Pēc ilgāka laika ceļojot no Latvijas uz ārzemēm ar lidmašīnu, pirmo pārsteigumu sagādāja lidosta “Rīga”. Izlidošanas zālē otrajā stāvā var ieiet tikai pa vienu ieeju, pie kuras apsargs ne tikai raugās, vai visiem ir uzlikta auduma strēmelīte priekšā sejai, bet arī liek uzrādīt lidmašīnas biļetes rezervācijas pieteikumu. Tas ir, aviokompānijas uzaicinājumu uz reģistrāciju.
Kaut ko tādu nebiju piedzīvojis kopš 2011. gada, kad Indijā, Mumbajā pirms tālāka lidojuma uz Koči mūsu nelielo grupiņu negribēja laist iekšā vietējo lidojumu lidostā, liekot uzrādīt izdrukātu biļetes rezervācijas pieteikumu. Katru gadu esmu lidojis uz visdažādākajām valstīm, četros kontinentos un nekad ne ar ko tamlīdzīgu nebiju saskāries. Arī šoreiz man pat prātā neienāca, ka Rīgas lidostā pie ieejas varētu tikt pieprasīts šis informatīvais ziņojums, kura izdrukāšanai nav ne mazākās praktiskās jēgas.
Taču kovida laiks ir radījis veselu kovidokrātisko industriju, kurā arī lidostas apsargiem savs prieciņš - likt cilvēkiem kaut ko uzrādīt, neatkarīgi no tā, vai tam ir kāda jēga. Galvenais izjust savu varu - kaut kur nelaist, kaut ko likt darīt.
Pats par sevi saprotams, ka jau lidojuma reģistrācijas brīdī, saņemot iekāpšanas biļeti (boarding pass), tiek pieprasīts uzrādīt vai nu vakcinācijas sertifikātu, vai negatīvu covid testu. Ja ceļojuma galamērķis ir Ukraina, tad obligāti nepieciešama arī ceļojuma apdrošināšanas polise. Vienalga kāda, lai tikai tajā būtu atzīmēts, ka tā darbojas arī Covid-19 saslimšanas gadījumā. Šo apdrošināšanas polisi liek uzrādīt, gan reģistrējoties lidojumam Rīgas lidostā, gan šķērsojot robežkontroli Ukrainā.
Tā kā uz Kijevu lidoju caur Varšavu, tad, lidojot uz Poliju, tiek izdalītas aptaujas lapas, kuras diezgan detalizēti jāaizpilda. Tiek prasīts uzrādīt ne tikai savus personiskos datus, bet arī lidojuma reisu un vietu, kur sēdi lidmašīnas salonā, kā arī apmešanās vietu Polijā. Var nojaust, ka anketas mērķis ir izsekot tavas gaitas, ja pēkšņi atklāsies, ka esi bijis inficēts. Taču šī anketa, tāpat kā daudz kas cits pandēmijas sakarā, ir tīrā formalitāte ķeksītim. To var aizpildīt pa roku galam, pavirši un var neaizpildīt nemaz. Var redzēt, ka arī lidsabiedrības LOT stjuartēm, kuras savāc šīs anketas, ir dziļi vienaldzīgi, kā tās aizpildītas. Kas vēlāk notiek ar šiem papīru kalniem (ņemot vērā, cik milzīgs cilvēku skaits ik dienas ierodas Polijā no ārvalstīm), nav skaidrs.
Aizsteidzoties notikumiem priekšā, Latvijā kaut kas līdzīgs ir ar svešvārdā dēvēto “covidpass”, kas būtībā ir tāda pati anketa, kura tikai tiek aizpildīta elektroniski viedtālrunī. Ja kādam viedtālruņa nav, tad viņam labāk nekur nelidot. Tiesa, arī “covidpass” pieprasīšanas stingrība ir atkarīga no lidostas (no kuras lido uz Rīgu) darbinieku stingrības. Varšavas lidostā tiem, kuriem šis “covidpass” nebija telefonā noformēts, reisa iekšālaidēji taisnojās, ka mēs jau neko, tā ir jūsu valdība, kas to prasa. Šo “covidpass” var samērā viegli noformēt, iegūglējot vārdu - covidpass - un tālāk pēc instrukcijas jau SPKC mājaslapā, uz kurieni “Google” jūs aizvedīs.
