Bens Latkovskis / Autori

LTV raidījumā “Šodienas jautājums” finanšu ministrs Jānis Reirs izteica frāzi, kas daudziem lika izbrīnā saraukt pieres. Reirs teica: “.. es atšķirībā no Vilka kunga pārstāvu citu politisko virzienu.” Runa bija par bijušo finanšu ministru Valda Dombrovska valdībā, pašreizējo Latvijas Bankas (LB) padomes locekli Andri Vilku, ar kuru Reirs bija ne tikai vienā partijā – “Vienotībā”, bet arī jau pieminētajā Dombrovska valdībā. Taču tagad izrādās, Reirs pārstāvot citu politisko virzienu. Vai tiešām tas tā ir?

LTV raidījums “De facto” ziņo, ka “krāpnieku un lēnas izmeklēšanas dēļ mākslinieka Aivara Vilipsona ģimene var zaudēt dzīvokli. Policija vēlas īpašumu konfiscēt par labu valstij, jo savulaik dzīvoklis – pirms Vilipsons to iegādājās – ticis izkrāpts, izmantojot viltotu testamentu”.

Situācija, kura saasinājās līdz ar Alekseja Navaļnija pārdrošo atgriešanos Krievijā pēc ārstēšanās Vācijā, turpina eskalēties. Sestdien vairāk nekā 30 Krievijas pilsētās notika plašas protesta akcijas pret Navaļnija turēšanu apcietinājumā. Kopumā tajās piedalījās ap 150 000 cilvēku un vairāk nekā 3300 tika aizturēti.

Žurnālisti, politiķi, redzami sabiedriskie darbinieki parasti ir visai pragmatiski cilvēki, jo idejiski noskaņotos agri vai vēlu pastumj malā “prātīgākie”. Taču publisko profesiju pārstāvjiem savu pragmatismu labāk neafišēt, jo cilvēki vēlas ticēt, ka viņi par sabiedrības interesēm deg idejisku, nevis kādu citu, piezemētāku apsvērumu dēļ.

Džo Baidena inaugurācijas ceremonija, pretēji pirms tam uzkurinātajai trauksmes sajūtai, notika salīdzinoši mierīgā, svinīgā un, jāsaka, labi režisētā gaisotnē. Pats jaunais prezidents teica samērā labu runu, kurā solīja būt visu amerikāņu prezidents un darīt visu, lai saliedētu nāciju. Var tikai novēlēt viņam panākumus, taču, vērojot notiekošo ASV, lielas ticības tam, ka tuvākajā laikā izdosies iegrožot politisko spārnu (īpaši kreisā spārna) galējos polus un atrast centrisku kopsaucēju, ir mazas.

Lipīgas ir ne tikai infekcijas slimības, bet arī nelāgas politiskās prakses. Īpaši, ja šīs prakses izrādās efektīvas noteiktu mērķu sasniegšanai.

Starptautiskā hokeja federācija (IIHF) pieņēmusi lēmumu pārcelt 2021. gada pasaules čempionātu no Minskas (Baltkrievija) uz kādu citu vietu. Šis lēmums tika gaidīts jau sen, jo Baltkrievijas varas iestāžu brutālā rīcība, apspiežot masu protestus pret 2020. gada 9. augusta prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošanu, pārsniedza visas pieļaujamības robežas.

Krievijas galvenā opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija atgriešanās dzimtenē ar aviokompānijas “Pobeda” lidmašīnu no Berlīnes svētdien izvērtās aizraujošā trillerī, kurā līdz pat pēdējam brīdim nebija skaidrs – kā viss beigsies. Tikai atšķirībā no televīzijas seriāliem šajā spriedzes pilnajā pasākumā darbojās nevis aktieri, kuri pēc filmēšanas beigām dodas uz viesnīcas bāru relaksēties, bet reāli cilvēki, kuri pēc aizturēšanas lidostā tiek aizvesti uz izolatora kameru. Lai arī svētdien viss beidzās tā, kā vairums novērotāju prognozēja – ar Navaļnija aizturēšanu, patiesībā ir beigusies tikai viena sērija Navaļnija – Putina pretstāvē. Viss vēl tikai priekšā.

2012. gadā notika tautas balsojums “par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē”. Vairāk pazīstams kā referendums par otru valsts valodu. Referendumā vairums Latvijas pilsoņu nobalsoja pret otras valsts valodas ieviešanu. Vai kāds vēl atceras, kāda bija šo balsotāju “pret” motivācija?

Pēc 6. janvāra notikumiem Vašingtonā ASV prezidenta Donalda Trampa pozīcijas kļuvušas tik vājas, ka neiespert ievainotajam vilkam atļaujas vien slinkie. Trampa pretinieki šo iespēju izmanto ar reibinošu aizrautību. Viņus var saprast, jo politika nav nekāda tolerances un empātijas siltumnīca, kur pulcējušies “piedošanas un otra vaiga pagriešanas” entuziasti. Politika drīzāk ir džungļi, kur nevilcinoties tiek pārgrauzta rīkle tam, kas izrādījis vājumu un pakritis. Pārfrāzējot oskarotās brāļu Koenu filmas nosaukumu – labdabīgiem cilvēkiem politikā nav vietas.

