Augusta protestu karstumā partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) līderis Ainārs Šlesers solīja šī gada 18. septembrī Daugavas krastmalā izvest smago tehniku tādā apjomā, ka to ne tikai policijai nebūs pa spēkam izgaiņāt, bet kura nonesīšot visu šo Kariņa/Pavļuta kliķi.
Tagad cits līdzīgas politiskās orientācijas partijas “Likums un kārtība” līderis Aldis Gobzems no šīs Šlesera iniciatīvas ne tikai publiski un skaļi norobežojies, bet pat sācis Šleseru saukt par “Vienotības” projektu. Kāpēc?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāsaprot katra politiskā aktora mērķis. Gan katra konkrēta gājiena mērķis, gan vispārējais, stratēģiskais uzdevums. Ar vārdu - aktors - šeit domāju procesu dalībniekus, bet nebūs saprasts aplami, ja domāsim - aktieri. Lai cik skumji būtu to atzīt, gandrīz nekad politiķu publiski izteiktie mērķi - sabiedrības labklājības veicināšana, valsts attīstības nodrošināšana un tamlīdzīgi, nav politiķiem primārie. Tie viņiem drīzāk ir kā instrumenti savas politiskās karjeras, savas politiskās labklājības nodrošināšanai.
Kāds konkrēti ir Gobzema personiskais politiskais mērķis? Paklausoties viņa retoriku, varētu domāt, ka viņa mērķis ir tikt pie varas, kļūt par premjerministru, varbūt kādreiz nākotnē kļūt pat par Valsts prezidentu, vai vismaz ministru. Viņa “facebook” profilā rakstīts ne vairāk, ne mazāk - “topošais valsts vadītājs”. Ja mēs noticam šim mērķim, tad var rasties diezgan pamatots jautājums - ja Gobzemam ir šāds augsts mērķis, tad kāpēc viņš dara visu, lai šo mērķi nekad nesasniegtu? Atbilde ir pavisam vienkārša - tāpēc, ka viņam šāda mērķa vairs nav. Kādreiz varbūt arī bija, bet tagad izbija.
Tādā gadījumā, kāds ir viņa pašreizējais mērķis? Politiskā ālēšanās, manipulēšana un zināmas sabiedrības daļas atbalsts šai Gobzema politiskajai performancei viņam acīmredzami ir iepatikusies, un viņš ir gatavs piestrādāt, lai to vēl kādu laiku varētu bezbēdīgi turpināt. Šim nolūkam ir 1) jātiek nākamajās 14. Saeimas vēlēšanās un 2) jāsavāc pēc iespējas lielāks balsu skaits savai privātajai partijai, jo tieši no šo balsu skaita būs atkarīga partijas finansiālā rocība, ko nodrošina prezidenta Egila Levita ierosinātā un šīs Saeimas nobalsotā partiju finansēšanas kārtība no valsts budžeta. Tā kā Gobzema mērķis vairs nav kļūt par nopietnu politiķi (atklājies, ka spēciņi ir par vāju), tad viņš var visus lamāt pēdējiem vārdiem, ākstīties Saeimā, provocēt un uzvesties tieši tā, kā viņš uzvedas.
Tagad paskatīsimies, kas ir viņa galvenie konkurenti, kuri varētu patraucēt Gobzemam sasniegt labus finanšu rezultātus valsts naudas saņemšanā? Diez vai par Gobzemu balsotu tā dēvētais “Vienotības” vēlētājs. Cita lieta, potenciālais Šlesera vēlētājs. Tēlaini runājot, Šlesers ar savu jaunizveidoto partiju rauj Gobzemam ārā no mutes jau pakamptu kaulu.
Novērotājam no malas, īpaši Kariņa/Pavļuta simpatizantam, viegli var rasties priekšstats, ka Šlesers un Gobzems ir divi tuvākie sabiedrotie, kas cīnās par viena mērķa sasniegšanu - Kariņa/Pavļuta varas gāšanu un iesēšanos viņu vietā, tāpēc loģiski būtu, ja viņi viens otram palīdzētu vai vismaz necīnītos pretī. Taču tā kā Gobzema mērķis nav Kariņa varas gāšana, bet tikai naudas saņemšana savai partijai, tad sanāk, ka Šlesers ir viņa sīvākais konkurents. Pēc būtības galvenais pretinieks.
