Aija Brasliņa. Atklāt savu Rozentālu

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) atklāta izstāde Janis Rozentāls (1866–1916). Māksla un tehnika.

Tās kuratore un LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja, glezniecības kolekcijas glabātāja (18. gs. - 20. gs. 1. puse)Aija Brasliņa uzsver: «Pirms Jaņa Rozentāla bija latviešu izcelsmes mākslinieki - Kārlis Hūns, Jūlijs Feders, arī Johans Valters, bet tieši Rozentāla paaudze pirmā sāka domāt par nacionālo mākslu, un tā ir būtiska atšķirība. Rozentāls ir viens no pirmajiem latviešu nacionālās profesionālās mākslas aizsācējiem un veidotājiem. Nekas jau nav obligāts, bet, manuprāt, šī izstāde ir jāredz, lai saprastu, no kurienes nākam, kurp ejam, kas esam. Jo zināšanas par savu kultūru veido cilvēku.»

- Šī ir ļoti plaša Jaņa Rozentāla, kuram šogad visa gada garumā tiek atzīmēta simt piecdesmitā dzimšanas diena, darbu retrospekcija - apskatei izlikti 144 darbi, plus vēl iespējams redzēt daudzas privātas fotogrāfijas, dokumentus. Cik šī iespēja uzskatāma par unikālu?

- Muzejam ir tradīcija īpaši atzīmēt klasiķu jubilejas, tās izmantot kā iespēju aktualizēt konkrēta mākslinieka mantojumu. Iepriekšējā Jaņa Rozentāla darbu izstāde notika 1986. gadā, bija eksponēti apmēram simts darbu. Pagājušā gadsimta 90. gados viņa darbi kopā ar citu mākslinieku darbiem bija redzami Somijā, arī 2006. gadā bija izstāde Helsinkos, bet šī ir vislielākā viņa darbu retrospekcija. Arī starpkaru laikā bijušas vairākas izstādes, plašākā - 1935. gadā, ko rīkoja mākslinieka atraitne Ellija Rozentāla kopā ar dēlu Miķeli, arī tad bija pāri par 200 darbiem, ieskaitot zīmējumus un nelielas studijas. Jau tolaik kritiķi, mākslas apskatnieki brīnījās, ka tik daudz no Rozentāla darbiem ir saglabājušies. Tajā pašā laikā bija arī kritiskas piezīmes, ka izstādē ir par daudz dažādu sīkdarbu, kas atšķaida Rozentāla parādīšanu galvenajās līnijās.

Mums arī bija iespēja apzināt daudz dažādu darbu - nelielas studijas, zīmējumus, uzmetumus, kāda motīva variācijas, bet arī mums bija jāizvēlas, ko atstāt izstādē. 144 darbi, kas šoreiz skatāmi izstādē, ir gleznas un grafikas, kas ir lielajā ekspozīcijas zālē. Pavadošajās mazajās zāles ir dokumentu fotoizdrukas, jo oriģinālmateriālus apzināti neņēmām, saudzējot tos. Ja rūpīgi skatās izstādi, rodas tā laikmeta sajūta, kopā ar šīs izstādes mākslinieci Inetu Sipunovu mums gribējās radīt sajūtu par to laiku.

Jebkurai izstādei ir tās neredzamā un redzamā daļa. Darbu apzināšana, deponēšana no citām institūcijām vai privātiem kolekcionāriem, arī restaurācija ir aisberga neredzamā daļa, tas ir ikdienas darbs, bet bez kura nav arī tik lielas izstādes.

- Rozentāla 150. dzimšanas diena šogad iekļauta UNESCO svinamo dienu kalendārā. Ko dod šis fakts?

- Tā ir iespēja aktualizēt un popularizēt Rozentāla mantojumu ārpus Latvijas, bet daudz svarīgāk - atklāt katram savu Rozentālu, kam tāda vēlme ir, pašiem pievērst uzmanību savai latviešu mākslas klasikai, apzināties savus nacionālos dārgumus. Rozentāla darbi vienmēr ir bijuši apskatāmi muzejā, mūsu Kultūras kanonā viņa vārds ir ierakstīts, un šī ir tā reize, kad par to varam atgādināt visupirms paši sev. Kopā šajā izstādē mēģinājām parādīt to Rozentālu, kas mazāk zināms, jo speciālistu aprindās jau viņu zina, bet plašākai publikai šī ir laba iespēja paplašināt savus priekšstatus par Rozentālu, jo - sava klasika ir jāzina un jāgodina, tai jāpievērš uzmanība, un tad katrs pats redz, vai tas viņu uzrunā vai neuzrunā.

