Ar PSRS un nacistiskās Vācijas atribūtu ražošanu, izplatīšanu un demonstrēšanu Latvijā bija jātiek skaidrībā 1990. gadā. Ja vara to nav vēlējusies darīt līdz 2013. gadam, tad tas nozīmē, ka varai šo atribūtu lietošanas vaļība bijusi nepieciešama attiecību kairināšanai starp dažādi noskaņotām sabiedrības daļām.
Skaldīšanai un valdīšanai. Un arī Saeimas nupat izteiktā labvēlība šo atribūtu lietošanas aizliegumam, manuprāt, vērtējama pamatā kā niezes veicināšanai domāts pasākums. Jo iekšējie sekundārie (un visas šīs grabažas ne tuvu nav tas svarīgākais, kas šobrīd kremt valstij) kairinātāji jānovāc vai nu lūzuma brīžos, vai mierīgās dienās. Ja tie top novākti saspringuma dienās, tad ļaudis, kuriem šīs mantiņas dārgas, turēs tās sev par vēl lielākiem fetišiem nekā līdz šim, nekā būtu tad, ja vara nepiedalītos to aktualizācijā. Taču varas mērogs acīmredzot ir valsts mērogam par sīku, un tamdēļ instrukciju rakstīšana par to, kā jāuzvedas pie pieminekļiem un ar ko to pakājē katrs drīkst apkārties, ar ko nē, dabū tādu steidzamību, kādu viena otra patiesi valstiska lieta nav piedzīvojusi nekad. Lai arī – ar šādu ažiotāžu pagātnes simboli tiek padarīti par mūsdienu attiecību simboliem. Cirks var turpināties.
Kaut gan, manuprāt, sen pienācis laiks atbrīvot simbolus no režīmiem. Novilkt tiem mundierus un atdot patieso izpratni. Taču varai acīmredzot ir lielāks respekts pret Trocki, kurš ieviesa piecstaru zvaigzni sarkanajā armijā, nekā pret šā simbola vēsturi un izpratni visdažādākajās tautās un kultūrās. Acīmredzot varas pietāte pret Hitleru arvien ir lielāka nekā pret kāškrusta senvēsturi. Vēl šobrīd dažas tautas turētu kāškrusta aizliegumu par līdzvērtīgu kristiešu krusta aizliegumam. Varbūt var kaut kādā mērā saprast iemeslus, kuru dēļ vārds «ārieši» vai vārdi «nacionālisms», «kosmopolīts», «biedrs»… noteiktos režīmos un aprindās kotējās vai vēl aizvien kotējas bezmaz kā lamuvārdi. Taču, laikam ilgstot, šo vārdu (tāpat vispārēju simbolu) piesiešana un traktēšana tikai caur piederību noteiktam režīmam sāk liecināt par izvirtušu toleranci, par politikas pamuļķīšu vēlmi turpināt situāciju, kad simbols un «vārds bija iespīlēts uniformā, trīs dažādās uniformās un nekad neparādījās civiltērpā» (V. Klemperers, LTI. Trešā reiha valoda).
Acīmredzot Latvijas varai ir izdevīgi būt trešajai starp tiem, kuri ar pagātnes simbolu un pagātnes leksikas palīdzību mēģina attiecīgi ideoloģizēt šodienas situāciju. Aizliegšana – tā ir viena politika un vienas sekas. Nodošana aizmirstībai – tā ir cita politika un citas sekas. Es dodu priekšroku otrajam variantam. Spekulācijas ar pagātnes, citu režīmu simboliem var būt kaut cik efektīvas tikai tad, ja šīs spekulācijas notiek mūsdienu vērtību vakuumā, ja varas dalība šajās spekulācijās nepiedāvā pārliecinošu un acīm redzami pārāku alternatīvu.
Turklāt gribētos zināt, kas konkrēti tiks aizliegts. Režīmu karogi – skaidrs. Režīmus uzturošo partiju un to zonderkomandu atribūti – arīdzan. Taču, piemēram, nēsāt ordeņus dienās, kas to nesējiem svarīgas, es neņemtos aizliegt. Jo ordeņi, medaļas, ievainojuma zīmes... neapliecina tikai režīmu. Tās apliecina arī privāto, personisko gājumu, un šo apliecinājumu es uzskatītu par labāku neaiztikt.
Un vēl. Ja tiek atzīts, ka Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likuma grozījumos ir vērts atkārtot, to, kas citos likumos jau teikts par darbībām, kuras vērstas pret Latvijas neatkarību, aicinājumiem izteikt nepildīt likumus, naida sludināšanu un citādām izdarībām pret valsti, tad jāatgādina, ka valsts un vara nav identiski jēdzieni. Valsts jēdziens ir nesalīdzināmi pārāks un ietilpīgāks. Un man tūdaļ nāk prātā pretenzijas, ko es varētu izvirzīt varai saistībā ar tās spēju pildīt likumus, ko pati pieņēmusi, saistībā ar varas centieniem, kas, manuprāt, nekalpo Latvijas neatkarībai… Un – var gadīties tā, ka taisnība saistībā ar attieksmi pret valsti nav vis varas uzskatam, bet tiem, kuri sanākuši laukumā. Un, ja vara mēģinās šo taisnību ierobežot, tā jau būs politiska cenzūra.