Genādijs Ostrovskis. Dzīvojam pārpilnībā, kurā neko nevajag sasniegt

GENĀDIJS OSTROVSKIS: «Ja cilvēks nodarbojas ar sev tīkamu darbu un viņam apkārt arī ir cilvēki, kas nodarbojas ar sev tīkamu darbu, tad neatliek ne laika, ne enerģijas cepties par kaut ko ārpus sava darba. Ja baltietis atbrauktu strādāt uz teātri Maskavā, arī viņš neizjustu īpašu attieksmi pret sevi, viņu nesauktu par fašistu, viss būtu lieliski. Cilvēkiem pietrūkst darba, pietrūkst vietas, kur izpausties, tāpēc, meklējot eksistences jēgu, arī izdomā sev kaut ko. Kad dari sev tīkamu darbu, es nerunāju par karjeru, tad jūties laimīgs un nemeklē citu izpausmes veidu» © Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

«Šis ir stāsts par diviem jukušiem vīriešiem, kas savu dzīvi iztērējuši, var teikt, nekam, netveramai lietai – mīlestībai. Dzīvi jau vienmēr kaut kam iztērē – vieni iztērē karam, citi – baudām, trešie – mīlestībai. Nevis dzīvo dzīvi, bet tērē to,» uzskata režisors un dramaturgs Genādijs Ostrovskis. Svētdien, 18. septembrī, Dailes teātrī notiks viņa rakstītās un iestudētās psiholoģiskās drāmas Mīļākais pirmizrāde.

Vientulība

Šī ir jau otrā reize, kad Genādijs Ostrovskis Dailes teātrī iestudē paša rakstītu lugu, pirms diviem gadiem viņš iestudēja melodramatisko komēdiju Divi kapteiņi. Interesanti, ka abu lugu pamatā ir viņa rakstītie scenāriji Krievijā veidotām filmām. Filmai Mīļākais ar Oļegu Jankovski un Sergeju Garmašu galvenajās lomās, kas 2002. gadā tapa pēc viņa scenārija, ir īpaša vieta Krievijas kinematogrāfā - tās scenārijs tika atzīts par labāko prestižajā Sansebastjanas kinofestivālā, un tas ir tikai otrs gadījums krievu kino vēsturē (pirmais - Jurijs Arabovs Kannu starptautiskajā kinofestivālā). Genādijs Ostrovskis uzsver, ka šis būs pavisam cits darbs, un ne tikai tāpēc, ka teātris ir cits žanrs. Gatavojoties šim iestudējumam, ir uzrakstīta luga, un tas esot pavisam kas cits nekā scenārijs filmai. Tomēr stāsts jau paliek tas pats - par divu vīriešu mīlestību pret vienu sievieti, kuras vairs nav un kura negribot tagad ir savienojusi viņu dzīves, tāds dīvains mīlas trīsstūris, kurā iztrūkst viena dalībnieka.

«Visas dziesmas jau ir par mīlestību, šī ir drāma par cilvēka vientulību, un stāsts par vientulību patiesībā ir stāsts par mīlestību - tās esamību vai neesamību. Šis ir stāsts par diviem jukušiem vīriešiem, kas savu dzīvi iztērējuši, ja tā var teikt, nekam, kādai netveramai lietai - mīlestībai. Nevis dzīvo dzīvi, bet tērē to. Dzīvi jau vienmēr kaut kam iztērē - vieni iztērē karam, citi - baudām, trešie - mīlestībai. Tas ir mūžam aktuāls jautājums, tas cilvēku visvairāk interesē - kāpēc viņu mīl, kāpēc viņu nemīl. Kas tad vēl viņu interesē? Nekas. Tie, kas apgalvo, ka viņus interesē vara, nauda un karjera, melo, jo patiesībā cilvēkus interesē laime, un viņi domā, ka laimi var iegūt arī ar varu, naudu, karjeru, bet kādā brīdī viņi saprot, ka tā nav, un kas tālāk? Ir tik daudz bagātu un ar varu apveltītu cilvēku, kas nav laimīgi. Cilvēkam vajag, lai viņu mīl, ja viņu nemīl Dievs, tad jāmīl sievietei vai vīrietim, jo vara un nauda nav līdzvērtīga maiņa cilvēka mīlestībai,» uzskata Genādijs Ostrovskis.

Pirms diviem gadiem, kad Dailes teātrī Genādijs Ostrovskis iestudēja izrādi Divi kapteiņi, viņam tā bija debija teātra režijā. Toreiz viņš atzina, ka labprāt strādātu arī citos teātros, ar lielu prieku iestudētu cita autora darbu, tomēr tā nav noticis, Maskavas vai Pēterburgas teātra vide palikusi neieņemta. Vairākas reizes mūžā viņš mainījis savu dzīvi - bija mūziķis, pēc tam kļuva par scenāristu, vēlāk - par kinorežisoru, pēdējos gados viņš mēģina būt dramatiskā teātra režisors. Un ir izveidojis savu kino skolu Scenāristu institūts, kurā māca jaunos scenāristus. «Ir uzņemti jauni talantīgi 20 cilvēki, paliks kādi seši, domāju, pēc gada viņi varēs darīt labas lietas,» cerīgi domā pedagogs. «Man ir ieceres kino, tāpēc es nezinu, kad atkal atgriezīšos darbā teātrī,» saka Ostrovskis, tomēr piebilst, ka luga Mīļākie varētu ieraudzīt dienasgaismu arī uz kāda no Maskavas teātra skatuvēm.

