Iepriekšēja rakstā ieskicējām Afganistānas pašreizējās situācijas priekšvēsturi un uzdevām jautājumu, kāpēc, par spīti astronomiskajām summām, kuras tika ieguldītas šīs valsts modernizācijā, “Taliban” islāmisti tikpat kā bez pretestības pārņēma varu valstī, tiklīdz ASV karaspēks pārtrauca uz saviem durkļiem turēt Ašrafa Ganī laicīgo režīmu.
Kāpēc Afganistānas iedzīvotāji raugās uz amerikāņiem bez īpašas godbijības un neizjūt tikpat kā nekādu pateicību par milzīgajām palīdzības dāvanām? Kāpēc 20 gadus ilgās investīcijas izrādījušās pilnīgi pa tukšo? Gluži veltīgas. Kā tas varēja gadīties? Kur kļūdījās ASV politiskā šķira un to konsultējošā ekspertu kopiena?
Pirms atbildam uz šiem jautājumiem, varam prognozēt, ka, visticamāk, izgāzīsies arī pretēja virziena darbība. Tagad, kad Kabulā pie varas ir talibi un Rietumi jūtas pazemoti, notiek pilnīgi nevajadzīgi centieni atriebties. Proti, izskan ne tikai aicinājumi pārtraukt jebkādu finanšu palīdzību Afganistānai, bet maksimāli apgrūtināt tās ekonomisko eksistenci. Tiek bloķēti Afganistānas centrālās bankas konti un pat apturēts atbalsts cīņai pret pandēmiju. ES augstais pārstāvis ārlietās Žuzeps Borels 17. augustā pēc ES ārlietu ministru videokonferences paziņoja, ka “jebkāda ES ekonomiskā palīdzība tiek apturēta un tiks izvirzīti stingri nosacījumi, ar kādiem tā tiks atjaunota.
Rietumi šajā situācijā uzvedas kā atraidīts mīlnieks - ja tu tā, tad es tev šitā. Neredzēt tev manu naudu, un darīšu visu, lai tev trūkuma dēļ būtu jāiet ubagot. Taču, tāpat kā ar atriebes gājieniem neatgūt zudušo mīlestību, tāpat arī, apturot “palīdzību”, nevar atgūt cieņu un simpātijas.
Vārdu - palīdzība - liku pēdiņās ne tāpēc, ka nekāda palīdzība no ASV puses nebūtu bijusi, bet gan tāpēc, ka šī palīdzība pēc tādas izskatījās tikai no amerikāņu puses. Parastie afgāņi, kuri nebija saistīti ar režīmu un Rietumu bruņoto spēku apkalpošanu, šo palīdzību par palīdzību vārda tiešajā nozīmē neuzskatīja. Viņi redzēja ko citu. Pirmām kārtām, svešas armijas un svešu cilvēku klātbūtni, kuri viņus par cilvēkiem neuzskata.
Esmu bijis dažādās trešās pasaules valstīs un ne reizi vien redzējis, kāda ir daudzu “balto” cilvēku attieksme pret vietējiem un vietējo sadzīvi. Viņi pat baidās izkāpt no sava luksusa autobusa, bez apsardzes iziet no savas daudzzvaigžņu viesnīcas un pieskarties jebkam, kas nav iepriekš dezinficēts. Visur viņiem rādās ārprātīga atpalicība, netīrība, infekcijas un viņu dārgās dzīvības apdraudējums. Tas gan netraucē viņus uzdoties par kvēliem cīnītajiem pret rasismu, par līdztiesību un vienlīdzību. Vārdos un labi kondicionētās konferencēs. Varbūt nedaudz pārspīlēju, bet tikai par milzu naudu un no apkārtējās realitātes norobežotās komforta saliņās viņi ir gatavi šajās zemēs strādāt. Tieši šī iemesla dēļ lielākā “palīdzības” daļa nonāca atpakaļ Rietumu firmu un tajās strādājošo kabatās.
