Cik atmodas vēl vajag?
Latvijas Zinātņu akadēmijā 31. maijā notika akadēmiķes Raitas Karnītes organizēts un vadīts ekspertu konsilijs Vai IV Atmoda ir iespējama?. Tajā piedalījās gudrinieki no dažādām valsts un sabiedrības institūcijām (M. Kūle, V. Krastiņš, I. Latkovskis, M. Pūķis, Z. Stankevičs, E. Teirumnieks, G. Zemītis…).
Pirms tam arī es saņēmu LZA prezidenta Ojāra Spārīša vēstuli, kurā viņš jautāja: «Vai 25 neatkarības gados no 16 000 uz 3000 zinātniekiem novārdzinātā Latvijas Zinātņu akadēmija var kļūt par viedokļu kalvi, vai atlikušie zinātnieki - par viedokļu līderiem, ja arī tas ir skaidrs, ka sociālajos procesos, kurus lielā mērā aizsāka, rosināja un ar savu degsmi uzturēja tieši inteliģence, kā uzvarētāji iesoļoja citi - bijušie nomenklatūras darbinieki, administratīvā, partijiskā, ierēdnieciskā aparāta pārstāvji un populisti…?»
Droši vien pie IV atmodas iespējamības mēs vēl atgriezīsimies plašākā kontekstā, bet šajā komentārā es izteikšu tikai savu viedokli. Pirmkārt, manā uztverē būtu nevis jāpastāv ilūzijās, bet gauži lietišķi jānovērtē laukums, kurā atrodamies. Vairāki runātāji teica, ka trešā Atmoda savu uzdevumu veica (neatkarība atgūta), bet garīgā atmoda nav lāgā notikusi. Tieši tāpēc es nepiekrītu Ojāra sacītajam, ka tie augšminētie «izstūma inteliģenci no ideju ģenerēšanas un pārņēma iniciatīvu valsts budžeta veidošanas, privatizācijas un likumdošanas jomās. (..) Inteliģencei palika tik vien kā gods būt par ārējo valsts atribūtu - karoga, himnas, ģerboņa, Melngalvju nama atjaunošanas idejas uzturētājiem.» Mani izspieda tik, cik es ļāvos izspiesties, atkāpties, domāt, ka neesmu kvalificēts būvēt to, kas it kā jābūvē profesionāļiem. Nav ko sevi žēlot, jo pamatjautājums te manā uztverē ir - kāpēc latvieši un pirmām kārtām latviešu inteliģence nevēlējās un arvien lāgā nevēlas būt pilsoņi, kādiem tiem savā valstī pienāktos būt? Kur palika tautas gars, kas, līdz pat gatavībai upurēties, lika sevi nojaust, izpaudās neatkarības atgūšanas gaitā? Kas šo garu palaida vaļā? Nekādas runas par IV atmodas iespējamību nebūtu vajadzīgas, ja politika būtu jēgusi parūpēties (caur izglītību, kultūrpolitiku) par jēdzīgu pilsoniskuma līmeni.
Man, runājot par ceturtās atmodas iespējamību, šķiet svarīgi rast skaidras atbildes vismaz trijās lietās - mērķis, resursi, mobilizācija…
Mērķis. Priekš kā mums šī IV atmoda? Savā prātā es it kā redzu vairākus mērķus, bet puslīdz precīzi sev esmu nodefinējis tikai vienu - nezaudēt to, ko sākām, sacīsim, politiski apzināties pirmajā Atmodā. Latviešu nācijas pamatu. Es uzskatu, ka šī pamata pastāvēšana patlaban ir apdraudēta. Varbūt mēs pat saglabāsim valsts čaulu, kura sauksies Latvija, bet - vai tā būs nacionāla valsts un kas tajā būs latvieši?
Resursi. Kas būs šīs IV atmodas resursi? Kas to īstenos? Vai tā būs mūsu paaudze, kura, izrādās, nav vīžojusi nodarboties savā valstī pat ar pienācīgu pilsoniski aktīva intelekta, inteliģences, vidusslāņa ražošanu? Šaubos. Faktiski uz jautājumu, vai ceturtā atmoda ir iespējama un vajadzīga, manā uztverē pirmām kārtām būtu jāatbild tai paaudzei, kura pieaugusi, kuru esam audzinājuši šajā - atgūtās neatkarības laikā. Tātad - cilvēkiem vecumā no divdesmit līdz četrdesmit pieciem gadiem. Tādu šajā konsilijā bija labi ja trīs četri. Bet manā uztverē šai paaudzei jau būtu jānosaka gan vara valstī, gan arī jādominē vidusslāņa uzskatos. Ja tas tā nav, tad jājautā - kāpēc neesam centušies būt šīs paaudzes cienīgi skolotāji?
Mobilizācija. Karnītes kundze tiecās itin kā nošķirt ar jauno Atmodu saistīto tautas gara pamošanos, kas atraisa cilvēkos snaudošo potenciālu, no pretestības, agresijas, nolieguma izpausmēm. Tās tika pasniegtas kā pretējas. Es tik strikti tās nenodalītu. Vai tad otrā, trešā Atmoda zināmā mērā neizpaudās caur pretestību? Akadēmiskās aprindas savā ceturtās atmodas gribā varētu pacensties precīzi definēt, kas tad īsti traucē tautas garam pamosties, kas stāv ceļā tās potenciālam. Es saprotu, ka nevienam te lāgā negribas pat 13. janvāra atkārtojumu, kur nu vēl lielākas agresīvas iekšējas kolīzijas. Bet - ja situācija, kā tika sacīts, grims līdz galīgai apakšai, ja intelektuāļu saprātīgs dialogs ar varu par esošo tā ar paliks kurlo dialogs, tad pilnīgi iespējams, ka ceturtās atmodas resursu mobilizācija notiks caur pretinieka definīciju. Iespējams, tā būs esošās varas, politikas kvalitāte.