Tikko saskaitījusi tautu, valdīšana grasās saskaitīt tautas mantu. Saskaitīt, kas tautai kabatās, valdīšana gribējusi jau vairākkārt (1997., 1998., 2000., 2001., 2002., 2003., 2005., 2007., 2008...) bet allaž kaut kas tai traucējis tā saukto nulles deklarēšanu ieviest.
Savāda vilcināšanās, jo ne viens vien politiķis jau pirms desmit gadiem par šo ideju teica – «stipri par vēlu». Acīmredzot ar šo «par vēlu» bija jāsaprot, ka iespējamais attiecīgā likuma un principiālas tā izpildes efekts (pieķert prihvatizatorus, izspiedējus, ēnu korifejus...uz daudzmaz karstām pēdām) ir tīši vai netīši nogulēts un izčākstējis. Bet, kad nu visi, ko gribēts saudzēt, ir šādam likumam nesasniedzamā tālumā, tas atkal uzaust kā farss. Un tie, kas nevēlējās attiecīgo līdzekli lietot pret augoņiem, tagad iemēģinās to pret pumpām. Turklāt – situācija gan varbūt ir mainījusies, bet varas daba – diez vai.
Proti – traucēkļu, arī ja domāt ne no blēžu vai politiķu, bet no godprātīgu cilvēku puses, arvien ir daudz. Pat vairāk nekā šā gada sākumā. Galvenais – valsts (respektīvi – tās varas, pārvaldes institūtu) uzticamība. Manā uztverē valsts šobrīd (kā pienākas, neuzraudzītās Latvijas Krājbankas krahs tam labs piemērs) nespēj garantēt ne mūsu naudas drošību, ne mūsu personas datu neaizskaramību. Attiecīgais likums taču paredz, ka man zeķes naudiņa, lai valdīšana to ieraudzītu, jāstiepj uz banku. Otrkārt, valsts ir neuzticama tāpēc, ka, prasīdama no cilvēka atklāties tai naudas un mantas lietās, pati šajās lietās attieksmē pret sabiedrību piekopj visai slēgtu politiku, kurai nav nekāda sakara ar valsts noslēpumu. Neraugoties uz to, ka banku burbuļu lāpīšanas slogs vissmagāk gulst tieši uz ļaudīm, kam nav diez kādas rocības, valdīšana nevīžo pat tik daudz, kā skaidri runāt ar šiem ļaudīm par uzliktiem lāpīšanas nosacījumiem. Tā muld, izlokās un pat melo.
Treškārt (kas varbūt šajā kontekstā ir pats svarīgākais), valsts jau gadiem acīm redzami nespēj, kā pienākas, pārbaudīt pat amatpersonu deklarācijas, kam ienākumi un mantiskais stāvoklis jādeklarē no sākta gala. Ja šī loka kontrole no valdīšanas puses būtu adekvāta, tad jēdziens «valsts izzagšana» te neplivinātos tādos dievišķos, pareizāk – velnišķos, augstumos. Tagad iznāk tā, ka ļaudīm sava manta jādeklarē blēžiem. Kā savādāk, ja tie nespēj attīrīt pat sevi un sev tuvās aprindas, lai arī deklarējas krustu šķērsu. Un, ja te vēl pielikt klāt to, ka valdīšanas cīņa ar varas izmantošanu, ar naudas atmazgāšanu, ar nodokļu nemaksāšanu, ar nelegāliem ienākumiem un rūpaliem (piemēram, kontrabandu), ar korupciju divdesmit gadu garumā nav izcēlusies ne ar principialitāti, ne konsekvenci, ne varonību, tad sanāk, ka šai valdīšanai galveno vajadzību pēc nulles deklarācijām nosaka iespēja pievilkt tai klāt sevis un savu čomu amnestiju. Lūk, ja valdīšana cīņā ar iepriekšminēto būtu ne tikai rūkusi, bet arī rīkojusies kā lauva, tad tas būtu pieļaujams. Tad amnestēti tiktu vismaz kādi netīrās naudas taisīšanas talanti, nevis kurš katrs kukuļņēmējs vai varas piesegts točkas turētājs. Esošajā situācijā sākumdeklarēšana nav saistāma ne ar kādu netīrās naudas amnestiju. Un sabiedrībai nav jāatskaitās par savas mantas stāvokli tiem, kas faktiski ir uz vienu roku ar valsts izmantotājiem un spekulantiem. Varai, pirms ko prasīt no sabiedrības, jānomazgā rokas.