Pazīstamais Krievijas žurnālists Arkādijs Dubnovs, kas neskaitāmas reizes bijis Afganistānā, intervijā radiostacijai “Eho Moskvi” stāsta, kā bijis kādā amerikāņu vadītā paraugsaimniecībā, kurā audzētas zemenes. Zemenes Afganistānā ir pilnīgi jauna, eksotiska kultūra, jo vietējais klimats ir tām nepiemērots (par maz mitruma un par daudz svelmainas saules). Vietējie šīs ogas nepazīst. Uz jautājumu, kam šīs ogas domātas, kas tās pirks un ēdīs, amerikāņu speciālisti atbildējuši, ka drīz te būšot daudz tūristu, tiks celti hoteļi, un viņi tad arī būšot šo zemeņu patērētāji. Vēlākā sarunā noskaidrojies, ka ar šiem lauksaimniecības “ekspertiem” ir noslēgts līgums uz pusgadu, un jau pēc dažiem mēnešiem viņi dosies atpakaļ uz dzimteni, par savu “darbu” saņemot iespaidīgu atalgojumu. Kas tālāk notiks ar šo par dārgu naudu izveidoto zemeņu plantāciju, viņus vairs neinteresēs.
Līdzīgu gadījumu es pats piedzīvoju Tanzānijā, kur iznāca satikties ar kādu amerikāņu pensionētu fermeri, kurš centās iemācīt vietējos modernajā lauksaimniecībā. Tikai viņš to darīja nevis valdības uzdevumā par milzu naudu, bet no laba prāta, pats par savu naudu aiz reliģiskas cilvēkmīlestības, jo uzskatīja, ka tādu uzdevumu saņēmis no Dieva. Viņš šķendējās (bez mazākā aizvainojuma), ka, kamēr pats esot uz vietas, viss notiekot, bet tiklīdz aizbraucot uz savām mājām Tenesijā, tā ātri vien viss tiekot aizlaists postā. Tā viņš tur vairākus gadus cīnījās, nežēlodams spēkus un savu naudu. Nezinu, kā viņam gāja pēc mūsu tikšanās, bet baidos, ka ne ar kādiem dižiem sasniegumiem viņa misija nevainagojās.
Manuprāt, galvenais amerikāņu Afganistānas kampaņas neveiksmes iemesls bija amerikāņu un rietumnieku kopumā maldīgā pārliecība, ka visi pasaules iedzīvotāji gribot dzīvot kā viņi. Tam pat varētu piekrist, ka gribētu dzīvot tādā pašā pārticībā, bet ne tādā pašā sadzīviskā un ideoloģiskā kārtībā. Sadzīviskā kultūra tieši tāpat kā garšas sajūta nebūt nav universāla un visiem vienāda. Cik cilvēku nav bankrotējuši, atverot ēstuves, kurās varētu, viņuprāt, pasakaini garšīgi paēst. Tikai vienā brīdī atklājas, ka tas, kas pašam šķiet apbrīnojami gardi, citiem nez kāpēc tā neliekas. Tāpat arī ar kultūru un pasaules redzējumu.
Daudziem Rietumos šķiet, ka Austrumu sievietes par to vien tik domā, kā nomest tos maisveidīgos paltrakus, ielīst mini bruncīšos un iedzert alkoholisko kokteilīti. Tas, ka no Austrumu cilvēku viedokļa Rietumu sievietes ir ģērbušās kā sevi uz paneļa izlikušas prostitūtas, bet dzerošie vīrieši uzvedas kā cūkas, viņiem pat neienāk prātā (to man ir teikuši vietējie). Šo maldīgo pārliecību uztur arī internetā klejojošās bildes ar studentēm mini svārciņos, kuras it kā uzņemtas Kabulā karaļa Zahiršaha laikā. Pat ja šīs bildes ir īstas, nevis viltojumi, ar kādiem pilns internets, tad tas ne par ko neliecina. Atsevišķi rietumnieciski anklāvi universitātēs, biznesa centros un vietējās aristokrātijas apdzīvotajos rajonos sastopami pat visatpalikušākajās valstīs, taču šīs atsevišķās saliņas nekādi nemaina vispārējo sabiedrības kultūras kodu.
Dažkārt dzirdamas runas, ka ASV faktiskā nodevība pret tiem afgāņiem, kuri ar viņiem sadarbojas, liecinot, ka arī pret citiem sabiedrotajiem (lasi: mums) viņi varētu izturēties tikpat nevērīgi. Šāda spekulācija man nešķiet īsti pamatota, jo saikne starp abiem šiem gadījumiem nav tik cieša kā dažam labam antiamerikānistam gribētos domāt. Latvijai un Eiropai kopumā ir ar ASV vienas kultūrvēsturiskas saknes. Tā ir kristietība, Senās Grieķijas un Romas civilizācija, no kurām izveidojusies visa Rietumu kultūra un kura mūs visus vieno. Par spīti daudzajām atšķirībām un pretrunām, mēs tomēr esam no viena kaula drāzti.
