Lai gan 14. Saeimas vēlēšanas nomināli paredzētas tikai pēc vairāk nekā gada, jau tagad varam runāt par to rezultātiem, jo Latvijā politiskās sistēmas nesošo konstrukciju būvniecība ir pilnībā pabeigta. Tas nozīmē, ka turpmāk iespējamas vien nebūtiskas, kosmētiskas pārmaiņas.
Šeit gan jāpiebilst, ka šī būve neizceļas ar īpašu dzelzsbetona izturību. Līdz ar to pie spēcīgiem iekšējiem vai ārējiem satricinājumiem, tā var izjukt kā kāršu namiņš. Šā gada sākumā vienu brīdi pat šķita, ka tūlīt, tūlīt tas notiks. Skaļākie opozīcijas deputāti jau draudēja koalīcijas deputātiem, ka nākošajā Saeimā pēdējie vairs nebūšot. Taču koalīcija noturējās un tagad jau uzvedas tā, it kā viņiem vara būtu dota no Dieva kā agrāko laiku monarhiem vai šodienas diktatoriem. Ja nekādi milzu satricinājumi nenotiks, tad esošā kārtība var darboties ilgi. Tas ir, desmit un vairāk gadu. Tiesa, nevar izslēgt kādu pavisam negaidītu “melno gulbju” atlidošanu, kas izjauktu visu esošo sistēmu, bet tas jau būtu “force majeure” gadījums.
Tātad, kas raksturo jauno politisko sistēmu? Pirmkārt, tas, ka ir notikusi galīga pāreja no klasiskās demokrātijas uz postmoderno dekoratīvās demokrātijas pārvaldes formu. Respektīvi, tiek saglabāti it kā visi demokrātijas elementi, taču rūpīgāk ieskatoties, šie elementi vairs nav īsti. Tie klusiņām nomainīti ar aizvietotājiem - simulakriem. Līdzīgi kā, teiksim, dārga telefona korpuss kādreiz bija no plāna metāla, bet tagad to aizvieto plastmasa, kuru pirmajā brīdī pat neatšķirt no īsta metāla.
Šī demokrātijas elementu aizvietošana visuzskatāmāk redzama tā saucamo sabiedrisko mediju pakāpeniskā pārveidē par valdības sabiedrisko attiecību kantoriem. Tas panākts gan ar tiešo, gan netiešo uzpirkšanu. Sāksim ar otro - netiešo uzpirkšanu. Vēl nesenā pagātnē sabiedriski politiskajiem žurnālistiem dot valsts apbalvojumus skaitījās sliktais tonis. Nu, pārāk jau tas izskatās pēc mediju korumpēšanas. Taču vienā brīdī šī ordeņu dāļāšana tika izmēģināta, un pēkšņi atklājās, ka tas neizraisa tikpat kā nekādu sašutumu par neatbilstību “pareizai” lietu kārtībai.
Neviens vairs nepiemin Zviedrijas ministri Lailu Freivaldi, kuru vēl nesen piesauca ik reizi, kad uz kādu krita “šaubu ēna” par to, vai tikai viņš/-a nav pārkāpis/-usi kādu augstās demokrātijas standartu. Vai tikai neesi ar valsts auto bērnu uz skolu aizvedis vai dzimšanas dienas torti no ministrijas budžeta uzsaucis? Tagad žurnālistiem dod atzinības krustus un trīszvaigžņu ordeņus steriem, un tas nevienu nesatrauc. Tāpat kā tas, ka starp šiem žurnālistiem, kā likums, nav neviena, kurš liktu šķēršļus tās politiskās ēkas būvniecībai, kura tieši tagad tiek sekmīgi pabeigta.
Taču bez šīs netiešās uzpirkšanas ir arī tiešā. Šobrīd sabiedriskajos medijos strādājošie ir ne tikai labāk atalgotie, bet arī vislabāk sociāli nodrošinātie. Kā nupat no darba atlaistais komerctelevīzijas sporta žurnālists Lauris Lizbovskis atklāja sociālajos tīklos: viņš 20 gadus nav bijis oficiālā atvaļinājumā. Tas nozīmē, ka visus šos gadus viņš ir strādājis uz autorlīguma pamata, kas faktiski nedod nekādas sociālās garantijas. Finansējums sabiedriskajiem medijiem pēdējos gados ir ievērojami audzis, līdz ar to arī tur strādājošo atalgojums. Savukārt komercmedijiem interneta laikmets noņēmis prāvu daļu reklāmas naudas, kas nevar neatsaukties uz tur strādājošo rocību.
Šeit atsevišķi jārunā par plaši izplatīto uzskatu, ka mūsdienās televīzija un radio strauji zaudējot ietekmi (nerunājot nemaz par drukātajiem medijiem), iepretim sociālajiem tīkliem un interneta resursiem (pirmām kārtām, “you tube”). Daudzi pat apgalvo, ka mūsdienās tieši sociālie tīkli esot galvenais instruments, ar ko politiķi varot realizēt savas vēlmes tikt sabiedrības uzklausīti, dzirdēti un ievēlēti.
