1988. gada 16. decembrī iznāca pirmais īstais laikraksta “Atmoda” numurs. Kāpēc saku – pirmais īstais? Tāpēc, ka tā paša gada oktobrī, kad notika pirmais Latvijas Tautas frontes (LTF) kongress, tika nodrukāta dubultlapiņa ar nosaukumu “Atmoda”, ko pēc tam vairs neizdeva: tās redaktors Ingus Gailums vairs neaktivizēja savus žurnālista dotumus. Tad LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns uzaicināja mani veidot “Atmodu”.
“Atmoda” 16. decembrī iznāca 60 000 eksemplāru tirāžā, laikraksts bija iespiests Latvijas kompartijas centrālkomitejas izdevniecībā Rīgā, Balasta dambī 3. Un tā bija mūsu pirmā, izlolotā uzvara. Bet “Atmodas” griesti bija daudz augstāki: popularitātes gados “Atmodas” tirāža bija 250 000 eksemplāru.
Mēs, uzrunājot lasītājus, izteicām cerību, ka gan šajā, gan nākamajos numuros atradīsies lasāmviela ne tikai Latvijas Tautas frontes dalībniekiem, bet arī pārējiem iedzīvotājiem: “Informatīvajā biļetenā “Atmoda” jums stāstīsim par Tautas frontes aktualitātēm, problēmām, viedokļiem. Būs arī publicistika, reportāžas, problēmraksti, intervijas. Būs raksti par nacionālajām attiecībām, reliģiju, filozofiju, mākslu. (..) Un tā - nākam pie jums - gan pie 230 000 LTF biedru (droši vien šobrīd jau vairāk!), gan pie pārējiem. Nākam pie jums neilgi pirms Ziemsvētkiem, neilgi pirms brīža, kad vēlēsim: “Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!”
Tomēr bija tik grūti būt mierīgiem, kad nemanāma, taču spēcīga un nešpetna vārījās un cīnījās pretstraume. Kā pretosimies, kā pieveiksim to? Kopā. Tikai visi kopā. Nešķeļoties. Nedaloties. Vienoti.
Četru lappušu A3 formāta avīzes pirmā lapa bija tāda, kādai pienākas būt idejiski un emocionālie piesātināta laikraksta titullapai: uzmundrinošai un pamudinošai. Tā īstenībā bija svētku numura lapa, kurā goda vietu ierādījām Leonīda Breikša dzejolim “Lūgšana”:
(..) Šodien, Kungs, mēs Tevi lūdzam: neļauj latvjiem mirt un zust,
Liec mums vienmēr Tavu sauli brīviem pāri galvai just!
Līdz tiem laikiem, kurus šodien nezin vēl nekur neviens,
Mūžam brīvs lai latvju ērglis savus spārnus sizdams skrien!
Lai pa nezināmiem laikiem cauri mūžiem ejam mēs,
Dod mums spēku, dod mums drosmi, dod mums vienprātību, Tēvs!
Preses loma pārmaiņu laikā - no 1987. līdz 1994. gadam - bija milzīga. Prese bija kā svaigs gaiss. Bet tas bija sakāms par tiem izdevumiem, kas sāka runāt par negācijām, ko nesusi padomju okupācija (tā gan vēl netika saukta tieši tādā vārdā), par migrāciju, par metro, ko Rīgā taisījās būvēt Maskava, par Daugavpils HES, kas izpostītu Daugavu vēl vairāk. Šie laikraksti bija “Padomju Jaunatne”, “Literatūra un Māksla”, “Skolotāju Avīze”.
Un tā LTF 1. kongresa laikā iznāca LTF biļetens “Atmoda” - neliels, A4 formāta četru lappušu izdevums, kas informēja cilvēkus par LTF, arī par to, ka ir izveidots pirmais patiesi brīvais preses izdevums. Par šā preses produkta redaktoru LTF 1. kongress apstiprināja Ingu Gailumu. Taču Gailuma žurnālistiskais asums, kā dēļ viņš tika aicināts strādāt par LTF avīzes galveno redaktoru, izplēnēja tajā laikā, kad pret LTF vērsās kompartijas spiediens: viņš sāka izvairīties no avīzes veidošanas.