- Rudenī būs arī starptautiska konference.

- Mums ir interesanti meklēt starptautiskos kontekstus, nevar teikt, ka Rozentāls ir plaši zināms ārpus Latvijas. Ceru, ka izdosim arī konferences rakstu krājumu, lai būtu ne tikai «uguņošana», bet arī kas paliekošs. Protams, visu jubileju bīstamība un risks, manā izpratnē, ir - pārcildināt, pārinterpretēt, ieraudzīt tikai no vienas puses.

- Rakstniece Anna Žīgure, runājot par Jani Rozentālu, uzsver, ka mazu tautu māksliniekiem ir īpaša atbildība savas tautas priekšā.

- Esmu piesardzīga ar tādiem apgalvojumiem. Rozentālam māksla viņa dzīvē bija primāra. Jā, viņš bija dedzīgs latviešu aizstāvis, bet tajā pašā laikā tas viņu netraucēja būt saskarē ar baltvācu māksliniekiem, veikt peļņas jeb pasūtījuma darbus muižniecības, Latvijas turīgāko famīliju aprindās. Es nebūtu tik kategoriska, varbūt uz visu jāskatās delikātāk.

- Rozentāls bijis pragmatisks mākslinieks?

- Viņš bijis romantiķis - jūsmīgs, emocionāls, aizrautīgs un atvērts pret visu jauno un skaisto, bet reizē arī pragmatisks, jo sava dzīve ir jāsakārto, iztikšana ir jāsakārto, un, iespējams, tieši kompromisa jeb vidusceļa meklēšana reālajā dzīvē nāk no viņa zemnieka dabas.

- Varbūt viņam vienkārši paveicās ar atbalstītājiem, ar pasūtījumiem?

- Arī tie jau apkārt nemētājās. Iespēja pašam jānopelna, jāsagādā. Meistarības pakāpe, mākslinieka slava ir tā, kas veidojas, kas tālāk nosaka, vai būs vai nebūs pasūtījumi. Varbūt bija arī kādi sakari, kas to ietekmēja, bet - ja profesionāli nevari, tad sakari neglābj.

- Rozentālam bija lemts īss mūžs, bet ko var teikt par viņa mantojumu?

- Tas ir liels. Ražīgs viņš ir bijis, arī daudzveidīgs. Un arī saglabājies ir daudz. Protams, ir darbi, par kuru likteni, to atrašanās vietu mēs nezinām, tikai varam spriest pēc fotogrāfijām un atsauksmēm presē, pēc mākslas vēstures literatūras, bet arī tas, kas ir saglabājies, ir daudz. Ja salīdzina ar Vilhelma Purvīša likteni, kurš lielu daļu darbu zaudēja kara gados, tad Rozentāla darbi ir daudz saglabājušies. Liela daļa ir LNMM, arī citās kolekcijās, tajā skaitā - privātajās, turklāt - Latvijā.

- Izstādei ir arī mobilais ceļvedis Jaņa Rozentāla «gaismas bildes» jeb fotogrāfijas.

- Klasiskus klasikas mīļotājus šāds ceļvedis, iespējams, neuzrunā, bet tā ir iespēja piesaistīt citu auditorijas daļu. Stīvu attieksmi pret klasiku nevaram saglabāt, jo laiks mainās, tehnoloģijas mainās, nedomāju, ka mēs ar to nodarām sliktu klasikai, tieši otrādi - tā ir iespēja piesaistīt citu publikas daļu. Manā izpratnē - nekas nav vērtīgāks par oriģinālu, bet, ja šī aplikācija vai kas cits mudina aiziet apskatīties arī oriģinālu, tad - kāpēc ne?

