās cilvēki, kuri šos muldētājus samērā krasi aprāva, teikdami: «Latvieši bija labi karotāji. Abās pusēs.» Kopš tā laika karavīrs man ir Karavīrs. Nevis vien akls tā vai cita režīma pakalpiņš. Latvijas armijas pulkvežleitnants Jānis Avotiņš leģionā nebija brīvprātīgais. Viņu iesauca. Bet - viņš bija labs karavīrs un ļoti labs cilvēks. Viņš un vēl daži gādāja par to, lai es, ko ar nedarīdams, netopu «pārpilns pieļāvīga gaisa» pāri mēram. Par Lesteni Lestenē man stāstīja astoņdesmitajos gados. Vēl agrāk - Lubānā, Ostrovā, Opočkā man stāstīja un rādīja, kas tur un kā ir bijis. Piesegties ar to, ka «es neko nezināju», man nebija nekādu iespēju. Un tieši tas mani tagad vedina noliekt galvu karavīru (karavīru, nevis politiskās varzas, kas ap tiem laizās) priekšā un godināt tos. Arī 16. martā. Un es vēlos, lai šajā dienā godā tiešām ir karavīrs. Jo tad arī ienaidniekam, kurš saprot, kas ir karavīrs, viņa priekšā būtu jātur mute ciet.
Bet - tieši šis politiskās varzas sīkumtirgus, kurā karavīrs ik gadus (arī 16. martā) tiek taisīts par tās vai citas uzskatu nometnes «preci», uzskatīts nevis par cilvēku, bet tikai par lielgabalu gaļu, man liek cieši turēt prātā Edvarta Virzas vārdus arī saistībā ar šodienu. Ja, kā man savulaik teica - leģions bija izvēle, lai karotu ne tik daudz «par» Vāciju, cik «pret» Baigo gadu, pret padomju okupāciju, tad jājautā - vai šodien, savā valstī esam sākuši pārliecinoši karot paši par sevi? Un - cik aktuāls šodien joprojām ir Visvalža sacītais - «mēs nemācējām nosargāt savas garīgās robežas»? Vai mums kā tautai vēl ir kādas garīgas robežas, uz kurām mēs konsekventi pastāvam ikdienā un bez kuru respektēšanas neviens politiķis te nevar tapt ievēlēts? Nekādā ziņā mums nav jāsamierina nacisms ar boļševismu, nekādā ziņā nav jākalkulē (ko dažs dara), kurš tad bija labāks, zem kura zābaka būtu bijis izdevīgāk pastāvēt. Un - ne leģionāri mums kaut kādā veidā jātiesā, bet jāvērtē pašiem sevi - ciktāl arvien esam kalpi, ciktāl kungi savā zemē. Protams, vēsture mūs iespaidos, okupācija mūs iespaidos. Bet - vai nevajadzētu pārstāt sevi ar to attaisnot? Vai nevajadzētu pārstāt savas, savas valsts nākotnes dēļ izlikties par ļaudīm, kurus Dante ielika astotajā elles lokā, jo «Tiem galvas apgrieztas bij otrādi, It visiem bija vaigi mugur’s pusē; Tiem tādēļ bija jāiet otrādi, Tie nevarēja vairs uz priekšu redzēt». Ja negribam zust, mēs nekādā ziņā nevaram atļauties kompromisu starp «pieļāvīgo gaisu» un savām garīgām robežām. Lai mēs spētu no pagātnes paņemt spēku, gribu un mērķi, mums ir jāuzvar pašiem sevi.
Nesen skatījos filmu par Vinstonu Čērčilu (iesaku!). Tās pamatā ir šī pati dilemma, tiesa - kara laika dilemma. Vai nu pazemojošs, necienīgs, atkarībai nolemjošs miera līgums ar Hitleru, vai arī cīņa līdz pēdējam par uzvaru. Vinstona Londonas metro sakarā ar šo iespējamo miera līgšanu uzrunātā tauta viņam teic: «Nemūžam!» Kad mēs kļūsim tik stipri, ka spēsim pateikt savam vājumam, gļēvumam un negodam - Nemūžam!