Par darbu ar latviešu aktieriem viņš izsakās atzinīgi, Dailes teātra trupu sauc par profesionālu un talantīgu, tomēr esot arī dažas atšķirīgas iezīmes. «Ir cita mentalitāte un sapratne par darbu teātrī. Dažāda izpratne par to, ko režisoram ir jādod aktierim, ko aktierim jādod režisoram. Aktierim pie lomas jāstrādā pašam, bez režisora, jo tas ir viņa darbs - domāt par lomu, nevis prasīt režisoram, kas jādara. Te daži aktieri atnāk un saka - parādi man! Bet aktierim pašam jāstrādā individuāli. Protams, ne visi aktieri tā uzskata, bet Maskavā aktieri zina - uz darbu ne tikai jāatnāk, bet ir tam pašam jāsagatavojas.»

Par šā iestudējuma likteni režisors īpaši neraizējas - viņa debijas darbs teātrī Divi kapteiņi joprojām ir repertuārā un, cerams, arī šim būs līdzīgs liktenis. «Priekš kam tad es strādāju? Lai iestudētu un aizmirstu? Mani interesē, lai cilvēkiem mans darbs būtu vajadzīgs.»

Pārpilnības sekas

«Šobrīd strādāju pie milzīga kino projekta, bet pagaidām par to negribu runāt. Iespējams, dažas epizodes filmēsim arī Latvijā, bet vēl neko konkrētu nevaru pateikt. Vispār ar šo darbu viss ir tik sarežģīti, ka tur pat velns kāju var salauzt...,» nosaka Genādijs Ostrovskis. Krievijā viens no vispieprasītākajiem un arī vislabāk apmaksātajiem kino scenāristiem uzskata, ka šis ir lielu projektu vai ļoti mazu projektu laiks, bet nav labvēlīgs vidējiem projektiem. «Tā šobrīd cilvēce ir uzbūvēta, ka tā izvēlas galējību ceļus, nevis pakāpeniskas attīstības ceļu, un tam ir liela bīstamība - vai nu globālisms, vai nu māksla. Galējības vienmēr ir bīstamas dzīvībai, dzīvei, pasaulei. Un māksla tikai atspoguļo to, kas notiek pasaulē,» saka režisors. Viņš arī novērojis, ka tikpat kā pazudušas filmasstāsti par cilvēkiem, vienkāršiem un parastiem cilvēkiem. Kino ir vai nu blokbāsteri, vai nu art house filmas, kuras skatās ne pārāk daudz skatītāju. «Cilvēce gāžas galējībās, cilvēkus vairs neinteresē viņi paši, viņu mazās problēmiņas, un tā ir liecība tam, ka viss iet uz karu, lielu karu. Ilgi nav bijis liela kara, tāpēc cilvēce aizmirst bailes un šausmas. Mēs dzīvojam pārpilnībā, kurā neko nevajag sasniegt, nevajag mācīties, jo viss jau ir, un cilvēks vienkārši nezina, ko darīt ar to, kas viņam ir. Cilvēks nemāk dzīvot izlīdzinātā esībā, kur viss ir un neko nevajag sasniegt. Ir neskaitāmi daudz lietu, kas cilvēkam nepieder un reizē arī pieder, proti, viņš var lietot. Teiksim, televīzija cilvēkam nepieder, bet vienlaikus viņš eksistē ar televīziju. Cilvēkam vairs nav savas mazās pasaulītes, jo pasaule ir tik milzīga, ka cilvēks vairs nesaprot, kur viņš atrodas un ko dara. Karš ir neizbēgamība, tikai, protams, negribētos to piedzīvot, arī negribētu, lai mans bērns to piedzīvotu, bet - tas ir ātrs ceļš. Protams, ka man ir bail. Ko lai dara? 98 procenti cilvēku vienkārši eksistē - ēd, dzer, nodarbojas ar seksu un guļ, un viss. Un savas smadzenes izmanto konkrētiem mērķiem un vajadzību apmierināšanai - pāriet ielu, pabeigt skolu, apprecēties... Tikai divi trīs procenti no pasaules iedzīvotājiem nodarbojas ar mākslu vai zinātni, bet pārējie vienkārši dzīvo - vairāk vai mazāk veiksmīgi, vairāk vai mazāk laimīgi. Tā ir bijis vienmēr, tā būs vienmēr. Cilvēce patiesībā dzīvo no kara līdz karam ar lielāku vai mazāku periodiskumu. Kari ir neizbēgami, kamēr cilvēka daba ir tāda, kāda tā ir.»

Ko nozīmē - vienkārši atpūsties?