Viena LTF līderēm Sandra Kalniete savulaik stāstīja, ka viņa kopā ar Jāni Škaparu, vienu no frontes dibinātājiem, kādā 1988. gada novembra vakarā mēģināja izrunāties ar Ingu Gailumu: kad tad viņš beidzot sāks veidot avīzi? Gailums sarunā skaidri un gaiši pateicis, ka negrasās taisīt nekādu avīzi: esot izveidojušies pilnīgi citi apstākļi, tāpēc veselīgāk būs mazliet pabaidīties.
Izšķirīgais mirklis sakrita ar to brīdi, kad aizgāju no “Padomju Jaunatnes”. Man piezvanīja frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns un uzaicināja sākt veidot LTF avīzi “Atmoda”. Es, neapdomājusies nevienu sekundi, atbildēju ar pārliecinošu jā. Pakrūtē iekņudējās: atkal sajutu vieglās bīstamības gaisotni, kas mani tik ļoti fascinēja.
Ģimene - gan ar zināmām bažām - atbalstīja manu izvēli. Vēl šodien atceros mammas lepnumu, kas mijās ar dziļu satraukumu: “Meit, es ļoti, ļoti uztraucos par tevi, laiks ir tik nemierīgs, apstākļi ir bīstami. Ko mēs iesāksim, ja ar tevi kaut kas notiks? Ko iesāks tava meita Linda?”
Liktenis man bija devis tik fantastisku iespēju: būt par LTF laikraksta galveno redaktori, un tāds darbs var tikt piedāvāts tikai vienreiz mūžā. Tam es gribēju atdot visu sevi, neko neatstājot citiem. Tobrīd, protams, nenojautu, ka tā patiešām arī notiks. Nezināju, ka šī darba dēļ vairs neatliks laika un vēlēšanās domāt par to, ka mājās mani gaida ģimene. Mana situācija nebija sevišķi oriģināla: Tautas frontei ar visu sirdi un dvēseli atdevās daudzi cilvēki, arī viņiem radās problēmas ģimenē.
Vēlāk, ar prātu izvērtējot zaudējumus un guvumus, es atzinu: kādam vajadzēja būt par “Atmodas” redaktori, un tā biju es. Kādam vajadzēja ziedoties, un tā biju es. Šo darbu nedrīkstēja darīt pa pusei, viegliņām, reizumis un ar ceturtdaļsirdi. Šo darbu varēja darīt, tikai aizmirstot sevi. Un nu varu teikt, ka nenožēloju ne soli no “Atmodas” laikiem.
Tautas frontes valde noīrēja istabiņu Preses nama 10. stāvā, “Padomju Jaunatnes” redakcijā. Un istabiņa bija tā pati, kurā kādreiz strādāju, būdama “Padomju Jaunatnes” korespondente. Tas bija kaut kas neaptverams: nelielajā telpā bija divi rakstāmgaldi, divas rakstāmmašīnas, kādi četri krēsli, skapis un lērums ar manuskriptiem un avīzēm. To visu apsaimniekojām mēs - “Atmodas” pirmie līdzstrādnieki: Jānis Krūmiņš, mans vietnieks, tulki Tamāra Ringa un Askolds Rodins. Vēlāk pievienojās Dace Balode. Tamāra avīzei kaut ko rakstīja jau sākumā, bet Askolds viņai pievienojās vēlāk, kad ar tulkošanu vien avīzi piepildīt nevarēja.
Telpā regulāri bijām ne tikai mēs četri, bet arī daudzi citi cilvēki, kas tieši “nepiederēja” redakcijai: publicēties gribētāji, ziedotāji (ļoti daudzi cilvēki vēlējās ziedot tieši laikrakstam “Atmoda”), interesenti, līdzjutēji, ziņkārīgie un kolēģi no citiem izdevumiem, lielākoties no “Padomju Jaunatnes”. Istabiņa zumēja, murdēja un peldēja cigarešu dūmu mākoņos. Mēs karsti, bet draudzīgi un radoši strīdējāmies par laikraksta saturu un formu. Jānis Rožukalns, kas strādāja lejā, tipogrāfijā, mums nesa un piedāvāja vairākus šriftu paraugus avīzes “galviņai”.
Kā rakstīts kādā enciklopēdijā: “Atmoda” bija iknedēļas laikraksts, kas iznāca Latvijā laika posmā no 1988. līdz 1993. gadam. Tas bija Latvijas Tautas frontes izdevums un pirmais neatkarīgais opozīcijas laikraksts Latvijas PSR. Tā nosaukums bija atsauce uz latviešu atdzimšanas kustībām, ko sauca par Latviešu tautas atmodu.