Man šis uzskats nešķiet pārliecinošs, jo informatīvās plūsmas nebūt nav, kā teiktu mūsu prezidents, vienvērtīgas. Viens un tas pats viedoklis sabiedriskajā televīzijā vai translēts “facebook” vietnē, ir ar gluži atšķirīgu svaru. Es šeit lietotu tādu analoģiju, ka katrs var ģērbties, kā grib, un vilkt mugurā, ko grib, bet kopējo modi tāpat nosaka lielie modes nami Parīzē, Milānā un Ņujorkā. Līdzīgi ir ar sociālajiem tīkliem un “you tube”. Tur katrs politiķis var publicēt ko grib, bet vispārējo “pareizo” viedokli nosaka “Centrālā televīzija” vienalga, kā to katrā valstī sauc. Te vēl varētu pieminēt dažādas it kā nevalstiskas informatīvās struktūras, kuras naudu saņem nevis pa tiešo no budžeta, bet caur dažādiem fondiem, un arī (ak, pārsteigums!) pilda valdības ruporu funkcijas.
Taču atgriezīsimies pie mūsu jaunās politiskās iekārtas. Viens no šīs feikās jeb dekoratīvās demokrātijas elementiem, kas nodrošina tās funkcionālo stabilitāti, ir spēles elements, kas sevī ietver arī savstarpēju interešu ievērošanu un spēku līdzsvara saglabāšanu. Līdz šim iedzīvināt stabilu un pilnvērtīgu feiko demokrātiju nepieļāva Aivara Lemberga klātbūtne uz politiskās skatuves. Tagad, kad Lembergs ir novākts no laukuma un atrodas cietumā, pēdējais šķērslis politiskās sistēmas galīgajā iebetonēšanā ir noņemts.
Ar pašu Lembergu nelāgu joku izspēlēja viņa pārmērīgā godkāre un augstprātība. Viņš (nediskutēsim par to, ar vai bez pamata) sevi uzskatīja par galvas tiesu pārāku politiķi, salīdzinājumā ar visiem tiem zaķiem, aboltiņām un kariņiem, un nekādi nebija gatavs dziedāt korī kā visi. Bet dekoratīvās demokrātijas pamatā ir visu šī teātra aktieru (lepni dēvētu par politiķiem) gatavība spēlēt vienā izrādē, kur katram sagatavota sava loma. Vienam - liberālis, otram - nacionālis, trešajam - konservators, ceturtajam - cīnītājs pret korupciju, piektajam - cīnītājs pret “isteblišmentu” utt.
Savas lomas ietvaros tu vari teikt ko gribi, bet kopumā tev jāietur ģenerālā līnija. Tāpēc nedaudz kuriozi izskatās dažkārt uzdotie jautājumi, teiksim, sociālajos tīklos aktīvajam Jānim Iesalniekam: kāpēc jūs (domāti stingrie nacionāļi) asi neiebilstiet pret to vai citu ar NA pozīciju pretrunīgu valdības lēmumu? Ko lai šādos gadījumos atbild Iesalnieks? Var jau kaut ko murmināt par koalīcijas līgumu, bet nav jau runa tikai par to. Vienkārši nedrīkst iet pret ģenerālo līniju, jo tad tu izkrīti no sistēmas “nomenklatūras”, bet to jau Iesalnieks nevar atļauties pateikt.
Dekoratīvās demokrātijas galvenā jēga ir nodrošināt noteiktas politiskās grupas vai plašākā izpratnē šķiras stabilu ilgtermiņa varu. Būtisks šīs stabilitātes nodrošināšanas elements ir dekoratīva politiskā mainība. Uz katrām vēlēšanām tiek radītas (rodas) jaunas partijas, kuras, tiekot Saeimā un iekļaujoties veco partiju varas spēlēs, strauji zaudē vēlētāju uzticību. Šī šķietamā mainība ļauj valdošajai politiskajai šķirai uzturēt tikpat feiku politisko intrigu, kas dod iemeslu ne tikai “cepties” politiski aktīvajai sabiedrības daļai, bet arī, kas vēl svarīgāk, saglabā sistēmas pretiniekiem (teiksim, tādiem opozicionāriem kā Didzis Šmits vai Linda Liepiņa) ilūzijas, ka situāciju ir iespējams mainīt esošās sistēmas ietvaros. Tajā pašā laikā valdošā politiskā šķira bez mazākās kautrības kooptē savās rindās spējīgākos no sākotnējās opozīcijas rindām un ļauj viņiem baudīt tās privilēģijas, kuras dod nonākšana “nomenklatūrā”.
Tā kā interneta laikmetā cilvēku uzmanību nedrīkst pārāk ilgi aizņemt un rakstu garumam jābūt tādam, lai to varētu izlasīt ne ilgāk kā piecās minūtēs, tad par pašiem 14. Saeimas vēlēšanu rezultātiem, šo vēlēšanu galveno uzdevumu (mērķi) un mehānismu, ar kura palīdzību šīs mērķis tiks sasniegts, pirmdienas “Neatkarīgās” numurā.
