Atjaunotajā Latvijā nav vecāku šā laika politiķu par trešās atmodas politiķiem un censoņiem. Laiks bija tiem veiksmīgs kā revolucionāriem, bet kā reālās politikas arhitekti pēc atmodas tie izrādījās visai neveiksmīgi un nevarīgi aptverošu valsts iekšpolitikas mērķu uzturēšanā.
Pirmkārt, tie pameta novārtā cilvēkresursus, proti, tautu, un pievērsās vairāk sevis iekopšanai varā nekā neatkarīgas valsts sabiedrības veidošanai. Tiem bija iespēja, bet tie nepievērsa arī valsts politiku šai veidošanai. Tie var piesaukt "vecās politikas arhitektus" (Sarmīte Ēlerte par Andri Šķēli, Aivaru Lembergu un Aināru Šleseru), ja vien atzīst, ka paši lielā mērā bijuši šo "vecās politikas arhitektu" radītāji un palaikam pat lolotāji. Bet, ja tie turklāt sāk vaimanāt, ka tagad arī ir nodoti un apkrāpti, tad saistībā ar politiku šķiet vietā Antona Čehova sacītais, ka viņš netic inteliģencei "pat tad, kad tā cieš un žēlojas, jo tie, kas viņu apspiež, nāk no viņas pašas dzīlēm".
Labāk būtu nevis cerēt, ka ļaužu atmiņa nesniedzas tālāk par "vecās politikas arhitektiem", bet skaidri un tautai saprotami definēt "jaunās politikas arhitektūru". Tad visiem būs ar ko salīdzināt un tad arī varbūt būs ar ko izraut tautu no miega. Ja kāds guļ. Visticamāk – neguļ, bet nodarbojas ar visādiem niekiem, gaidot kādu vai kādus, kuri būs patiesi savā cieņā pret ļaudīm un patiesi savā gribā vienot tos. Kādus, kuri būs gudrāki, viedāki tālāka mērķa atklāsmē un gaitā uz to.
Tāpēc manā uztverē tā šodien ir nepareiza taktika – gribēt cilvēkus mobilizēt "jaunam atbildības līmenim", vaimanājot tiem līdzi. Ar labu naudiņu, labu stāvokli un labu karjeru "vecās politikas" ēnā, teicoties esam upuriem un piešmauktiem. Man arī bija niecīgs sakars ar atjaunotās Latvijas "visvecākās politikas arhitektūru". Taču man šķitis pareizāk klausīt ne tos, kuri runājuši šā laika upuru toņkārtās, bet tos, kuri uzsvēruši vainu un atbildību. Piemēram, profesors Ilmārs Lazovskis. Bet, tā kā esmu vismaz grozījies starp tiem, kuri noteikuši Latvijas dienas kārtību, esmu varējis tos uzrunāt, teikt tiem savas domas, tad esmu atbildīgs par to, kas te ir. Līdz ar Godmani, Šķēli, Lembergu un Šleseru. Bet – līdz ar Ēlerti, Kalnieti, Kristovski, Repši arī.
Ar to gribu teikt, pirmkārt, nekādu jaunu valsts politiku nav iespējams definēt politisko aprindu iekšējo rēķinu un attiecību kārtošanas līmenī. Ja no sirds gribas kaut ko mainīt, nevis tikai kārtējo reizi labāk iekārtot pēcpuses, tad visiem "vecajiem" kopš 1989. gada jāsāk ar sevis pārvērtēšanu. Varbūt tad nāks saprašana un atgriezīsies atmiņa, ka trešās atmodas centieni rezultējās mērķī par (!) neatkarību, bet nostāja pret (!) PSRS bija nepieciešamais mērķa sasniegšanas nosacījums. Ar to, otrkārt, gribu sacīt, ka mērķis jādefinē tautas, nevis partijisku reitingu dēļ un tam jābūt pozitīvam.
Protams, no trim veciem brunčiem var pašūt vienus jaunus. Taču tā, visticamāk, nebūs jauna politika. Tas būs tik vien kā politisks postmodernisms. Varbūt no vienas atmodas var atvasināt nākamo. Taču, ja iedomājos, kā no piektā gada "ģenerālmēģinājuma" tika atvasināts septiņpadsmitais gads, tad tas man vairs lāgā nepatīk. Tā gan bija jauna politika, taču regresīva varas attieksmē pret cilvēku. Vārdu sakot – idejai šajās lietās būtu jābūt redzamai pirms idejas reklāmas. Nevis otrādi. Ja otrādi, tad var izrādīties, ka tiem, kas pieteikušies kā idejas nesēji, pašiem nekādas jaunas idejas nemaz nav. Ir tikai viņi paši un viņu vecie medāļi. Un viņi nav pat arhitekti, bet tikai vecu brunču pāršuvēji.
Protams, vislabāk būtu jaunas politikas alkas sagaidīt no tiem, kam vecie medāļi negrab.