Pašvaldību vēlēšanās zaudētāji nespēja pievērst sev pietiekamu 46% pilsoņu uzmanību. Taču – gribas atvēsināt arī uzvarētājus. Ja uzvarētāji, tikuši pie varas, nenovērtēs katrā pašvaldībā cēloņus, kuri noveda pie tā, ka Latvijā kopumā 56% pilsoņu palika mājās, tad būs iemesls akcentēt to, ka viņu varai ir gan likumisks pamats, bet nav faktiska vairākuma deleģējuma.
Manuprāt, pasivitātes pamatcēlonis tomēr nav ne emigrācija, ne silts laiks. Pamatā tomēr ir politiski iemesli. Tostarp vietējās varas pārpolitizācija. Abos gadījumos apzināti tikusi producēta cilvēku vienaldzība. Tāda dažādu varas līmeņu attieksme likusi lielai daļai pilsoņu domāt par vēlēšanu bezjēdzību pat šajā, cilvēkam it kā vistuvākajā varas līmenī.
Sabiedrībā, kur politiķi nebūt negaida, lai pilsoņi ikdienā aktīvi maisītos politikā, kur sabiedriskajiem institūtiem, sākot ar pašām partijām, ir ļoti vāja sociālā bāze, aplam muldēt par to, ka ļaudīm, kuri negāja balsot, nav tiesību kritizēt ievēlēto varu. Viņiem ir tieši tādas pašas tiesības kā man, kurš šoreiz bez liela entuziasma aizvilkās un nobalsoja. Valstīs, kur varai sabiedrības pilsoniskums nerūp ne mazākā mērā, es, saistībā ar tiem, kuri negāja balsot, uzsvērtu, ka viņu apātija ir dehumanizētas politikas, nevis labas dzīves un demokrātijas iekarojumu noteikta. Pie, iespējams, tiem pašiem aktivitātes procentiem, tā ir cita bilde nekā, teiksim, Skandināvijas valstīs. Šajās valstīs es neuzskatītu par labu toni spekulācijas ar to, ka ievēlēto kopumam nav vairākuma mandāta.
Latvijā man labpatīk uzskatīt, ka 56% «nobalsoja» pret visiem, kas tika piedāvāti. Jo neuzskata, ka tie pat vietējā mērogā spēs mainīt varas dabu. Ja pat minimāla valsts, tās iekārta (minarhija) paredz cilvēka brīvību un īpašuma aizsardzību, tad Latvijā attieksmē pret cilvēku lielā mērā tiek īstenota varas anarhija un pats cilvēks turēts par varas īpašumu. Viņa brīvībām publiskajā un oficiālajā telpā trūkst pozitīvas, kulturālas augsnes, un viņa īpašums no varas puses tiek nevis stabilizēts, bet virzīts uz atteikšanos no tā, uz pārdošanu. Lai arī, manuprāt, tas ir tas «politiskais» minimums, par ko arī vietējās varas gribētājiem jādod cilvēkiem skaidras atbildes. Kas te, šajā vietā notiks ar manu brīvību, proti – iespējām īstenot sevi, savus sapņus šajā konkrētajā novadā un pilsētā?
Un – kā vietējā vara atbalstīs manu gribu vairot un nostiprināt savu īpašumu visdažādākajās, mantiskās un nemantiskās tā formās. Man šķiet, ka sabiedriskajos medijos pieejamajās publiskajās debatēs ne uzvarētāji, ne zaudētāji šādā līmenī municipālo varu neiztirzāja. Labākajā gadījumā tie iztirzāja pilsētu un novadu saimniecību. To, ko varēsim izdarīt par nodokļu naudu un citiem ienākumiem. Tie zināja vairāk vai mazāk teikt, kas notiks ar infrastruktūru, ar ielām, ar apšaubāmo siltināšanu… bet nemācēja vai baidījās definēt atgriezeniskumu konkrēta cilvēka līmenī.
Un tāpēc tomēr ir vērts demagoģiski atgādināt (sevišķi uzvarētājiem), ka ievēlētos to kopumā deleģēja mazākums, kamēr vairākums tos apriori uzskatīja par lūzeriem. No visu valsts balsstiesīgo kopuma (izmantoju Sociālo reformu biedrības apkopojumu) Saskaņas centrs saņēma 12,18%, Vienotība – 6,22%, Nacionālā apvienība – 5,79%, ZZS – 3,74%, Reformu partija – 2,04% atbalsta. Es pieļauju, ka dažā novadā vai pilsētā (varbūt Ventspilī) ir tāds domi veidojošo partiju vai vēlēšanu apvienību kopums, kurš var droši teikt, ka tam, ņemot vērā aktīvo un pasīvo atbalstu, ir vietējo pilsoņu vairākuma deleģējums. Par nacionāla līmeņa partijām šajās vēlēšanās to teikt nevar.
Vēl man šķiet dīvaini tas, ka sabiedriskie mediji caur publiskām debatēm vairāk demonstrēja ilgas nevis pēc demokrātijas, bet pēc autoritārisma. Jo eksponēja vai vienīgi sarakstu priekšniekus. Tas publiskās debates no diskusijas par pašvaldību domju vēlēšanām izvērta par šo domju potenciālo vadītāju testiem. To pamanīja arī tiesībsargs un Sociālo reformu biedrība.
Tomēr man šķiet, ka aktīvie vēlētāji daudzviet pastrādāja labi un visumā akceptēja saimnieciskumu. Nevis politikānismu. Saskaņas centra/Gods kalpot Rīgai galvaspilsētā izvēlētā taktika savā ziņā iezīmēja ne vairs tik daudz etnisku šķirtni, cik sadalījumu starp saimniecisko un politikānisko pozicionēšanos. Visnestabilākās domes, manuprāt, būs pilsētās, kur pretendentu plēšanās par varu neļāva vēlētājiem nolasīt šos pretendentus vienojošo ieinteresētību savas pašvaldības attīstībā.