Sestdien ap 600 cilvēku uzklausīja Rīgas domes koalīcijas partiju – apvienības Saskaņas centrs un Gods kalpot Rīgai! – pārskatu par padarīto un darāmā plānu (2009.– 2017.). Klātesošie tika iepazīstināti arī ar koalīcijas kandidātu sarakstu pašvaldību vēlēšanām Rīgā. Patlaban šai RD koalīcijas programmai nav konkurentu veidota konteksta.
Tāpēc te būs tikai dažas subjektīvas konstatācijas bez kvalitatīva kopvērtējuma. Pirmkārt, sestdien prezentētajā dokumentā gan RD koalīcijas padarītā vērtējums, gan SC&GKL nodomi nākamajā sasaukumā izriet no desmit prioritātēm: sociālā atbildība; ģimenes un bērni; vide; ceļi un transports; svētki, kultūra, piemiņa; mūsu mājas; ekonomikas attīstība; drošība ielās; pieejama pilsēta; stabilas finanses. Protams, jātur prātā, ka dokuments domāts vēlētājiem. Tas vērsts uz sanāksmē uzsvērto mērķi – dabūt Rīgas domē vismaz 51% balsu. Tāpēc tekstam jābūt patīkamam. Tomēr, ja vai katrs no tiem deputātu kandidātiem, kuri sestdien uzstājās pēc Nila Ušakova un Andra Amerika, teica, ka «mums ir reitingiem atbilstoši darbi» (I. Kiršblats), ka «mūsu veiksmes stāstam būtiski jāatšķiras no Dombrovska veiksmes stāsta» (D. Turlais), ka par RD koalīcijas politiķiem runā viņu padarītie darbi, nevis solījumi un taisnošanās, tad man būtu gribējies, lai nākotne tiek zīmēta gan reģistratīvi, kas, protams, patīk vēlētājiem, gan integratīvi, kas ļautu skaidrāk nolasīt reālos pilsētas izaugsmes parametrus noteiktā laikā. Šajā nolūkā prioritāšu skaitu varētu arī papildināt. Piemēram, ne kā pēdējo es nosauktu «kvalitatīvu pārvaldi». Vai arī krietni plašāk traktētu prioritāti «pieejama pilsēta», kas patlaban veltīta vien invalīdu iespējām komunicēt. Lai arī man šķiet, ka šobrīd Rīgas birokrātija tās kopumā ir mazāk aziātiska nekā valsts birokrātija, tā tomēr ir vēl ļoti tālu no protestantisma ētikai raksturīgās Eiropas tradīcijas un prakses. Piemēram, pat dažādu Rīgas domes institūtu mājas lapas, manuprāt, pagaidām, pamatā ir birokrātijas vēstījums, nevis viena no debirokratizācijas iespējām. Pagaidām tās (manuprāt) informē cilvēkus tik daudz, cik vajag domei vai kādam tās resoram, nevis tik, cik varētu vajadzēt cilvēkiem pilnā viņu ar municipālo varu saistīto vēlmju apjomā. Apgūti vien kādi 60–70% no iespējamā šī saskares līdzekļa potenciāla. Vai, piemēram, nav ko apgalvot (S. Hristoļubovs), ka Vecāķu pludmale atbilst augstākajām Eiropas kvalitātes prasībām, ja nav padoma, kā sezonas laikā novērst atpūtnieku transporta uzbāzību aborigēniem (un kāpām). Tā arī manā uztverē ir organizatoriska, tātad pārvaldes problēma.
Otrkārt, tekstā, kas veltīts prioritātei «stabilas finanses», es vis kautrīgi neapstātos pie 2012. gada, bet līdzīgā garā ilustrētu Rīgas domes parāda un budžeta deficīta prognozes līdz 2019. gadam. Protams, tad, ja esošā koalīcija dabū cerēto absolūto vairākumu. Tāpat gribētos zināt arī pamatotu visām prioritātēm paredzēto «lietu, par kurām esam droši» (N Ušakovs) finansiālo, materiālo segumu.
Vēl. Ja jau Rīga tiek saukta par alternatīvu cilvēku izvēles iespēju, alternatīvu īrijām, anglijām, zviedrijām..., ja 250 miljonus gadā Rīgā pelna tie, kas nav rīdzinieki, tad varbūt vērts beidzot kopā ar valsts varu tikt skaidrībā ne tikai par optimālām transporta (kur arī skaidrības nav), bet arī par optimālām iekšējām valsts antropoplūsmām. Manā uztverē starp nostāju: Rīga – valsts galvaspilsēta un nostāju: Rīga – visa valsts tomēr pastāv zināma starpība. Ja starpības nav, tad šodienas etniskām spekulācijām Rīgā nākotnē var pievienoties spekulācijas, kas saistītas ar pārējās teritorijas mazasinību un mazspēju.
Savukārt piedāvātais kandidātu saraksts liecina, ka SC&GKL tomēr nervozē. Man nav nekas pretī, ja domes ierēdņi tiek iekļauti deputātu kandidātu sarakstos. Ja vien tie ir politiķi. Proti – jūt darāmā kopsakaru. Daļa no SC&GKL kandidātiem varbūt ir labi savos ierēdņu amatos, taču politiķi tie nav. Tas atklājās arī pāris runās sestdien. Tātad koalīcija neizmanto izdevību pilnā mērā paplašināt savu sarakstu ar politiski apdāvinātiem cilvēkiem, jo katram gadījumam rēķinās ar to, ka deputāta krēsls var būt nepieciešams koalīcijai tuvām amatpersonām kā «rezerves» variants. Tātad – nervozē.