Pēc tam, kad Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā tika apturēta grozījumu izskatīšana Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā, daži politiķi un komentētāji jau pamanījās atzīmēt, ka tā esot saprāta uzvara un Saeima beidzot pārtrauks sabiedrības šķelšanu, kacināšanu un pievērsīsies praktiskākām, valstiski lietderīgākām lietām.
Tā patiešām varētu domāt, ja Saeimā būtu sapulcējušies kristāltīri, sirdsšķīsti un bezgala nesavtīgi cilvēki. Tas ir absolūti klīniski idioti, kuriem viss cilvēciskais pilnībā svešs. Diemžēl vai - par laimi, Saeimā, valdībā un visā pārējā valsts pārvaldes aparātā sēž normāli cilvēki ar miesu un asinīm, un viņi, kā jau normāli cilvēki, nebūt nav kristāltīri, sirdsšķīsti un arī ne bezgala nesavtīgi. Tādi paši kā mēs visi, un tāpēc nevajag no viņiem prasīt kaut kādu pārcilvēcisku dievišķību. Pietiktu, ja viņi pārāk neaizrautos ar savu un savu sponsoru interešu bīdīšanu uz sabiedrības kopējā labuma rēķina. Taču, kā liecina līdzšinējā prakse, tas ne vienmēr izdodas. Īpaši, ja naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk.
Šī premjera Krišjāņa Kariņa kādreiz, vēl pandēmijas sākumā pasprukusī frāze ir centrālā, kura allažiņ jāpatur prātā, kad vērtējam šīs valdības un šīs koalīcijas to vai citu lēmumu. Šoreiz turklāt ne tikai naudas ir “vairāk nekā jebkad agrāk”, bet, galvenais, ir pazuduši jebkādi ierobežojumi un tikpat kā pazudusi kontrole pār šīs naudas tērēšanu. Citiem vārdiem, šis ir šīs paaudzes politiķiem vienreizējs laiks. Daļēji kaut kas līdzīgs bija deviņdesmito gadu pirmajā pusē, kad valdīja juridiskais, saimnieciskais un administratīvais haoss, un zināmās vietās esoši cilvēki varēja kļūt stāvus bagāti.
Jau vairāk nekā gadu sabiedrība atrodas faktiskā ārkārtas stāvoklī, kas zināmā mērā līdzinās kara stāvoklim. Šis “kara stāvoklis” ir ļoti nelabvēlīgs vieniem (publisko pakalpojumu sniedzējiem, viesmīlības nozarei, kultūrai u.c.), bet neiedomājami labvēlīgs citiem (sabiedrisko attiecību darboņiem, dažādu “pseidozinātnisku” projektu/pētījumu rakstītājiem, visiem ar medicīnu saistītajiem u.c.). Tie miljardi, kuri tiek “apgūti”, netiek sadedzināti kaut kādās mistiskās kurtuvēs. Tie ieplūst konkrētu cilvēku kabatās. Proti, viņiem piederošo uzņēmumu banku kontos.
Problēma ir tā pati, kas deviņdesmitajos. Kamēr 90% cilvēku domā par to, par ko runā un strīdas politiķi, žurnālisti, sabiedriskās domas līderi, taksisti un krogus muzikanti, tikmēr 10% klusiņām, bet mērķtiecīgi un ar vērienu “apgūst” šo naudu, kuras ir “vairāk nekā jebkad agrāk”. Vieni ar putām uz lūpām sociālajos tīklos karo ar saviem reālajā dzīvē neredzētajiem pretiniekiem, bet citi tikmēr bez lieka trokšņa sagatavo un paraksta daudzmiljonu līgumus.
Lai nebūtu pārpratumu, uzreiz pateikšu, ka neuzskatu Covid-19 par kaut kādu milzu afēru vai globālu apmānu. Gan vīruss, gan kovids, gan pandēmija ir īsta un bīstama, taču
pašreizējā pandēmijas posmā fokuss ir pārbīdījies no medicīniski epidemioloģiskā uz ideoloģiski reliģisko (vieniem) un finansiāli saimniecisko (citiem) plakni.
Runājot par pēdējo, jāsaprot, ka ar naudu ir tieši tāpat kā, atvainojos, ar s...u čupu, kurai parādoties uzreiz tai apkārt sāk lidināties milzīgs mušu mākonis. Nupat vēl nevienas mušas nebija, bet te uzreiz vesels spiets. Tāpat arī ar naudu. Tiklīdz tā parādās vairāk nekā parasti, tā uzreiz no visiem pakšiem izlien šīs naudas kārotāji un apguvēji.
Taču atgriezīsimies pie sākumā minētā lēmuma apturēt grozījumu izskatīšanu likumā par Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldību. Ikviens, kuram kādreiz mājās ir bijis suns, labi zina, ka suni, viņam ēdot, labāk netraucēt. Tad viņš ir mazliet neadekvāts un pat vismiermīlīgākais var arī iekost. Tā kā negaidītā naudas plūsma vēl nav beigusies, tad nosacītie 10% šīs plūsmas apguvēju darīs visu, lai “ārkārtas situācija”, “cīņa pret pandēmiju” un ar to saistītā spriedze sabiedrībā turpinātos pēc iespējas ilgāk, lai jebkāda atgriešanās normālībā tiktu atlikta uz pēc iespējas vēlāku laiku.
Tāpēc arī Kariņš šos finanšu druvas kombainierus mierina, ka pasākumus, kurus neizdevās izbīdīt caur Saeimu, bīdīs caur valdību, pašvaldībām un citām struktūrām. Faktiski tiek “liberalizēta” šī naudas kalna norakšana. Katra struktūra pati varēs pieņemt lēmumus, kā tai komfortablāk rīkoties. Likumus, kurus pieņem Saeima, turpmāk aizvietos ar izpildvaras lēmumiem. Arī šajā ziņā notiek līdzināšanās deviņdesmitajiem, jo tolaik likumdošana atpalika no saimnieciskās prakses, un bieži vien pieņemtie likumi vienkārši juridiski nostiprināja jau esošo situāciju. Bezjēdzīgā, bet dažiem nenormāli izdevīgā (no finanšu aspekta) skolēnu un pedagogu masveida testēšana, ir tikai viens no šīs naudas apguves piemēriem.
Nav šaubu, ka jau pavisam drīz dienas gaismā sāks parādīties šajā “ārkārtas stāvoklī” realizēto saimniecisko darījumu detaļas. Es nerunāju par sīkajiem, pusmiljonu vērtajiem viltus “pētījumiem”. Runa ir par daudzu, pat simtu miljonu iepirkumiem un to noslēgšanas apstākļiem. Runa nav tikai par medicīnas iestāžu vai laboratoriju iepirkumiem. Arī par iepirkumiem citās nozarēs, kurās tiek apgūti ES “Atveseļošanās fonda” miljardi. Tāpat nav šaubu, ka šie atmaskojumi tiks attaisnoti ar “tā brīža” sarežģīto situāciju. Taču, kad nosēdīsies pandēmijas saceltais putekļu mākonis, tad tauta kārtējo reizi jutīsies piemānīta, bet vadošo miljonāru saraksts būs būtiski mainījies.