Pašlaik zināmi ap 200 paša Jaņa Rozentāla foto uzņēmumu, kuri galvenokārt saglabājušies no 19. gadsimta 90. gadiem. Daļa fotogrāfiju ir dokumentāli kadri ar dažādu personāžu fiksējumiem - ubagiem, čigāniem, pilsētniekiem un lauciniekiem, kas rādīti sev raksturīgajā vidē - ainavā, tirgū, krogā un citur. Tomēr netrūkst fotoattēlu, kuru uzņemšana apzināti inscenēta. Dažkārt gleznotājs izmantojis arī profesionālu fotogrāfu uzņēmumus.

Ja runā par Rozentāla paša uzņemtajām fotogrāfijām, lielākoties tās ir saglabājušās no 19. gadsimta 90. gadiem. Mēs izvēlējāmies raksturīgākās, piemērotākās eksponētajiem darbiem.

- Kas jūs pašu visvairāk saista Rozentālā?

- Man patīk viņa glezniecības atraisītība.

Strādājot pie izstādes, daudz lasīju viņa rakstus, un man jāatzīst - es novērtēju viņa erudīciju, viņa vēlmi un spēju spriest par mākslas parādībām, viņa zināšanas. Tas ir pārsteidzoši - kā, pilnveidojot savas zināšanas, pats saviem spēkiem viņš ticis no Saldus miesta līdz Pēterburgai, līdz Eiropai. Pārsteidzoši.

Rozentālam, līdzīgi kā lielai daļai viņa laikabiedru, studiju biedru, studiju gadi pagāja, kaujoties ar trūkumu, meklējot dažādus gadījuma darbus, lai piepelnītos. Tāpēc vienkārši ir apbrīnojama viņa vēlme, dziņa izglītoties, tikt dzīvē uz augšu. Spriežot pēc Rozentāla rakstiem, viņam nav patikuši ņaudētāji, viņš pats bijis apņēmīgs, mērķtiecīgs un strādīgs, tāpēc nākamās paaudzes māksliniekiem pārmeta pārāk lielu mīkstčaulību un neuzņēmību. Rozentāls bija pats sava likteņa kalējs. Domāju, ka viņš savu likteni apzināti veidojis, cik nu varējis.

Janis ROZENTĀLS

• Gleznotājs

• Dzimis 1866. gada 18. martā Saldus pagastā kalēja Miķeļa un viņa sievas Lavīzes ģimenē kā septītais bērns. Miris 1916. gada 26. decembrī Brendas salā Helsinkos. 1920. gadā Rozentāla pīšļus no Helsinkiem pārapbedīja Rīgas 2. Meža kapos

• Precējies ar somu dziedātāju Elliju Forseli. Bērni: Miķelis, Laila, Irja

• Mācījies Saldus privātskolā, Kuldīgas apriņķa skolā

• Kopš 14 gadu vecuma dzīvojis Rīgā pie tēva māsas, strādājis gadījuma darbus. Bijis māceklis pie krāsotāju meistara Cilēviča, 19 gadu vecumā ieguvis zeļļa nosaukumu. Mācījies Vācu amatnieku biedrības amatniecības skolā (1885-1888)

• Trīs gadus vakaros bijis Rīgas Latviešu teātra korists

• 1888. gadā skolas darbu izstādē Pēterburgas Mākslas akadēmijā viņš ieguva sudraba medaļu. 1888. gada vasarā kā brīvklausītājs iestājās Pēterburgas Ķeizariskās mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, kuru beidza 1894. gadā. Rozentāla diplomdarbs No baznīcas (1894) bija pirmais diplomdarbs akadēmijā ar nacionālu sižetu

• 1900. gadā atgriezās Latvijā

• Strādājis par pasniedzēju Venjamiņa Blūma mākslas skolā un Rīgas Pilsētas mākslas skolā (1906.-1913.), bijis mēnešraksta Vērotājs un žurnāla Druva mākslinieciskais redaktors

• Rozentāla personālizstādes notika 1910. gadā Jelgavā, 1910., 1912. un 1913./1914. gadā Rīgā

• Apgleznojis Rīgas Latviešu biedrības fasādi (1910)

• Pēc Pirmā pasaules kara sākuma kopā ar ģimeni pārcēlās uz Helsinkiem

• Miris pie molberta ar otu rokā