Kā pēc ikviena īpaši traģiska notikuma, arī pēc 2001. gada 11. septembra terora akta (9/11), publiskajā telpā bieži bija dzirdami izteikumi, ka “pasaule vairs nekad nebūs tāda kā agrāk”, “turpmāk vēsture tiks dalīta pirms 9/11 un pēc 9/11” un tamlīdzīgi.
Tagad, kad ir pagājuši 20 gadi pēc..., varam vērtēt, cik lielā mērā toreizējās prognozes piepildījušās. Lai arī no vēstures viedokļa 20 gadi ir salīdzinoši īss laika sprīdis, tas tomēr ir pietiekams, lai sniegtu kaut provizorisku vērtējumu. Šajā brīdī, protams, prātā nāk Ķīnas reformatora Dena Sjaopina leģendārā atbilde uz jautājumu saistībā ar Franču Lielās revolūcijas 200. gadadienu: “Vēl pārāk īss laika posms ir pagājis, lai dotu šī notikuma galīgo vērtējumu.”
Manuprāt, izmaiņas pasaulē kopš 2001. gada ir ievērojamas, taču ne tādas, kādas tās tika gaidītas tobrīd. ASV gadu tūkstošu mijā atradās savas globālās varenības zenītā pēc triumfālās uzvaras “aukstajā karā” astoņdesmito/deviņdesmito gadu mijā. Turpmākajā desmitgadē ASV un Rietumu globālā līderība tikai nostiprinājās. Krievija bija vāja, PSRS bijušās atlūzas un kādreizējie satelīti centās cik ātri vien iespējams pievienoties Rietumu struktūrām un būt pēc iespējas tālāk no bijušās metropoles. Ķīna, lai arī strauji attīstījās, tika uzskatīta par tehnoloģisko iekārtu komplektēšanas (bet ne izstrādes) cehu, kura Rietumus neapdraud, toties ir ekonomiski izdevīgs partneris.
Ja šodien jāatbild uz jautājumu, vai 9/11 teroristi savu mērķi sasniedza, tad īsā atbilde skan - drīzāk - jā, nekā - nē. ASV pozīcijas pasaulē šobrīd ir būtiski vājākas, nekā tās bija pirms 20 gadiem. 15. augusts Kabulā ir šī fakta uzskatāmākais apliecinājums. Patiesības labad gan jāatzīmē, ka Osamas bin Ladena sekotāji šo mērķi sasniedza, nevis pateicoties kādai pareizai un mērķtiecīgai ilgtermiņa stratēģijai, bet gan pateicoties konsekventi aplamai ASV stratēģijai.
Kur kļūdījās ASV stratēģi? 9/11 ar savu nežēlību pārsteidza ne tikai ASV, bet arī visu pasauli. Īpaši Rietumu pasauli. Gāja bojā gandrīz 3000 cilvēku. Valdīja globāla vienprātība, ka ASV ir visas tiesības par šo terora aktu vainīgos bargi sodīt. ANO Drošības padome bez iebildēm deva sankciju ASV iebrukumam Afganistānā, kur tolaik slēpās Osama bin Ladens, un turienes talibu režīma gāšanai. Tā paša gada oktobrī sākās Afganistānas okupācija, kura nupat kā noslēdzās. Saucot lietas savos vārdos - ar kaunpilnu sakāvi un haotisku bēgšanu no Kabulas, likteņa, tas ir “Taleban” varā atstājot tos, kuri amerikāņiem bija noticējuši un domāja, ka “jaunā kārtība” būs uz ilgu laiku.
Toreiz 2001. gadā šķita, ka ASV īsā laikā sagraus teroristiskās organizācijas “Al Qaeda” perēkļus Afganistānā un citur Tuvajos Austrumos, un viss ieies atpakaļ vecajās sliedēs. Taču uz militārās histērijas un “cīņas pret teroru” viļņa Džordža Buša jaunākā “neokonu” administrācija ar Donaldu Ramsfeldu, Diku Čeiniju un Polu Volfovicu priekšgalā izspieda ASV Kongresa un lielas daļas NATO valstu atbalstu (bet ne ANO DP atbalstu) iebrukumam Irākā.
Šodien šis iebrukums tiek uzskatīts par vispāratzītu kļūdu, kas iniciēja daudzus tālākos notikumus ne tikai pasaulē (ja jau ASV drīkst to darīt, tad kāpēc citi nedrīkst?) un Tuvajos Austrumos (“Arābu pavasari”, “Islāma valsti”, Sīrijas sabrukumu), bet galvenokārt pašās ASV. Var pat teikt, ka Trampa nākšana pie varas ir netiešas Buša avantūras sekas. Trampa izolacionisma un saukļa “America first” popularitātes pamatā ir ASV sabiedrības vilšanās Buša centienos pārtaisīt pasauli pēc ASV ģīmja un līdzības.