Ceturtkārt, jāatgādina valdīšanai, ka tā joprojām nav atguvusi arī zaudēto politisko uzticību.
Lai gan personiski man būtu interesanti paskatīties, kā, cik kvalificēti un arī cik neuzbāzīgi vara mācēs ar pašas ieviesto «instrumentu» rīkoties. Man jau daudzus gadus nav ienākumu un ienākumu avotu, par kuriem valstij nebūtu kas zināms. Man nav arī tādas, deklarēšanai pakļaujamas mantas, par kuru valstij nebūtu kas zināms. Cik esmu no šiem legālajiem ienākumiem iekrājis, manuprāt, nav valsts darīšana. Precīzāk, valstij ir pietiekami informācijas, lai manis un man līdzīgo tauku slāni sociālā līmenī novērtētu. Taču saskaņā ar likumprojektu man deklarācija it kā būtu jāiesniedz. Taču – es to nedarīšu. Precīzāk – attiecīgajā papīrā ierakstīšu, ka valsts mani traucē aplam, jo tai visa prasītā informācija jau ir. Varbūt norādīšu, kur šī informācija atrodama, un nosaukšu arī cilvēkus, kuri par šīs informācijas ievākšanu un formatēšanu atbild un kurus es kā nodokļu maksātājs algoju. Turklāt piebildīšu, ka valsts attieksmē pret mani pārkāpj gan labas pārvaldības principu, gan Satversmi. Proti – valsts nevar mani sodīt, ja es negribu stiept savu skaidro naudu uz banku. Turklāt, piemēram, 1999. gadā valdīšana bija drosmīgāka, tā diskutēja gan par legālās prezumpcijas, gan sākumdeklarēšanas ieviešanu. Tad noziedzīgajā šīs tēmas daļā būtu iespējas rīkoties efektīvāk. Lai gan – arī tas, ja cilvēks nespēj (varbūt neaptēsts) pierādīt savu ienākumu likumību, vēl nepierāda viņa vainu.
Vārdu sakot, domājot nevis par banku izdevībām saistībā ar sākumdeklarēšanu, domājot nevis par netīras naudas pelnītājiem, bet par godprātīgiem cilvēkiem – sākumdeklarēšana būtu pieņemama, ja valsts varai cilvēks patiesi būtu pirmajā vietā. Jo tad cilvēks skaidri zinātu vismaz tik daudz, ka, deklarēdams valstij savu naudas un mantas stāvokli, viņš ir tikpat pasargāts, kā nedeklarējis. Diemžēl politika liecina, ka varai cilvēks ir vienaldzīgs. Šādā situācijā dalīties ar valsti informācijā nav droši. Un drošības sajūtas nav arī tāpēc, ka arvien ir aktuāli tas, ko 2001. gadā Neatkarīgajai šīs tēmas sakarā teica Aivars Borovkovs: «Patlaban Latvijā pastāv it kā divas dzīves – viena uz papīra un otra reālā. Kamēr šī dubultdzīve nebeigsies, korupciju novērst neizdosies. Kāda jēga ieviest jaunus likumus, kurus tāpat var apiet un neievērot.» Jācer, ka šis likumprojekts radīts reālam laikam. Tā vajadzētu būt, taču tieši kontekstā ar reālo laiku tas nevieš skaidrību par to, vai valdīšana caur sākumdeklarēšanu grasās uziet nelegālās naudas slēptuves vai arī papildināt savus reģistrus ar informāciju, kur iet zagt.