Kapitāls, kurš Latvijā tika uzkrāts, izmantojot valsti, acīmredzot nav evolucionējis. Politika, kura savulaik akceptēja kapitālu, kurš izmanto politiku, acīmredzot nav evolucionējusi.
Tāpēc, lai arī cilvēki visai nepārprotami saka esošajai partiju sistēmai: «Tu esi novalkāta un nolietota kā veca lupata!», šī sistēma un kapitāls, kuru tā apkalpo, acīmredzot cer apturēt laiku vismaz uz vēl vienu Saeimas sasaukumu.
Skatoties, kādi kadri rekrutējas politikā un kādus tā rekrutē augstiem valsts amatiem, jādomā, ka Latvijas politika nākotnes dēļ vēlas palikt pagātnē. No vienas puses – politikas elite, nomenklatūra stagnē, tajā valda reālu valsts virzības ideju nabadzība. No otras puses – politiskā un birokrātiskā nomenklatūra vēlas pašsaglabāties vēl deviņdesmitajos gados ievārītajā sulā. Arī tāpēc politikā un amatos restartējas cilvēki, kuru iepriekšējais laiks vienā vai otrā vietā nav uzskatāms par valstiski izcilu. Tātad – nav runa tikai par, piemēram, Einara Repšes vai Jāņa Maizīša atgriešanos. Runa ir arī par to, ka arvien vēlas restartēties noteikts politikas stils un tam ierastās varas attiecības.
Biedrība Latvijas attīstībai deklarē, ka «populismam Latvijas politikā jākļūst par slikto toni». Tad kāpēc Repšes atgriešanās tiek bruģēta nevis ar viņa iepriekšējo pieredzi vai jau gatavu, izkoptu nākotnes paradigmu, bet ar gaisa balonu uzpūšanas tehnoloģiju? Iepriekšējā reizē viņš prasīja no tautas miljonu, tagad – lai tauta saplāno viņam nākotni. Protams, ir jauki, ja ikviens tiek aicināts piedalīties nākotnes plānošanā. Taču tauta to ir nerimti darījusi arī bez aicinājuma. Var piekraut vagonu ar idejām, ar kurām cilvēki Repšes, Godmaņa, Dombrovska un citu laikā apelējuši pie varas. Tur bijis daudz no tā, kas tagad redzams www.latvijasattistibai.lv. Bet vara nez kāpēc nav vīžojusi šīs idejas padarīt par valsts virzības degvielu, atstūmusi tās. Protams, aicinājums tautai krāt idejas pēc Wiki vai Igaunijas Tautas Saeimas parauga ir derīgs un, galvenais, smuki izskatās. Taču, ja iztikt bez populisma, tad krietni efektīvāk, operatīvāk un profesionālāk šīs idejas var (un varēja!) apzināt un novest līdz adaptācijai politikā daži desmiti valsts mērogā kvalificētu, neatkarīgu ekspertu. Tas ir viņu, tas ir politikas plānotāju darbs. Bet, ja vara Repšes vai vēl kāda cita laikā nav gribējusi šo darbu pienācīgi un efektīvi darīt, ja šie cilvēki nav gribējuši dzirdēt tautu vai vismaz neatkarīgu situācijas vērtējumu un labot stāvokli, kad tiem reiz jau bija vara, tad tagadējais amizieris ar tautu ir tikai kārtējā populistiskā spekulācija. Latvija pirms divdesmit gadiem nebija mazs zvejnieku ciematiņš, bet valsts ar potenciālu un bez parādiem.