Pasaule nemitīgi iet uz priekšu, attīstās, taču tas vēl nenozīmē, ka vienmēr izvēlētais ceļš ir pareizs un ved uz labāku nākotni. Krievu sociālistiskā revolūcija 1917. gadā bija tiem laikiem ārkārtīgi progresīva un novatoriska. Tas, ka šis revolucionārais ceļš divdesmito gadu beigās Staļina vadībā pagriezās atpakaļ un aizgāja klajas reakcijas un arhaikas virzienā jau ir cits stāsts, taču arī vēsturiskā perspektīvā grūti pieņemt, ka Krievija 1920. gadā būtu bijusi uz pareizā ceļa. Tas bija pārsteidzīgs izlēciens, kas Krievijai un visai pasaulei vēlāk dārgi maksāja. Pat ļoti dārgi.
Skatoties vēsturiski, redzam, ka šaušalīgais 9/11 terora akts gluži kā pārmijnieka sviras pārbīde lika ASV pārvirzīties uz citām sliedēm, no kuram tās nekādi vairs netiek nost. Pareizāk sakot, cenšas tikt nost, “uz dullo” mainot kursu, bet aizbrauc vēl tālākos haosa “džungļos”. Sen nepieredzēta ASV sabiedrības polarizācija, intelektuālās elites krasā sānsvere pa kreisi, BLM, “woke”, CRT (kritiskā rasu teorija), “cancel culture” (lasi: vajāšanas kultūra) liecina arī par ļoti smagu morālo dezorientāciju amerikāņu sabiedrībā. Tas, ar kādu niknumu un neslēptu naidu it kā progresa un humānisma vārdā cilvēki metas barā nežēlīgi vajāt jebkuru, kurš kaut ko ne tā pateicis, liecina, ka no humānisma, tolerances un kaut minimālas empātijas tur nav ne smakas. Diemžēl šī neiecietība, naids un gatavība saplosīt ikvienu, kas domā un dara citādāk, ir raksturīga ne tikai ASV, bet vērojama arī pie mums un citur pasaulē. Tas nevar neuztraukt, jo liecina par briestošu negaisu ar bīstamu zibeņošanu.
Šis juceklis rada to trauksmes, nedrošības sajūtu, kura vienmēr parādās brīžos, kad esi zaudējis skaidru orientāciju un maldies pa nezināmām vietām. Amerika, kura vienmēr bijusi demokrātijas, liberālisma un kapitālisma citadele, tagad, ieejot svešā sociālistiskā teritorijā, jūtas acīmredzami apjukusi. Arī Donalds Tramps ir šī haosa produkts, jo Hilarija Klintone savā kreisajā retorikā bija aizgājusi par tālu, un viņas izvirzīšana par prezidenta kandidāti no Demokrātu partijas, izveidoja to situāciju, kurā saprātu nezaudējušam Amerikas patriotam nebija izvēles.
Tāpēc, lai 2020. gadā neatkārtotos 2016. gada scenārijs, par prezidenta kandidātu bija jāizvirza cilvēks ļoti cienījamā vecumā. Šāda pieredzējuša politiķa izvirzīšana augstākajā valsts amatā vienmēr liecina par nopietnu krīzi sabiedrībā, kuru pieklusināšanai jāizmanto vecišķs politiķis kā garantija, ka netiks izdarītas nekādas asas kustības, un tiks saglabāta noteikta politikas pēctecība. Tā tas bija Vācijā starpkaru posmā ar Paulu fon Hindenburgu, Francijā 1940. gadā ar Filipu Petenu, Itālijā 2005. gadā ar Džordžo Napolitāno.
Džo Baidena uzvarai 2020. gada vēlēšanās vajadzētu nozīmēt, ka līdz 2024. gadam Amerika paliks tāda pati, kāda tā bija iepriekšējos simt gadus. Proti, pasaules demokrātijas, brīvības un kapitālisma līderis. Vai tas tā notiks, šobrīd grūti spriest. Vēl grūtāk prognozēt, kas notiks pēc 2024. gada, jo nekad nevar zināt, kurp mūs aizvedīs ceļš aiz kārtējā pagrieziena.
Lai bilde neliktos tik skumīga, var piesaukt optimistus, kuri uz līdzīgām bažām atbild, ka ASV ne reizi vien bijušas grūtā situācijā, bet vienmēr kā kaķis nokritušas uz kājām; no katras krīzes iznākušas vēl stiprākas. Tā tas bija pēc 1861. - 1865. gada pilsoņu kara, tā tas bija pēc 1929. - 1933. gada “Lielās depresijas”, tā tas bija pēc 1941. gada 9. decembra Japānas uzbrukuma Pērlharborai, tā tas bija pēc Vjetnamas kara, un tā tas būšot arī tagad, pēc 09/11 un Trampa.
Godīgi runājot, gribētos, lai tā izrādītos taisnība un ASV atkal būtu tikpat stipras un varenas kā 2001. gadā, kad tieši ASV un Dž. Buša stingrais atbalsts (iepretim Eiropas valstu pasīvai neieinteresētībai) ļāva Latvijai kļūt par NATO dalībvalsti, un tagad mēs ar daudz mierīgāku prātu varam raudzīties uz notiekošo Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Gruzijā vai jebkur citur bijušās PSRS un Austrumeiropas telpā.
