Laikā, kad ceļojumi uz ārzemēm kovida dēļ tiek ierobežoti, daudzi aicina apmeklēt Latvijā esošās muižas un pilis. Taču, kā dažkārt mēdz teikt, “viss nav tik viennozīmīgi”. Izrādās, ka vairums šo ēku kompleksu apmeklētāju vienkārši nezina vēsturi.
Nedēļas nogalē tviterī izvērtās neliela diskusija par kāda blogera, kurš publicējas ar pseidonīmu Sarkanakmens, rakstu “Muižas kā vergniecības simbols”. Šis raksts ir ievērības cienīgs ar to, ka neparasti precīzi, tieši un, galvenais, neslēpjoties formulē jauno kreiso pasaules redzējumu. Iekavās jāpiebilst, ka, lasot citus Sarkanakmens ierakstus, tie kopumā rada loģisku, visnotaļ ieturētu līniju. Nav runa par kādu eksaltētu radikāli. Normāls mūsdienu jauns (kā var spriest) cilvēks. Kāds ir šis redzējums Sarkanakmens izpildījumā?
Ievadrindkopu citēšu visā pilnībā, lai būtu skaidrs, par ko stāsts: “Bieži no apkārtējiem cilvēkiem var dzirdēt neviltotu jūsmošanu par dažādām Latvijas teritorijā esošām muižām. Saviļņoti vārdi tiek izteikti gan par atjaunotām, gan par aizlaistām muižām, kurām nepieciešams kapitālais remonts. Cilvēkiem patiesi patīk šīs ēkas, un daudzi no viņiem vēlētos tur dzīvot. Tomēr jāskatās patiesībai acīs, lielākā daļa jūsmotāju nezina vēsturi. Līdz ar to šajā rakstā uzrakstīšu savas pārdomas par muižu esamību Latvijā.”
Tālāk tiek paskaidrots, ka muižnieki pārsvarā bija vācieši, kuri “milzīgo peļņu guva tāpēc, ka nemaksājot dzimtcilvēkiem, varēja to naudu paturēt sev[..]. Līdz ar to muiža faktiski simbolizē nozagtās latviešu dzīves.[..] Sanāk, ka muižās bija ieguldīti naudas līdzekļi, kuru neesamība dzimtcilvēku rīcībā tiešā veidā nogalināja vietējos iedzīvotājus. Tā rezultātā atjaunojot muižu, vai cildinot to, mēs faktiski cildinām vergturu celtās ēkas un vergturību jeb dzimtbūšanu kā tādu. Kā analoģiju varētu minēt, ja melnādainie cilvēki jūsmotu par Dienvidu štatos esošajām mājām, kas piederēja vergturiem un nepārtraukti censtos tajās dzīvot un atjaunot tās. No morālā viedokļa, visas muižas vajadzētu vai nu nojaukt, vai pārveidot par dzimtcilvēku apspiešanas muzejiem, kuros atgādinātu par tiem, kuri dzīvoja šajās muižās, un kā muižnieki paverdzināja vietējos ļaudis. [..] Muižas ir ļaunuma un vergniecības simbols. Ja mēs nespējam nošķirt labo no ļaunā, skaisto no neglītā, patiesību no fantāzijas, tad tas nozīmē, ka mums daudz ir jāmācās, jālasa un jāinteresējas par vēsturi, kas galīgi nav tāda, kādu mēs sapņojam savās galvās, zaudējot pašcieņu. Simboliem ir milzīga nozīme, jo tie atšķir mūs no dzīvniekiem un vergiem, jo tikai brīvs cilvēks spēj savus uzskatus un nostāju turēt augstāk par īsām brīža sajūtām un vēlmēm.”
Jāatzīst, ka no loģikas viedokļa viss ir nevainojami. Nav, kur piesieties. Viss ir tieši tā, kā autors raksta. Taču rodas kaut kāda iekšēja pretestība. Kaut kas tur tomēr nav tā, jo varam taču iet vēl tālāk. Autoram līdzīgas idejas bija populāras starpkaru Latvijā, kad Ulmaņa vadībā tika uzsākta vāciskās Vecrīgas pārbūve par modernu latvisku galvaspilsētu. Tika nojauktas daudzas vecās, vācu kundzību simbolizējošās ēkās. Tā radās Doma laukums, monumentālā Finanšu ministrijas ēka, Armijas ekonomiskais veikals un citi latviskās arhitektūras šedevri.