ASV un Rietumiem kopumā ar Afganistānas kultūru kopēja ir pavisam maz. Jau izcilais Indijā dzimušais, ilgus gadus tur dzīvojošais dzejnieks un rakstnieks Radjerds Kiplings savulaik teica: “Rietumi ir Rietumi, un Austrumi ir Austrumi, un tiem nav lemts satikties.” Rietumos Kiplings jau labi sen kā pasludināts par zooloģisku rasistu, galēju reakcionāru un vienu no pirmajiem rindā, kuru grāmatas būtu jādedzina “jaunās pasaules” būvbedres atbrīvošanai no visa vecā.
Tieši šajā ideoloģiskajā uzstādījumā, ka Kiplings ir tumsonīgs atpakaļrāpulis, slēpjas ASV un tās sabiedroto Afganistānā piedzīvotās neveiksmes dziļākā būtība. Mūsdienu eksperti, kuriem teorētiski būtu jāsniedz objektīva, uz patiesiem faktiem būvēta aina, to nevar atļauties, jo jebkura ekspertīze jāpiedzen tajā brīdī valdošajam ideoloģiskajam uzstādījumam. Zinātne kļuvusi par “zinātni”, kuras pamatfunkcija ir gudrā valodā pamatot politiskus lēmumus.
Katrs eksperts diezgan skaidri nojauš, kāds ekspertīzes gala slēdziens vislabāk atsauksies uz viņa karjeras izaugsmi, un šo savu izpratni viņš translē gala dokumentā, kurš nonāk uz Baltā nama Ovālā kabineta rakstāmgalda. Rezultātā Baltā nama saimnieks ir pārliecināts, ka Kabulas valdība bauda lielas afgāņu tautas uzticību, un 300 000 lielā, labi apmācītā un vēl labāk ar amerikāņu ieročiem apbruņotā Afganistānas armija viegli var nosargāt Kabulu no piecreiz mazākajiem “Taliban” spēkiem. To, kas notiek, kad ideoloģiskās dogmas un labi apmaksātas kabinetu teorijas saskaras ar dzīves realitāti, varēja uzskatāmi redzēt 15. augustā Kabulas lidostā.
Ko darīt tālāk, kad labi apmaksāto Afganistānas “speciālistu” ekspertīzes izrādījušās aplamas? Turpināt censties ieriebt jaunajam režīmam būtu dumji un netālredzīgi, jo nekādas citas alternatīvas talibu valdīšanai Afganistānā pagaidām nav. Nav šaubu, ka to lieliski saprot Rietumu galvaspilsētās. Pašreizējā pauze un pret “Taliban” režīmu vērstie asie izteikumi galvenokārt domāti pašmāju publikai, jo Rietumu vēlētājs arī dzīvo paradigmā, ka visa pasaule par demokrātiju, līdztiesību, minisvārkiem un brīvu pieeju alkoholam vien sapņo. Tāpēc šai pārliecībai jāpiebalso, nikni kratot ar pirkstu “Taliban” virzienā.
Latvija visā šajā politiskajā pasākumā spēlē tālu dibenplāna lomu, taču no mūsu puses būtu tikai politiski gudri atbalstīt tos spēkus, kuri rosina uzsākt sarunas ar jauno Kabulas režīmu pēc iespējas ātrāk, nevelkot garumā savstarpējo apvainojumu un pārmetumu fāzi. Varbūt tomēr derētu atzīt, ka Kiplingam, kurš dzimis un daudz dzīvojis Indijā, ir labāka izpratne par Austrumos valdošo sadzīves kultūru nekā tiem ekspertiem, kuru ekspertīzes kvalitātes rādītājs ir citējamība citu tādas pašas ievirzes autoru darbos. Tie asinis stindzinošie skati, kurus varēja vērot 15. augustā Kabulas lidostā, ir tiešas sekas tai zinātnes profanācijai, kad par galveno kvalitātes kritēriju tiek uzskatīts “klikbeits”. Pat ja tas tiek lepni saukts par citējamību nopietnos izdevumos.