Tajā pašā enciklopēdijā bija rakstīts, ka 1991. gada janvārī pēc PSRS iekšlietu ministrijas rīkojuma īpašo uzdevumu milicijas vienība OMON ieņēma Preses namu un pārtrauca LTF atbalstošo preses izdevumu iespiešanu. “Atmodas” drukāšana tika pārcelta uz Šauļiem.
Un vēl tur bija rakstīts, ka 1993. gadā redakcijai radās nesaskaņas ar LTF valdi par plašsaziņas līdzekļu lomu neatkarīgajā valstī. LTF valde vēlējās saglabāt “Atmodu” kā partijas orgānu, bet žurnālisti pastāvēja uz preses brīvību. Tas noveda pie tiesas prāvas par īpašumu sadalīšanu.
Tolaik LTF priekšsēdētājs bija Uldis Augstkalns, un viņš bija sevišķi naidīgs pret brīvdomīgajiem atmodiešiem. Mēs aizgājām no LTF nama ceturtajā stāvā iekārtotās redakcijas, noīrējām telpas Basteja bulvārī, sākām strādāt tur. Tomēr pēc tiesas prāvas nācās atdot daļu datoru frontes valdei, un, kā stāstīja aculiecinieki, datori tur nomētājās līdz sarūsēšanai - nevienam tie nebija vajadzīgi. Tos mums atņēma “principa pēc”. Taču tolaik mums palīdzēja zviedru avīze “Vestmanlands Lans Tidning”, uzdāvinot mums vairākus jaunus datorus.
“Atmodā” bija milzīga tēmu daudzveidība. 1989. gads jau sāka iezīmēties ar lielāku brīvību tēmu atklāsmēs: mēs sākām rakstīt par tēmām, kas līdz tam laikam bija aizliegtas, piemēram, par deportācijām, par latviešu leģionāriem. “Atmoda” mudināja cilvēkus runāt droši. Tā mudināja pati ar savu atklātību. Pirmoreiz Latvijas preses vēsturē tika publicēti satriecoši dokumenti par 1939. gadu, par 1941. gadu.
Baisa savā lietišķumā bija “Pavēle Nr. 001223 - par pretpadomju elementu deportācijas procedūru Lietuvā, Latvijā un Igaunijā”. Tur bija “Deportāciju izvešanas procedūras”, “Ģimenes galvas atdalīšanas procedūra no deportējamās ģimenes”, “Vilcienā iekāpšanas procedūra”... Teksts: “Kad deportējamo kratīšana pabeigta, jāpaziņo, ka saskaņā ar valdības lēmumu viņus izsūtīs uz citiem Padomju Savienības rajoniem.” “Visos gadījumos operācijas stingrajai un iepriekš noteiktajai kārtībai jārisinās bez uztraukuma, trokšņa un panikas.” “Apspriedes laikā izvedamo (ģimenes) mājā jābrīdina ģimenes galva, ka personīgais inventārs jāsapako atsevišķā koferī, jo deportējamo vīriešu sanitārā pārbaude notiks atsevišķi no sievietēm un bērniem.” “Kad dzelzceļa vagoni piepildīti ar nepieciešamo ģimeņu skaitu, tie jāaizslēdz.”
Kas mums patika šajā laikraksta veidošanas procesā? Tas, ka esam brīvi izvēlēties tēmas, pētīt tās un rakstīt ar savu pārliecību. Protams, uzklausījām arī LTF valdi. Jo mērķis taču mums bija kopīgs: Latvijas neatkarība.
…Barikāžu atceres pasākuma laikā man piezvanīja kāda meitene, nosauca skolu, savu vārdu un uzrunāja mani: “Vai jūs man nevarētu palīdzēt atbildēt uz jautājumiem par Atmodu?” Protams, ka es varēju. Un saruna ar jautātāju meiteni izvērtās pavisam cerīga: viņa jau daudz ko bija lasījusi par Atmodu, viņas saruna ar mani izvērtās par divu līdzvērtīgu vēstures zinātāju diskusiju.
Starp mums jautās tikai viena būtiska atšķirība. Meitenei nebija lemts sajust brīnišķīgo un pašaizliedzīgo cīņu par brīvību, viņa to varēja uzzināt no grāmatām - patiesi labām un interesantām. Savukārt man Dievs bija devis laimi izdzīvot Atmodu, iegrimt šajā straumē, izkust tajā un piedzimt no jauna. Lielāku baudījumu es nezinu, un tāda arī nav.
