«Tortes ar 77 svecītēm, domāju, nebūs, jo tās svecītes taču ir jānopūš. Domāju, ka es nemaz neesmu spējīgs to izdarīt,» ar sev raksturīgo melnā humora pieskaņu saka leģendārais latviešu basketbola treneris un šīs dienas gaviļnieks Armands Krauliņš.
«77 gadi - varbūt māņticīgajiem tas ir kas īpašs, bet mani šie skaitļi nepriecē, jo arvien tuvāk nāk tie 80, es jau sen esmu nodzīvojis vidējā latviešu vīrieša vecumu.»
Šo dzimšanas dienu Armands Krauliņš īpaši nesvinēs, to darot tikai apaļos dzīvesgados, bet, ja kāds atnāks ciemos, būšot priecīgs. «Vārti būs atvērti,» nosaka gaviļnieks un atklāj, ka kopā ar dzīvesbiedri Brigitu gaidīs ikvienu, jo īpaši meitas Edīti un Sanitu, znotus, četrus mazbērnus un trīs mazmazbērnus, bet nekad jau nevarot zināt, kā būs realitātē. Ciemos pieteikušās arī dažas basketbolistes, par pārējiem, kas darba dienā aizbrauks līdz Kandavai, kur šobrīd dzīvo nu jau basketbolam ardievas teikušais treneris, protams, nav zināms. «Ielūgumus nevienam neesmu sūtījis, jo grandiozu balli ar baloniem un uguņu gaisā šaujamajiem arī netaisu. Ja gatavojos svinēt, tad jālūdz apmēram 60 cilvēku, tas būtu minimālais, lai neviens neapvainotos.»
Basketbolam ardievas Armands Krauliņš teicis pirms gadiem diviem, bet ik pa laikam jau kaut kur aizejot. «Lai cilvēki redzētu, ka esmu vēl dzīvs,» nopietnā balss intonācijā saka Armands Krauliņš. Šī gada augusts, kā jau daudziem, arī viņam paiet, skatoties olimpiskās spēles. Protams, seko līdzi mūsējo startiem Rio un, loģiski, basketbola turnīram. Tā kā vecmeistaram nepatīk skatīties sporta notikumus, kad jau zināms rezultāts, notiekošo olimpiskajās spēlēs viņš skatās tiešraidēs, tas ir - naktīs. «Milzīgs prieks un reizē tik žēl par Rebeku Kohu, viņai vajadzēja būt medaļniecei. Neesmu tiesisks kaut ko pārmest, bet vai tad treneriem nav jāzina šādas tehniskas nianses? Turklāt šis ir jau otrais gadījums, pirmais bija Ščerbatiham,» saka Armands Krauliņš. Viņa interesi saistījuši arī IkauniecesAdmidiņas starti Rio, kā arī Samoilova-Šmēdiņa sniegums. Treneris ir pārliecināts, ka sava daļa pludmales volejbolistu pāra neveiksmē jāuzņemas mūsu medijiem, kas jau pirms laika viņiem uzkāruši kaklā medaļas. «Tā nedrīkst darīt, tas vienmēr izvēršas slikti. Atceraties, kā vēl nesen bija ar Latvijas izlasi basketbolā [Riodežaneiro olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā], visi tik teica - mūsējie tos serbus... Labi, ka mēs [kvalifikācijas turnīrā] netikām spēlēt ar serbiem, nebija jāpiedzīvo publisks negods,» nosaka treneris. Protams, viņš skatījies, kā Rio spēlēs kaimiņi lietuvieši iespaidīgi, lai neteiktu skarbāk, zaudējuši Spānijas izlasei, taču to uzskata par samērā loģisku iznākumu un kaimiņu basketbola vienības pirmās trīs uzvaras Rio uzskata par lielu veiksmi. «Nu jā - vairāk nekā 50 punktu starpība ir drusku par daudz, bet - tā nav nekāda traģēdija,» nosaka Armands Krauliņš. Un, protams, turpina cerēt, ka Latvija šajās olimpiskajās spēlēs bez medaļām nepaliks. «Lai dievs dod veiksmi un spēku tiem mūsu sportis tiem, kas vēl startēs, kaut ko jau mums vajadzētu, bet - vai izdosies? Skatīsimies,» domīgi nosaka Armands Krauliņš.
Par latviešu sportiskumu nākotnē basketbola vecmeistaram šaubu neesot, ja vien mēs spēsim saprātīgi sadzīvot ar šī laika globālo problēmu numur viens - datoru. «Man bija prieks skatīties pārraides no Krastu mača jeb basketbola diennakts maratona. Tik daudz skatītāju, tik daudz spēlētāju. Un ir taču vēl daudzas citas aktivitātes, kas mudina cilvēkus kustēties, piemēram, dažādi maratoni, velobraucieni... Domāju, ka ar latviešu fizisko aktivitāti nav nemaz tik slikti, tomēr tas tiesa - veselīgas nācijas vislielākais ienaidnieks ir dators.».
