Jaroslavs Priedeslaipa / Autori

Mazi bērni pārsvarā ir apburoši un mīļi, viņi var jūs negaidīti apskaut, apgulties blakus, kad ir noguruši, smieties no sirds par sīkumiem, taču, kā jums apstiprinās ikviens mazu bērnu vecāks, viņi var darīt arī ne tik apburošas lietas, kā piemēram, sist, kliegt vai pat iekost.

Rudens un ziemas mēnešos parasti ir daudz svētku un brīvdienu, taču ir daļa cilvēku, kuru dzīvē šis periods ienes ne tikai svinības un svētku prieku, bet daudz tumšāku periodu, kas izpaužas kā depresija, letarģija un skumjas.

Parasti, iedomājoties par trauksmi un tās simptomiem, jebkurš cilvēks iedomājas, ka tas izpaužas ar skrienošu sirdi, svīšanu, elpas trūkumu, milzu stresu, taču patiesībā trauksme var izpausties dažādos veidos, kas var likties nesaistīti ar klasiskām iedomām.

Bērna piedzimšana bieži vien tiek attēlota kā tīra prieka un laimes periods, tomēr daudzām jaunajām māmiņām pēcdzemdību periods var būt sarežģīts un emocionāli smags ceļojums. Zem jaunas dzīvības ienākšanas eiforijas virskārtas periodiski var slēpties smaga nodaļa mātes dzīvē, kas ir pelnījusi vislielāko uzmanību un līdzjūtību.

Kā pareizi disciplinēt savu bērnu? Tas ir mūžīgais jautājums vecākiem. Neatkarīgi no tā, vai tas ir dusmīgs tīnis vai kliedzošs mazulis, censties nokontrolēt viņa temperamentu ir diezgan liels izaicinājums.

Lielai daļai cilvēku reizēm ir gadījusies sajūta, kad viss šķiet nereāls vai liekas, ka redzi savu dzīvi no malas. Šo sajūtu fenomenu zinātniski sauc par disociāciju.

Kad mēs esam bērni, ģimene ir visa mūsu realitāte. Situācijās, kad šī realitāte nav spīdoša, mēs esam spiesti pielāgoties vecāku haotiskajai, neprognozējamajai un neveselīgajai uzvedībai.

Rūpēties par sevi nozīmē praktizēt pašaprūpi. Pašaprūpe gluži nenozīmē ieiet vannā un iedzert šampanieti pēc garas darba dienas, vai aizbraukt nedēļu garā meditācijas retrītā. Īstas rūpes par sevi nozīmē ko citu.

Pusaudžu vecums ir sarežģīts laiks. Pusaudži tikai sāk veidot savu identitāti, un tas bieži vien nozīmē, ka ir jāpārbauda vecāku kontroles un robežu iespējas, kā arī pusaudža vecumā parasti mainās attiecības starp indivīdu un daudzajiem konteksta līmeņiem, kuros jaunietis atrodas un tas izraisa lielu spriedzi.

Fantāzijas un plāni par jauniem projektiem, personīgajām apņemšanām vai triviāla ikdienas darbu laicīga veikšana – skaisti jauni sākumi, vai ne? Taču vilcināšanās šo mērķu realizēšanā lielāko daļu cilvēku vieno ar labi pazīstamo iekšējo dialogu: “Varbūt rīt, parīt, pēc mēneša?” u.tml.

Depresija skar visus, arī pusaudžus. Pusaudža vecums ir sarežģīts laiks, kad notiek lielas izmaiņas ķermenī, smadzenēs un sociālajā dzīvē, līdz ar to periodisks īgnums, garastāvokļa svārstības un nevēlēšanās komunicēt ir raksturīgi pusaudžiem.

Daļa cilvēku uz pasaules vismaz reizi dzīvē ir pieredzējuši panikas lēkmi. Panikas lēkme ir riebīgs pasākums.

Daļa cilvēku uz pasaules vismaz reizi dzīvē ir pieredzējuši panikas lēkmi. Panikas lēkme ir riebīgs pasākums. Tas nav parasts uztraukuma vilnis vai “nervu sabrukums”, kam ir pamats, ja dzīve jūk pa vīlēm vai ja esi nāves briesmās. Tas ir drīzāk kā sitiens pa seju no zila gaisa. Bet kāpēc tās rodas?

Es neieslīgšu tehniskās detaļās, bet pamata būtībā UDHS ir neirālas attīstības traucējums, kas saistīts ar atipisku centrālās nervu sistēmas attīstību un nobriešanu, kas skar miljoniem cilvēku uz visas pasaules.

Lasot vārdu narciss, pirmā asociācija varētu būt kāds, kas ir pielipis pie spoguļa un nebeidzami apbrīno savu atspulgu. Taču reālajā dzīvē narciss ir aktieris uz pilnu slodzi, kurš nekad nenokāpj no skatuves un performē visiem sev apkārt, hipnotizējot ar savu viltus šarmu un nevainību.

Kad nepietiek spēka saņemties uzrakstīt e-pastu vai paēst.

Mīlestības kulta ķīlnieki jeb ir okei, ja Tev ir pāri trīsdesmit, bet neesi ar bēbi padusē.