9.sep 2016
«Patiesību sakot, gleznošanas prieks ir daudz lielāks, nekā tas bija pirms gadiem trīsdesmit vai četrdesmit. Ar katru gadu paliec vecāks, dzīve sašaurinās – vairs nevari tik daudz izdarīt un redzēt, vairs nav tik daudz seksa, vairs nevari tik daudz ieēst, nevari tik daudz baudīt vīnu, lai gan man tas ļoti garšo, tomēr māga to nepanes... Cilvēki, kurus satiec, paliek vecāki, arī satikt viņus ir arvien grūtāk. Traģēdija ir tā, ka ar vecumu dzīve sašaurinās, bet glezniecība paliek, un tā kompensē visu pārējo, un savā veidā tieši glezniecība kļūst arvien svarīgāka. Ja man atņemtu gleznošanu, kas ar mani būtu, kas no manis būtu palicis pāri?» saka latviešu gleznotājs Raimonds Staprāns (1926).