Domāju – vai reiz pazudīs laicīgas politiskas putas no 16. marta un 9. maija. Domāju, ka tās nepazudīs, kamēr šo dienu perifērija būs svarīgāka par to saturu. Domāju, ka tās nepazudīs, kamēr karavīra goda cienīgo leģionāru un karavīra goda cienīgo padomju zaldātu pēcteči nebūs spējīgi pārstāvēt savu (!) laiku ar vēstures cienīgu rīcību.
Tikmēr tie kompensēs savu pašcieņas un pašapziņas deficītu, spēlēdami karu ar muti. Veterāni tiem šajos, par nervoziem padarītajos datumos arvien vairāk kļūs tikai uzskates līdzeklis.
Tas šķiet acīmredzami. Vēl pirms gadiem desmit 16. martu medijos ievadīja, ja ne atmiņu stāsti, vēsturiskas publikācijas, tad vismaz kaut cik vērā ņemama politiska polemika. Nu tas viss kļuvis lieks, nu tas bezmaz pilnībā aizstāts ar propagandu un pozām. Pirmā vēsts vairs nav par karavīriem, pirmā vēsts ir par pasākumu draudiem un riskiem. Otrā vēsts vairs nav par pasākuma dienas kārtību, bet par to, ka Rīgas dome visu aizliegusi, bet tiesa aizliegumu atcēlusi. Lai arī dome ir tiesīga tikai saskaņot norišu vietu un laiku. Nevis aizliegt. Aizliegums ir tikai tukša poza. Bet galvenais vairs nav pieminēt un atcerēties, galvenais nu ir šajā tusiņā atzīmēties. Apjēga, kurai iemeslu dod attiecīgie datumi, ir atkāpusies, palikusi atrakcija. Un pat šī atrakcija vairs neliktos pilnīga, ja 9. maijs caur saviem faniem nepiedalītos 16. martā, un attiecīgi 16. marts ar saviem faniem – 9. maijā. Bez fanu sabļaustīšanās tas būtu neizdevies pasākums.
Valdis Dombrovskis teicis, ka 16. marta un 9. maija svinēšana neveicina sabiedrības vienotību. Neveicina, neveicinās, un nav vajadzīgs. Vienotības veicināšanai ir atlikušās gada dienas. Savā ziņā dīvains nav vis izpausmju un uzskatu pretnostatījums šajās divās dienās, bet tas, ka sabiedrības šķelšanas politika tiek piekopta pārējās. «Mums nevajag vienotu vēstures skatījumu uz šiem notikumiem. Lai to izveidotu, varbūt būs vajadzīgi gadsimti. (..) Krievam vajag saprast, kāda ir latvieša pozīcija, un cienīt to, neņemot vērā to, ka tā ir pretrunā ar krieva pozīciju» (biedrības Memoriāls vadītājs A. Roginskis, Kultūras Diena). Un latvietim, ja runa ir par šīm divām dienām kā noteiktas ļaužu grupas piemiņas, atceres vai uzvaras dienām, vajag saprast tieši tikpat daudz. Gānīties par otram tuvo ir zemiski. Vienīgais, ko es te varu piebilst varas sakarā, ir tas, ka, uzsvērusi 8. maiju kā uzvaras dienu pār fašismu, vara nav centusies šo dienu kaut cik nopietni fiksēt valsts attieksmē.
Tas pats represētais Arsenijs Roginskis teicis, ka «nacionālo atmiņu veido individuālas atmiņas». Man ir diezgan daudz cilvēku, kurus atcerēties, kurus es gribu atcerēties 16. martā vai 9. maijā. Radi, pasniedzēji, labi pazīstami cilvēki. Man viņi kā cilvēki stāv pāri ideoloģijām, karojošām pusēm un oficiālām vēstures versijām. Savā ziņā viņi stāv pāri arī par maniem personiskajiem uzskatiem. Es netaisos, lai izpatiktu karu reāli neodušiem kādas vienas puses šodienas ruporiem, atmest pusi no sevis, pusi no tā, kas man ir šo konkrēto cilvēku dots. Vispārības lineāls man šajos gadījumos ir pilnīgi vienaldzīgs.
Jo vairāk – es uzskatu, ka patiesu nacionālo atmiņu veido vien no aizspriedumiem, aprobežotības un politiskās modes brīvas individuālās atmiņas. Pārējais veido politiskus mītus. Un lielā mērā man šķiet, ka 16. marta vai 9. maija šodienas scenāriju te jau nosaka ne tik daudz viena vai otra nacionālā atmiņa, cik politiskie mīti.
«Kad pirmo reizi izdzirdām par politiskajiem mītiem, tad noturējām tos par tik absurdiem un nejēdzīgiem, tik fantastiskiem un smieklīgiem, ka nevarējām ņemt tos nopietni. Tagad mums visiem skaidrs, ka tie bija vareni maldi. Mums nav tiesību pieļaut tādu kļūdu divreiz. Ir rūpīgi jāpēta politisko mītu izcelsme, struktūra, tehnika un metodes. Saprast mītu nozīmē apzināties ne tik daudz tā vājumu un ievainojamību, cik apzināties tā spēku» (E. Kasīrers). Politiskie mīti – tas ir nopietni. Mūsdienu Latvijas partijām nav vēstures un faktiski nav ideoloģijas. Bet 16. marts un 9. maijs dod gan itin labas pozicionēšanās iespējas, gan iespēju konstruktīvas ideoloģijas trūkumu aizstāt ar mitoloģizētu «ideoloģiju». To grūti lietot kā funkcionālu valsts prakses līdzekli. Toties, cik skaistas atrakcijas sanāk un cik viegli top būt politikā! Jo nu var vienkāršot pasaulsainu, nu var optimisma iemeslus rast negatīvajā, bet galvenais – nu var jautājumu «Kā būvēt?» aizstāt ar jautājumu «Kā cīnīties ar tiem, kuri traucē būvēt?» (sk. M. Rozins, D. Davidovs, Daugava, nr. 12, 1990.).
Tā kā – 16. marts un 9. maijs ir Latvijas ikdienas politikai pārāk vērtīgas dienas, lai cerētu, ka tuvākajos gados tās tiks vaļā no politiskajām putām.