Savukārt Saeimas partiju atbalsts Jāņa Maizīša kandidatūrai SAB priekšnieka amatā, manuprāt, apliecinās likumdevēja alkas pēc tam politiski ērta cilvēka politiski neatkarīgā krēslā. Šaubos, vai Maizīša kungs, piemēram, teiks politikai, lai tā pati izbeidz ražot Latvijā «piekto kolonnu». Manā uztverē Maizīša kungs nez vai iesniegs Saeimai analītisku SAB ziņojumu par to, kā un kādā veidā nacionālās drošības ārējs un iekšējs apdraudējums (tostarp valsts nozagšana, leģitimitātes problēmas, politiskā krīze...) izriet no pašas politikas kvalitātes. Iespējams, viņš runās par spiegu klātesamību Latvijā tikpat aktīvi kā runāja Kažociņa kungs, taču nez vai viņa laikā SAB konkrētām organizācijām un cilvēkiem pārmestā sadarbība ar citu valstu specdienestiem no politikai izdevīgas pļāpāšanas taps par valstij izdevīgu kvalificētu darbību. Manuprāt, pielaižu sistēma tāpat kā līdz šim tiks pakārtota ne vien drošības, bet arī politiskam filtram. Proti, arī šādā ceļā tiks gādāts par to, lai valsts amatos netiek koalīcijai nevēlami, tai
nepakļāvīgi cilvēki. Lai cik tie būtu valstiski apdāvināti. U. tml.
Kas liecina par labu šādiem pieņēmumiem? Tas, ka atkal, tāpat kā virzot Maizīša kungu trešajam termiņam ģenerālprokurora amatā, izpaliek publisks pamatojums un diskusija, kāpēc viņš ir labākais kandidāts no iespējamajiem. Tas, ka Maizīša kampaņa politiskajā vidē atkal gūst farsa pazīmes, kur intrigas, kandidāta politiskie stūmēji svarīgāki par viņa atbilstību. Tas, ka viens no Maizīša kungam kā ģenerālprokuroram adresētajiem pārmetumiem savulaik bija: vāja specdienestu tiesiskā uzraudzība un vāja izmeklēšanas uzraudzība kriminālprocesos. Tas (sevišķi, ja Maizīša kungs pats savulaik atzinis, ka «izmeklēšana ir katastrofāla» (Diena, 8.07.2009.)) liecina, ka konfrontācija profesionālisma dēļ varētu nebūt viņa stiprā puse, ka viņa ceļš ir konformisma, mīļā miera ceļš arī tad, ja profesionālisms ir apdraudēts. Tāpat par to liecina tas, ka Maizīša kungs kā ģenerālprokurors pieļāvis dubultstandartu attiecībās ar likumdevēju. Piemēram, Saeimas suverenitāte netraucēja prokuratūru pievērsties deputātu slēgtajiem dzīvokļu īres līgumiem. Taču saistībā ar Saeimas lēmumu par pensiju samazināšanu prokuratūra izturējās pret šo suverenitāti ar ārkārtīgu pietāti. Proti – nav garantiju, ka šādas selektīvas attieksmes tradīcija nepārceļos uz SAB. Tas, ka ASV vēstniekam Braienam Karlsonam, saskaņā ar Ministru prezidenta lūgumu un Prokuratūras likumu, rakstītā vēstule (2003.) tomēr (kā to atzina pati prokuratūra) nebija labas prakses piemērs un ar vēstuli saistītajā lietišķajā kontekstā vārds «informēt» skanēja arī kā «pakalpot», vedina domāt, vai Saeima augstu valsts amatpersonu izvēlē nav tikai marionete. Tāpat domāt savulaik vedināja ar Kažociņa kunga kandidēšanu saistītā pakalpīgā steiga (steigā pilsonība, steigā pielaides, steigā – Saeimas ārkārtas sēde).
Taču galvenais skepses iemesls, kā jau teicu, ir tas, ka šāda restartēšanās, kad vara, politika, spītīgi atražo amatos savas kasetes ļaudis savai pašas vajadzībai, kad ar politiku saistītais kapitāls ļoti baidās paļauties uz kadriem, kuru pieredzē jau dominē šis laiks, liecina – arī turpmāk varai pašsaglabāšanās un kapitāla aptecēšana būs svarīgāka par valsts labumu.