Ukrainā, līdzīgi kā Latvijā un citviet Eiropā, darbojas princips par obligātu elpvadu aizsegšanu ar auduma strēmelīti iekštelpās un transporta līdzekļos, taču tas tiek ievērots daudz mazāk nekā Rīgā. Izņēmums ir Kijevas metro, kur vairums šos noteikumus ievēro, un atsevišķi veikali, kuri uzstāj uz to, ka pircējiem jāvalkā tā dēvētās aizsargmaskas.
Tāpat kā visur citur, arī Ukrainā ir savi covid ierobežošanas “brīnumi”. Viens no tiem ir tas, ka kafejnīcās un restorānos ir pazudušas ēdienkartes. Pandēmijas sākumā bija izplatīts uzskats, ka vīruss ilgi dzīvojot uz dažādām virsmām un viegli tiek nodots tālāk taktilā saskarsmē. Tāpēc daudzās valstīs publiskās vietās tika likts obligāti visiem valkāt polietilēna cimdus. Ar covid aizliegumiem ir tā, ka tos viegli pieņem, bet ļoti kūtri atceļ. Tā Maskavā šī prasība visur publiskās vietās (tai skaitā uz ielas un parkos) nesāt cimdus tika atcelta pavisam nesen. Cita lieta, ka šo prasību retais ievēroja. LOT stjuartes joprojām visu reisa laiku staigā ar šiem cimdiem rokās.
Ukrainā izdomāja, ka vīruss varētu tikt pārnests no viena cilvēka uz otru ar ēdienkaršu palīdzību, tāpēc tika ieviestas elektroniskās ēdienkartes. Kafejnīcās un restorānos uz katra galdiņa ir uzlīmēts QR kods, kurš telefonā jānofotografē un caur attiecīgu lietotni (kuru par brīvu var lejuplādēt) savā telefonā var tikt pie ēdienkartes. Ukraiņu vai angļu valodā. Šai kārtībai ir zināmas neērtības, īpaši sākumā, kad vispār nesaproti, ko no tevis grib, bet ir arī savs labums. Gandrīz visās šajās ēstuvēs ir brīvi pieejams wi-fi, ko var izmantot ne tikai ēdienkartes lejupielādei.
Citādi nekāda segregācija atkarībā no tā, vai esi vakcinējies vai ne, publiskajā sektorā nav vērojama. Nekur ne reizi, izņemot lidostas robežšķērsošanas punktu, nebija jāuzrāda vakcinācijas sertifikāts. Visnotaļ pilnā Kijevas-Ļvovas ātrvilcienā tikai dažiem pasažieriem uz sejas bija auduma strēmelīte, un tā noderēja vienīgi, kad nāca biļešu kontrolieris, kurš atgādināja par prasību to valkāt. Līdzīga situācija bija citos mazākas ietilpības transporta līdzekļos (izņemot metro).
Informācijai. 23. augustā Ukrainā konstatētas 610 jaunas saslimšanas ar Covid-19 uz 42 miljoniem iedzīvotāju. Latvijā 73 saslimšanas uz 2 miljoniem iedzīvotāju. Ukrainā saslimušo uz 100 000 iedzīvotāju ir mazāk. Līdz ar to nekādas saslimstības korelācijas ar ierobežojumu stingrību, it īpaši ar auduma strēmelītes esamību uz sejas, nav vērojamas. Vismaz Ukrainas gadījumā.
Rezumējot. Lai dotos uz Ukrainu, nepieciešams dokuments, kurš apliecina, ka esat vakcinējies, pārslimojis vai jums ir negatīvs Covid-19 tests, bet tieši šai valstij raksturīgais ir obligāta ceļojumu apdrošināšanas polise, kura jāuzrāda visos robežšķērsošanas punktos.