Līdz ar to ir pilnīgi pašsaprotami, ka Gobzems cenšas noniecināt Šlesera 18. septembra pasākumu, lai saglabātu sabiedrības acīs “galvenā” (vienīgā patiesā) opozicionāra titulu. Diemžēl šis Gobzema sīkais, savtīgais mērķītis objektīvi lej ūdeni tieši uz Kariņa/Pavļuta kliķes dzirnavām, jo uz Gobzema fona viņiem ir vieglāk iestāstīt sabiedrībai, ka tieši viņi ir tie, kuri visvairāk domā un rūpējas “par tautu”.
Ja Gobzemam būtu citi, nopietnāki plāni un vairāk politiskā spēciņa, tad viņš to pašu vakcinēto/nevakcinēto segregācijas jautājumu būtu apseglojis saprātīgāk un, galvenais, pamatotāk. Tas ir, lietai pieietu ar rūpīgi sagatavotu faktu bāzi, konkrētiem, grūti apgāžamiem argumentiem, kuru pasaules informatīvajā telpā netrūkst, nevis histēriski izkliedzot plikus saukļus, kuri varbūt ir arī pieņemami šauram, viņam visā piekrist gatavam elektorātam, bet atgrūž citus, kurus šāda bļaustīšanās nepārliecina.
Bet ko tad Šlesers? Es viņa politiskajai karjerai sekoju līdzi jau sen un savulaik viņa ģimeni pat nedaudz pazinu personīgi. Lai arī Šleseram nepiekrītu daudzos jautājumos - īpaši tajos, kuri skar mūsu austrumu kaimiņus un viņa izteikti labējo ekonomisko pārliecību, tomēr uzskatu viņu par vienu no godprātīgākajiem (tas ir, naivākajiem, pretstatā “Vienotības” un citiem pamatstraumes slīpētajiem liekuļiem) latviešu politiķiem, kurš, manuprāt, ir Latvijas politikā visvairāk noniecinātais, nepelnīti sistais un nenovērtētākais personāžs.
Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņš nekādi neatbilst latviešu “pozitīvajam” arhetipam - Cibiņam, tāpēc latviešu sabiedrība viņu “neatpazīst” kā savējo. Viņš vienmēr ir ticis uzskatīts par tādu kā svešķermeni, gandrīz vai sveštautieti. Šī iemesla dēļ viņa nelabvēļi bieži vien, īpaši agrāk, Šleseru mēdoties centās saukt viņa dzimtajā uzvārdā, kurš it kā skanēja mazliet nelatviski.
Otrs, vēl lielāks Šlesera “trūkums”, kura dēļ viņa politiskā karjera aplauzās pirms desmit gadiem un nedomāju, ka būs īpaši sekmīga tagad, ir Šlesera politiskajā vidē pilnīgi nevajadzīgais godīgums, ar to saprotot gatavību turēt doto vārdu un pilnīgi nepiedodamā maniere runāt to, ko patiesi domā, nevis to, kas attiecīgajā brīdī politiski izdevīgi. Cilvēkiem, kuri parasti runā to, ko arī domā, politikā nav vietas. Šeit var piesaukt citu politiķi, no gluži pretējas nometnes - Ilzi Viņķeli.
Šie divi faktori, manuprāt, liedz Šleseram pretendēt uz sekmīgu atgriešanos politikā. Tas, protams, neizslēdz iespēju, ka Šlesers varētu tikt Saeimā, taču spēlēt tur nopietnu lomu - diez vai. Tajā pašā laikā Šlesers ir nopietns konkurents šīs elektorālās nišas līdzšinējam druvkopim - Gobzemam. Tad nu pēdējais cenšas, cik var, mazināt sava konkurenta pievilcības spozmi, nodēvējot Šleseru par “Vienotības” projektu. Turklāt situācijā, kad, ja nu kādu varētu uzskatīt par “Vienotības” projektu, tad tieši pašu Gobzemu, kurš ar savu bezsatura ālēšanos burtiski uz savām rokām ceļ augšup Kariņa/Pavļuta duumvirātu.
Tad nu, kamēr Gobzems ar Šleseru mēģina noskaidrot, kurš no abiem ir īstais “Vienotības” projekts, Kariņa/Pavļuta komanda priecīgi berzē rokas un jau gatavojas bezbēdīgi valdīt arī nākamos četrus gadus pēc 14. Saeimas vēlēšanām.
