Nupat pavīdēja un tūlīt pagaisa ziņa, ka vajadzētu mainīt VDK arhīvu statusu. Prastāk un šaurāk runājot – veikt kārtējo «čekas maisu» sakarā kuļamo salmu nomaiņu.
Manabalss.lv pagaidām nav šo pieteikto tēmu izlikusi starp parakstāmajām. Bet gan jau tā kaut kādā veidā uzpeldēs. Jo, tāpat kā līdz ar lieliem svētkiem Latvijā notikuši te latviešu ārstu, te latviešu uzņēmēju kongresi, pirms katrām Saeimas vēlēšanām tikušas rīkotas nacionālo skeletu izstādes. «Čekas maisi» tur allaž bijuši starp favorītiem.
Manuprāt, šodien, 2013. gadā, apiešanās ar «čekas maisiem» jau ir liecība tam, ka bezprincipialitāte un nenoteiktība līdz ar šantāžu un liekulību kļuvušas par politikas pamatelementiem. Šim jautājumam vajadzēja būt politiski izšķirtam un problēmai aizvāktai no politikas deviņdesmito gadu sākumā. Kvalificēti novērtējot un klasificējot pieejamo informāciju. Iespējams, pieņemot tēvzemiešu 5. Saeimā rosināto lustrācijas likumprojektu. Novērtējot pozitīvās un negatīvās sekas, ko radīs saistībā ar šo informācijas kopumu ieteiktie dažādie rīcības varianti (iznīcināt; publicēt; noglabāt arhīvā kā diskrētu, ierobežotas pieejamības informāciju…). Utt.
Par to visu ir runāts jau divdesmit gadus. Taču dīvainā kārtā neviena varianta piekritēji nav gribējuši veikt pat tos mājas darbus, ko paši deklarējuši par sava varianta īstenošanai nepieciešamiem. Kartotēkas publicēšanas piekritēji tā ar nav nonākuši līdz «zinātniski izvērstas to publikācijas sagatavošanai». Iznīcināšanas piekritēji vēlas tikt vaļā no maisiem tāpat kā no Skrundas lokatora vai Ļeņina pieminekļa. Kā no simbola. Bet – arī viņi nav paveikuši to, ko paši pieteikuši kā «informācijas analītisku novērtējumu pirms tās iznīcināšanas». Savukārt tie, kuri grib šo informāciju uz noteiktu laiku, teiksim, 25 vai 75 gadiem, nolikt arhīvā, ir solījuši sagatavot oficiālu tās konteksta novērtējumu atbilstoši faktiskajai dažādu padomju režīma institūtu lomai sistēmā. Jo šajā ziņā te pastāvējusi pieejas «disharmonija». Tramdīti un ierobežoti tikuši savervētie denuncētāji vai «labie» aģenti, kamēr režīma pasūtītāji (PSKP augstākā nomenklatūra) un brīvprātīgie denuncētāji visur staigājuši veseli.
Tā vien šķiet, ka «čekas maisi» ir iecementēti politikā un tiek turēti neizkustināmi tieši tādēļ, lai ik pa laikam, kad parādās jauni varas pretendenti, rīkotu ap tiem dejas ar absolūti nemainīgu horeogrāfiju. Horeogrāfiju, kuras pamatformula ir – «samest to visu kopīgā kaudzē, radot masu psihozi ap vienkārši kabalistisku vārdkopu sadarbība ar čeku» (E. Līcis, Neatkarīgā, 25.03.1995.). Turklāt, ja valsts amatpersonas, ja deputāti garā virknē ir teikuši, ka «ir jāizdomā kaut kāda procedūra» (I. Godmanis), «ir jābūt kaut kādai dinamikai, kādam solim šajā virzienā» (G. Andrejevs) u.tml., bet dinamikas kā nav, tā nav, tad tiešām jādomā, kas ir šo deju patiesais horeogrāfs, kam tās izdevīgas? Saskaņā ar oficiālo informāciju, Latvijā ir 4300 aģentu kartīšu. No 1953. līdz 1991. gadam LPSR VDK reģistrēti ap 25 000 aģentu. Aģentu personas un darba lietas aizvestas uz Krieviju. Bez aģentiem bija «uzticības personas», kuras nav tikušas reģistrētas, bet kuru skaits tiek vērtēts kā trīskāršs pret aģentu skaitu. Šis konteksts un tā iespējamās metastāzes Latvijā nav (katrā ziņā – publiski) kvalificēti apjēgtas. Var teikt, ka precīzi definētas oficiālas attieksmes pret «maisiem» šeit joprojām nav. Politikā «čekas maisi» izmantoti nevis skaidrības, bet savstarpēju kašķu dēļ. Un, tā kā Latvijā no visa informācijas kopuma atstāta ziloņa astīte, viegli iztēloties, ka zilonis ir tas, kurš rausta visus, kas šai astei pieķeras. Proti, «maisi» Latvijā «atstāti ar dziļu domu» (A. Borovkovs). Politika šo «domu» uztur auglīgu. Jo vissvarīgākās tai savstarpējās cīņas par varu, un «maisi» ļauj šo cīņu koriģēt.
Tāpēc, ja šī tēma arvien ir aktuāla, tad tai, manuprāt, jāatrodas drošības dienestu, nevis politisko spekulantu kompetencē. No politiskā tirgus šī informācija ir jāizslēdz un jānoliek arhīvā. Ja Latvijas drošības dienesti pārvalda iekšējo situāciju visā ar šādu informāciju saistītā kontekstā un ir bezpartejiski, tad gan jau tie zinās, kādos konkrētos gadījumos «orgānu» un to aģentu transformācijas neizslēdz draudus valsts drošībai.