Nu jau pusotru mēnesi Genādijs Ostrovskis dzīvo Rīgā - tieši tik daudz laika viņam atvēlēts izrādes sagatavošanai. Patīkamākais esot tā sauktais lasīšanas periods, tad arī atlicis laika pašam pabaudīt dzīvi te, izdevies noskatīties dažas izrādes, aizbraukt uz Cēsīm. «Latvija arvien vairāk sāk līdzināties vidējai Eiropas pilsētai, es gan nezinu, vai tas ir labi, vai slikti. Civilizēta, tīra...» Līdz ko sākušies mēģinājumi uz skatuves, visa diena paiet teātrī, un bez brīvdienām. «Bija viena brīvdiena, sen. Esmu atkarīgs no aktieriem, skatuves gatavības... Ir ļoti daudz noteikumu, no kuriem esmu atkarīgs, bet esmu šurp atbraucis strādāt un atpūsties es varu citā vietā un laikā,» saka režisors. Un atpūta viņam saistās ar kino un teātra skatīšanos, ik pa laikam nepieciešams aizbraukt paslēpot uz Zviedriju vai Somiju, jo viņam patīk tīrs sniegs, patīk brieži un kažoki, kārtīgs aukstums un pēc tam - karstums, teiksim, pirts.

Savā dzimtenē - Ukrainā - gan sen nav bijis, pēdējo reizi - pirms notikumiem Krimā. «Tas ir robežnotikums. Visiem. Abās pusēs esi ienaidnieks. Ir jāizvēlas pozīcija, un es esmu izvēlējies - es uzskatu, ka nevajadzēja Ukrainai atņemt Krimu. Esmu parakstījis visus iespējamos manifestus, kamēr vēl ir iespēja tos parakstīt. Protams, ka tas neko nemaina. Pat ja vienkopus savāksies visi tie 100 tūkstoši, kas ir pret, nekas nemainīsies, jo miljoni ir par. Nekas jau neapstājas, viss veļas uz priekšu... Nezinu, ja būs bail, tad, iespējams, sākšu klusēt. Es atbildu tikai par sevi, nevaru atbildēt par visiem un nevienu negrasos pārliecināt, jo zinu - tas ir bezjēdzīgi, nevienu nevar pārliecināt,» saka Genādijs Ostrovskis. Pirms diviem gadiem, tieši pēc notikumiem Krimā, viņš bija viens no tiem 169 Krievijas Kinosavienības (nejaukt ar Krievijas Kinematogrāfistu savienību) biedriem, kas parakstīja atbalsta vēstuli Ukrainas kolēģiem Mēs ar jums!. Lai arī savu pozīciju šajā jautājumā viņš nekad nav slēpis, nekādu iespaidu uz viņa profesionālo dzīvi viņš nejūt.

Pēc darba Dailes teātrī viņu jau gaida darbi Maskavā, darbi saplānoti apmēram trim gadiem uz priekšu. «Jā, esmu darbaholiķis, man patīk savs darbs, es neprotu atpūsties. Pats briesmīgākais - tāpat vien gulēt pludmalē. Es nesaprotu, ko nozīmē - vienkārši atpūsties. Vai dzert alu?»

***

Genādijs OSTROVSKIS

• Kinodramaturgs, kinorežisors, producents un saksofonists

• Dzimis 1960. gada 9. martā Berdičevā (Ukrainas PSR)

• Precējies, dzīvesbiedre - scenāriste un kinorežisore Alise Hmeļņicka, meita Anna (16)

• Absolvējis Rostovas valsts konservatoriju (saksofona klase, 1988). Vissavienības augstākos scenāristu un režisoru kursus (1992)

• Scenāriju autors dokumentālam seriālam Etīdes par mīlestību (1991, 1994, 1995), mākslas filmām Ebreju laime (1991), Krievu regtaims (1993), Zābaki no Amerikas (2001), Mīļākais (2002), Nabaga radinieki (2005), Tulpe (2008) u.c.

• Apbalvojumi: Maskavas mērijas balva (filma Regtaims, 1994), Krievijas-Vācijas scenāriju konkursā - Eizenšteina balva (scenārijs filmai Barons, 1994), Sansebastjanas festivālā balva par labāko scenāriju (filma Mīļākais, 2002), kinofestivāls Kinotaurs (Soči, 2005). Filma Tulpe (režisors Sergejs Dvorcevojs), kurai scenāriju rakstījis Genādijs Ostrovskis, ieguva galveno balvu Kannu starptautiskajā kinofestivālā, konkursā Īpašais skatiens, jauniešu žūrijas balvu un Francijas Izglītības ministrijas balvu (2008)

• Filmas ar viņa scenārijiem veidojis režisors Pāvels Lungins, Valērijs Todorovskis, Filips Jankovskis u.c.

• Režisors filmām Kapteiņi (2011), Pelmeņi (2013), kurām pats ir arī scenārija autors

• 2014. gada martā parakstījis 2010. gadā izveidotās krievu kinematogrāfistu savienības KinoSojuz vēstuli Mēs ar jums! Ukrainas atbalstam, nosodot bruņoto intervenci Ukrainā. Organizācijas dibinātāji - Eldars Rjazanovs, Aleksejs Germans, Aleksandrs Sokurovs, Andrejs Proškins u.c.