Koalīcijas padome savā stulbumā atbalstījusi ideju, ka referendumi turpmāk jārīko tikai uz to atbalstītāju rēķina. Tas varētu būt iemesls referendumam par koalīcijas varasspēju. Jo ir jābūt varen aizmiglotām actiņām, lai arī tiešās demokrātijas pasākumus padarītu par izredzēto, nelielu grupu pasākumiem.
Lai skaidri atklātu, ka demokrātijas izpratni valstī nenosaka vis Satversme, bet partiju vara. Lai nevis apsveiktu viena provokatīva referenduma atklāto ļoti augsto sabiedrības mobilizācijas pakāpi, bet ķertos pie vispārinātas šīs mobilizācijas iespēju ierobežošanas turpmāk un jebkurā jautājumā. Lai ar varu ierobežotu sabiedrības iespējas izpausties organizētā, leģitīmā un varai kaut cik saistošā veidā. Lai aizvērtu sabiedrībai muti nevis ar politikas kvalitāti, bet ar represijām. Tā ir liecība varas mazspējai, gļēvai vēlmei noslēpties no sabiedrības reakcijas šķietamā klusumā, kas panākts ar varu.
Visbeidzot, koalīcija acīmredzot ir tiktāl aprobežota savās iegribās un acumirkļa pieņēmumos, ka vēlas nomākt politikas instrumentu, kurš pašai koalīcijai šobrīd ir ļoti izdevīgs. Koalīcijai jāsaka paldies sabiedrībai, ka tā no savas puses tiecas uzturēt dialogu ar varu caur referendumiem. Lai arī no varas puses kurluma pakāpe ir tāda, ka šo dialogu ļaudis varētu uzturēt arī ar revolūciju, dumpju vai grautiņu palīdzību. Interesanti, kurā gadījumā izdevumi būs lielāki?
Bet acīmredzot koalīcija uzskata referendumus par tautas izpriecām. Un, ja jau runa ir par izdevumiem kā galveno šīs idejas iemeslu, tad jāatgādina Vienotībai, NA un ZRP, ka pilsoņi, sabiedrība, nodokļu maksātāji neuztur vis Vienotību, NA, ZRP, bet režīmu, ko pagaidām sauc par demokrātiju. Varai nepieder monopols uz nodokļu maksātāju naudu arī demokrātijas izkopšanā un uzturēšanā. Tas ir interesanti, varas partijas nesen piešķīra sev, savām varas izpriecām daļu nodokļu maksātāju naudas, bet grib liegt to tērēt demosam, lai tas izsakās par sabiedrības un varas stāvokli. Turklāt es uzskatu, ka izdevumi referendumiem Latvijā ir tieši proporcionāli politikas kvalitātei. Izdevumi referendumiem ir un būs atkarīgi no tā, cik nopietni vara veidos dialogu ar sabiedrību, cik ieinteresēta tā būs pilsoniskā līdzdalībā. Ja pastāv unisons varas un sabiedrības attiecībās, nav nekādas vajadzības rīkot citādus referendumus, kā vien obligātos. Tas, cik lieli būs turpmākie izdevumi referendumiem, ir daudz vairāk atkarīgs no varas, politikas kvalitātes nekā no sabiedrības vai atsevišķu tās grupu iegribām. Bet, kamēr politika ir tikpat iedvesmojoša kā bezgalvju skūpsti, referendumus nenoteiks tikai vara, bet arī vēlētāji un to grupas. Atkarībā no tā politiskās kultūras, valstiskuma sajēgas, patriotisma vai separātisma līmeņa, par kādu politika būs parūpējusies. Šie referendumi nebūs nekādas izpriecas, bet gan atgādinājums varai, ka citādi tās uzmanību pievērst nav bijis iespējams.
Bet, iespējams, koalīcijas pārstāvji, tikuši pie varas, uzskata sevi par patriciešiem un sabiedrību par plebejiem. Jo, raugi, senajā Romā par plebiscītiem sauca plebeju sapulces un Senāts to rezultātus neatzina. Tā arī Latvijas koalīcijai: viss, kas nāk no varas – demokrātisks, viss, kas nāk no sabiedrības – antidemokrātiska tendence. Bet arī te koalīcijai jāsaka paldies sabiedrībai par to, ka tā nav iekšēji vienota. Ne etniski, ne arī sociāli. Skolotājiem nerūp ārstu problēmas, strādājošajiem nerūp pensionāri, nabagiem kremt bagātie, tie, kam auto, grib pie mājas stāvvietu, tie, kam bērni, bērnu laukumu… un vienoties tie nespēj. No deviņiem kopš 1991. gada 3. marta Latvijā notikušiem referendumiem tikai trijos gūts apstiprinošs rezultāts (par neatkarīgu Latviju, par iestāšanos ES, par 10. Saeimas atlaišanu). 18. februāra referendums aktivitātes ziņā varētu būt izņēmums sava provokatīvā rakstura dēļ. Bet visumā koalīcija var būt priecīga par to, ka pret lietām, kuras neskar visus, pilsoņi izturas samērā vienaldzīgi.
Būtu labi, ja 18. februāra referendums kalpotu kā zāles pret šo vienaldzību. Mums te pagaidām nav Šarla de Golla, kurš rīkoja referendumus (1962., 1969. g.), apejot parlamentu, lai pieņemtu lēmumus, ko grib tauta, bet kuri nebija pieņemti vai nu birokrātu neizlēmības, vai kādu politikas blakusapstākļu dēļ. Mums nav de Golla, bet politikas noklusētu vai ignorētu problēmu pietiktu kādam desmitam referendumu. Un tie visi būtu daudz svarīgāki jautājumi nekā, piemēram, svētdien Slovēnijā notikušais referendums, kurā pilsoņi ar lielu pārsvaru ierobežoja seksuālo minoritāšu vēlmes. Vai novembrī Kolorādo paredzētais referendums par marihuānas legalizāciju. Daļa no tiem skartu varas atbildību, ko vara pati Latvijā nespēj uzturēt. Un turklāt, izrādās, nespēj savu politikas kursu efektīvi pamatot. Varbūt tāpēc koalīcija nevis apsveic normālu (!), tiesa, varai nopietnu sabiedrības aktivizēšanos pilnīgi pieņemamā formā, bet reaģē uz to ar ideju privatizēt demokrātiju.