Gribētos, lai iecerētie likuma Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu grozījumi nepazemo Latvijas prezidenta institūtu un nepadara eksprezidentus par vulgāra tirgus objektiem katru reizi, kad jādomā par viņu nodrošinājumu.
Mani, atklāti sakot, pārsteidz politiķu vēlme rīkot sociālistisku «revolūciju» eksprezidentu tējas glāzē. Tā vietā, lai noteiktu skaidru standartu slieksni katrai no eksprezidentu privilēģijām (pensija, dzīvoklis, auto…), politiķi metas rakstīt bezmaz instrukciju, kas reglamentēs eksprezidentu darbību. Bet kāds sakars eksprezidentu privilēģijām, piemēram, ar viņu darbību politikā?
Ja deputāti šos abus faktorus saista, tad, manuprāt, atzīstas, ka turpmāk spēs izraudzīties tikai tādus prezidentus, kuri, izsprukuši no Saeimas partiju, no koalīcijas uzraudzības, proti – kļuvuši par eksprezidentiem, kārtos politikā vien savas intereses. Pasaulē tam piemēru vai cik. Mongolijas, Brazīlijas, Kostarikas eksprezidentus piemeklējusi korupcija. Argentīnas eksprezidents apsūdzēts ieroču kontrabandā. Libērijas eksprezidents dabūjis 50 gadus cietumā, Francijas – divus gadus nosacīti. Toties Armēnijas eksprezidents nopircis salu netālu no Kipras. Utt. Ar to gribu sacīt, ka minētā likuma grozījumu tapšanā neuzticība, manuprāt, stāv priekšā paļāvībai.
Turklāt Saeimai laikam dikti patīk, ja pūlis dabū kādu eksprezidentu pakošļāt. Es teiktu, ka deputāti pakalpo anonīmās publikas spriedelējumiem par to, ar ko un ciktāl kurš eksprezidents aizrijies. Respektē tos. Lai arī eksprezidentu privilēģiju apjoms un izmaksas nav vis eksprezidentu iegribu, bet paša likumdevēja ziņā. Nupat Vaira VīķeFreiberga izteica saprātīgu un ar privilēģiju taustāmo pusi nekā nesaistītu lūgumu – precizēt laiku, kurā mantiniekiem jāatstāj valsts dzīvoklis. Varētu domāt, ka lūgums tiks lietišķi novērtēts. Nekā – vesela varza to izmanto kā izdevību, lai paustu savas izcilās zināšanas par eksprezidentu netikumiem. Nesen filmā par pareizticīgo baznīcas šķelšanos dzirdēju krievu raksturojumu: ja kādam māja nodegs, atdos pēdējo kreklu, bet, ja kādam gadīsies uzcelt labāku māju nekā citiem, nosvilinās. Esam diezgan labi apguvuši tieši šo vienlīdzības izpratni.
Man un katram citam var būt galēji rezervēta attieksme pret tā vai cita prezidenta darbību. Tā ir mana privāta darīšana dot kādam eksprezidentam roku vai nedot, taču likuma darīšana nedrīkstētu būt kāds atsevišķs eksprezidents (ja vien negadās tādas lietas kā impīčments, varas atdošana vai ņemšana nemierīgā ceļā u.tml.). Tāpat priekšstati par likumu nedrīkstētu izrietēt no kāda atsevišķa prezidenta iespējām. Likuma darīšana ir prezidenta institūta stabilitāte. Bet mums parasta lieta: Saeima cūkojas – noliedzam parlamentu, prezidents nepatīk – noliedzam prezidenta institūtu, valstī slikti klājas – noliedzam valsti. Lai arī šie institūti līdz ar karogu un himnu apliecina mūsu kādreizējo (?) gribu uzturēt valsti. Tāpēc ir labi, ja vismaz pati valsts saskata prezidenta institūtā kaut ko vairāk par krēslu, kurā ērti iekārtoties, saskata vienu no valsts, tās pārstāvības simboliem. Personalizētas varas ikonu, kurai, ja arī konkrētā persona tai neatbilst, nevar būt gadījuma raksturs kā institūtam. Kamēr mēs lāgā nezinām robežu starp personu, institūtu darbības noliegumu un pašu institūtu noliegumu, eksprezidentu privilēģijas ir jāsaglabā.
Protams, var būt arī tā, ka prezidents pēc pilnvaru beigām ir tikai parasts pilsonis, kam pieejams tas pats darba tirgus, ko viņš līdz ar citiem politiķiem akceptējis. Bet man šķiet, ka mūsu varas vertikāle ir par vāju, mūsu politiskā biogrāfija par īsu un mūsu valsts apziņa vēl par sīku, lai mēs varētu atļauties palaist eksprezidentus tikai pudeles lasīt vai partiju dibināt. Eksprezidentu privilēģijas – tās nodrošina šā ranga cilvēku iespējas turpināt rīkoties ar savu statusu, pieredzi, sakariem valsts dēļ. Iespējas būt nesaistītiem laikā pārstāvības, labdarības, samierināšanas vai kādu citu misiju veikšanai gan valstī, gan ārpus tās. Iespējas kvalificēti sagatavoties, lai paustu savu viedokli konkrētās situācijās. Normālā situācijā eksprezidents – tas ir darbs, kas paplašina prezidenta institūta ietvarus, apliecina tā pēctecību un vēsturisko noturību. Bet arī tad, ja eksprezidents gribētu tikai makšķerēt, es teiktu, ka viņa nodrošinājums ir valsts pašcieņas jautājums.