Bieži mēdz teikt: ja tas un tas nebūtu noticis, tad to vajadzētu izdomāt. Ar domu – attiecīgā parādība vai notikums tikai šķietami kaut kam traucē. Drīzāk palīdz.

Viss plūst, viss mainās, tik latvju zemē nemainās nekas. Tā gribas teikt, vērojot SKDS ikgadējā pētījuma Latvijas institūciju reitingus. Jau desmit gadus dažādu institūciju sabiedrības uzticības tabula paliek nemainīga.

Sociālās vietnes “twitter” lēmums uz visiem laikiem liegt šīs platformas izmantošanu Donaldam Trampam ir rosinājis plašu diskusiju par vārda brīvības robežām un tās jēgu mūsdienu pasaulē. Kamēr vieni šausminās par to, ka “mute tiek aizbāzta” ASV prezidentam, citi šo soli apsveic kā “sen jau bija laiks”.

Vērtējot laiku, kad Tramps vispirms parādījās un vēlāk arī gluži negaidīti kļuva par ASV prezidentu, acīs krīt nedaudz kaitinošā komplektācija – izcilas lietas iet kopā ar nekam nederīgām; apbrīnojama pārliecība, enerģija un gatavība panākt iecerēto iet kopā ar neiedomājamu bezkaunību, narcisismu un muļķību. Vai tiešām Tramps nevarēja darīt savus labos darbus bez šiem nevajadzīgajiem uzbrukumiem medijiem, apvainojošajiem izteikumiem, no gaisa pagrābtajiem faktiem un visa pārējā, kura dēļ viņu neieredz puspasaule?

Ieilgusī ASV prezidenta Donalda Trampa pretstāve Vašingtonas varas kolosam, kurš viņam it kā nozadzis vēlēšanas, pēkšņi un negaidīti aprāvās ar ārkārtīgi raibas publikas gluži vai komisku Kapitolija ēkas sagrābšanu.

Ilgi gaidītais, bet tāpēc ne mazāk pēkšņais premjera Krišjāņa Kariņa neuzticības izteikums veselības ministrei Ilzei Viņķelei sadalīja to politiski aktīvo sabiedrības daļu, kura kopumā atbalsta esošo koalīciju, Viņķeles un Kariņa atbalstītājos.

Lai arī 2020. gads ir nepārprotami pagājis Covid-19 zīmē, pasaulē dzīve nav apstājusies. Ja man būtu jāatzīmē aizvadītā gada trīs svarīgākie notikumi, kuriem ir potenciāla ietekme uz dzīvi Latvijā, tad es atzīmētu šos: 1) masu protesti Baltkrievijā; 2) Krievijas specdienestu izgāšanās, nespējot līdz galam realizēt opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija noindēšanas operāciju; 3) Trampa zaudējums ASV prezidenta vēlēšanās.

2020. gads ir nepārprotami pagājis Covid-19 zīmē. Lai ko mēs teiktu, tieši kovids ir tas, ar ko aizvadītais gads ieies vēsturē. Atsevišķi novērotāji pandēmiju pat salīdzina ar pasaules kara vieglo versiju. Tā teikt, cilvēcei tas ir skaidrs signāls [no augšas] apstāties un padomāt – vai pasaules attīstības vektors nav aizgājis kaut kādā aplamā virzienā?

Arī pēc pirmdienas balsojuma Saeimā vakantā Satversmes tiesas (ST) tiesneša vieta palikusi brīva. Septiņas balsošanas kārtas tā arī nenoskaidroja uzvarētāju. Septītajā, pēdējā balsojumā balsis sadalījās uz pusēm – 47 pret 47. Pat ja būtu 50 pret 44, tas ST tiesneses kandidātei Inesei Ņikuļcevai nepalīdzētu, jo likums paredz – nepieciešama 51 Saeimas deputāta balss, lai tiktu šajā amatā.

Situācija ar Codid-19 pandēmiju kļūst arvien sarežģītāka. Pieaugošajam inficēto skaitam pievienojušās bažas par vīrusa mutāciju Lielbritānijā un jaunu celmu parādīšanos. Kā parasti šādos saspringtos laikos, priekšplānā izvirzās jautājums – kas vainīgs?

Uzreiz gribu teikt, ka virsrakstā minētā frāze jāuztver bez mazākā sarkasma. Tas nenozīmē, ka uzskatu Kariņa valdību par labi strādājošu un ceturtdien izsludinātos kovida izplatības ierobežošanas pasākumus par optimāliem. Taču esošajā politiskajā konfigurācijā mums ir tāda valdība, kāda ir, un no šīs valdības diez vai var gaidīt kaut ko vairāk. Ja visu vasaru tika gulēts uz lauriem un sists sev uz pleca par “izcilo darbu” pavasarī, tad nav jābrīnās par vieglo paniku, kura tagad pārņēmusi valdību, saslimstības skaitļiem strauji pasliktinoties.

Šā gada 16. decembrī Latvijā ar kovidu jauninficēto skaits pārsniedza simbolisko robežšķirtni – tūkstoti. Tas notika nākamajā dienā pēc valdības vadītāja Krišjāņa Kariņa sasauktās preses konferences, kurā viņš sabiedrībai vienkārši pavēstīja, ka valdība nekādus lēmumus kovida izplatības ierobežošanai nav pieņēmusi.