Sekojot Sarkanakmens loģikai, jānojauc arī atlikušās Vecrīgas ēkas. Taču arī ar slavenajām jūgendstila ēkām Bulvāru loka ietvaros jārīkojas līdzīgi. Tās taču cēla buržuji par strādnieku un citu apspiesto šķiru radīto un viņiem nesamaksāto virsvērtību (sk. Kārļa Marksa “Kapitālu”), turklāt zināms, ka tolaik sievietēm nebija balsstiesību, un vispār latvieši bija tik apspiesti, ka sarīkoja slaveno “piekto gadu”. Patiesībā arī “latviskās” Finanšu ministrijas, Radio un Universālveikala “Centrs” ēkas jānojauc, jo simbolizē tā laika (kad šīs ēkas tika celtas) nevienlīdzību, šķirisko apspiestību un buržuāzijas greznību uz strādniecības trūkumciešanas fona.
Jā, bet kur tad dzīvot, jo arī viss padomju okupācijas laiku dzīvojamais fonds jānojauc, jo simbolizē okupāciju un virsvērtības valstisko piesavināšanos Maskavas militārisma un globālā ekspansionisma vārdā. Ja tā rūpīgāk iedziļinās, tad arī neatkarības gados celtās ēkas būtu jānojauc, jo simbolizē starptautiskās un pašmāju oligarhijas, cisgendera heteroseksualās, patriarhālās balto privilēģijas kundzību. Tātad arī tas viss jānojauc vai labākajā gadījumā jāpārvērš par visas līdzšinējās cilvēces vēstures ciešanu muzeju.
Kas tad īsti paliek? Marksistu himnas “Internacionāles” galvenā ideja: Mēs veco pasauli līdz pamatiem noārdīsim un jaunu pasauli sev celsim. Viss vecais ir slikts, sagraujams un iznīcināms. Tagad viss būs citādi - atbilstoši taisnīguma un vienlīdzības principiem. Citiem vārdiem, viss, kas bijis pirms mums, ir pēdējais mēsls, kuram nav vietas jaunajā pasaulē. Tagad viss būs pavisam citādāk. Daudz labāk. Bez tās nomācoši apnicīgās naftalīna smakas.
Daudziem atmiņā vēl “Islāma valsts” aktīvistu dedzība ar lieliem dižāmuriem dauzot antīko civilizāciju skulptūras. Kāda vēl šīm arhaiskajām bezdievju figūrām kultūrvēsturiskā vērtība? Tās iznīcināmas kā neatbilstošas mūsu principiem. Kā kliedzoši bezdievības simboli. Ar ko gan senās Palmiras bezdievības simboli saudzējamāki par Latvijas “vergniecības” simboliem, pēc Sarkanakmens loģikas? Brīnums, ka Ēģiptē vēl nav nojauktas piramīdas un Romā Kolizejs, šie šausminošie vergturības simboli.
Skatoties uz islāmistu ārdīšanos Palmirā, normālam cilvēkam prātā nāca tikai viena doma - ārprātīgs vandalisms. Nav ne mazāko šaubu, ka āmura vicinātājam tā nelikās. Viņš bija pārliecināts, ka dara labu, visai pasaulei svētīgu darbu. Gluži kā mūsu Sarkanakmens un šīs neomarksistu kustības pagaidām vēl nenominētā, bet domāju, tas ir tikai tuvākā laika jautājums, Valsts prezidenta amata kandidāte Selma Levrence.
P. S. Ja kāds šajā brīdī grib piesaukt Latvijas Satversmes 37. pantu, kurš paredz, ka par Valsts prezidentu var ievēlēt tikai personu, kura sasniegusi 40 gadu vecumu, tad lai vēlreiz atceras “Internacionāles” pantiņu par grūstošo varmācības troni (balto, cisgendera patriarhālo sistēmu) un jauno pasauli, kas tiks celta uz “tabula rasa” (tā Eižena Potjē oriģināltekstā). Tātad uz baltas lapas (tukšā vietā), nevis saskaņā ar kaut kādu tur arhaisku, pēc naftalīna smakojošu Satversmi, kuru rakstījuši baltie vīrieši ar apspiestības cepurēm (cilindriem jeb tā laika folijcepurītēm) galvās.
P. S. Jau biju šo rakstu uzrakstījis, kad kāds Mārtiņš Stabiņģis tviterī ierakstīja: “Viss, ko es varu pateikt Brektes darba sakarā, ir tas, ka Brīvības bulvāra galā stāv viens milzīgs, fallisks piemineklis. Par tā aizvākšanu gan neviens nerunā.” Lai nerastos kādi pārpratumi - Brīvības bulvāra galā atrodas Brīvības piemineklis. Kā šādos gadījumos mēdz teikt - bez komentāriem vai, pārfrāzējot padomju laiku klišejas, - marksisms bez maskas.
