Lai arī man it kā nav nekā, ko saskaņā ar šoreiz Finanšu ministrijas bīdītā likumprojekta par nulles deklarācijām priekšstatiem deklarēt, nekā tāda, kas par manu rocību nebūtu atrodams tajā vai citā oficiālā datubāzē, man par šo lietu ir lielas šaubas.
Reāli Latvijas vara ar sākumdeklarēšanas ideju ņemas kopš 1997. gada, kad darba grupa radīja divus likuma variantus (obligātai un brīvprātīgai sākumdeklarēšanai). Taču – laikā, kad sākumdeklarēšana varēja tiešām piežmiegt tos, kuri valsti tikai izmanto, lielā masā, tā pamatā bija vien dekoratīva ņemšanās skata pēc. Tagad iespējamais efekts šķiet nokavēts. Kopš tām dienām laiks, telpa, rīcības vide, apstākļi ir mainījušies tā, ka valsts roka tos, kurus vajadzētu visvairāk aizsniegt, var arī neaizsniegt. Un nulles deklarēšana tad varētu pamatā būt vien kārtējais varas rīks cilvēku bezjēdzīgai norūpēšanai un tramdīšanai. Uzskatāmais ekonomiskais efekts būtu pārāk niecīgs, lai cilvēki justos disciplinētāki vairāk nekā sakaitināti.
Bet ne tas rada šaubas saistībā ar ideju kā tādu. Pirmais, kas tās rada, ir valsts uzticamība. Proti – vai tie, kuri no manis šīs deklarācijas prasīs, garantē, ka to dati nenonāks neliešu rokās, netiks nelietīgi izmantoti no pašas valsts, tās amatpersonu puses? Turklāt – kā valsts atbildēs, ja šie dati tiks izmantoti ļaunprātīgi? Jo man liekas, ka ne tikai man pret valsti jābūt labticīgam, bet arī valstij pret mani. Proti – gan man savā pamatattieksmē būtu jāvadās no pieņēmuma (labāk – pārliecības), ka valsts rīkojas manis dēļ, gan arī valstij būtu jāvadās no pieņēmuma, ka es neesmu kretīns. Ar pretēju attieksmi pret cilvēkiem nevienu likumu pat rakstīt nav vērts sākt. Patlaban man turklāt rodas jautājums – vai esošie dienesti pietiekami efektīvi cīnās pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, kontrabandu, nodokļu nemaksāšanu...? Proti – vai nulles deklarācijas zināmā mērā nav domāts ieviest, lai piesegtu attiecīgo dienestu nefunkcionēšanu? Vai arī, lai, imitējot "šķirisku" uzbraucienu jau tā no pūļa puses ne sevišķi ieredzētajiem turīgajiem, piesegtu nespēju vai nevēlēšanos kontrolēt jau iesniedzamās amatpersonu deklarācijas? Tātad – vai valsts (vara) šobrīd ir tik uzticama un labticīga, lai prasītu no manis izgriezt kabatas uz āru?
Otrais, kas man tās šaubas rada, ir – valstij uzticētās informācijas drošība. Kādas garantijas, ka šo informāciju zināsim mēs divi – es un valsts, bet tā nekad nekļūs publiska. Pērnais gads ij pasaulē, ij arī Latvijā pierādīja, ka valstis, pat saistībā ar informāciju, kas varbūt ir nozīmīgāka par atsevišķa cilvēka mantas un darījumu kapitāla apjomu, šādas garantijas nespēj dot. Arī personas datu aizsardzība Latvijā pagaidām nav droša. Tos zina katra lielveikala mārketinga speciālisti. Vārdu sakot, es joprojām piekrītu viedoklim, ka "iedzīvotāju īpašumu sākumdeklarēšanas problēma slēpjas ne jau varas lēmumā par to, kurām iedzīvotāju kategorijām un kāda informācija būs jāsniedz valstij par savu mantisko bagātību, bet valsts spējā nodrošināt šīs informācijas civilizētu iegūšanu, apstrādi un, galvenais, drošu glabāšanu" (jurists I. Tīss, Neatkarīgā, 4.12. 2006.).
Trešais, kas man rada šaubas, ir iespējamais dubulstandarts valsts attieksmē pret mani – savu pilsoni – un sevi – valsti. Proti, ja valsts vienā laidā slepeno savus ar mantiskām, finanšu lietām saistītus darījumus un ja starp tiem ir tādi, kuriem jābūt atklātiem saskaņā ar visiem demokrātiskas pārvaldes standartiem un kuri nereti ietekmē katra cilvēka dzīvi, kāpēc tā no manis prasa pilnu informāciju par aktīviem, kapitāla apriti, komercsituāciju te un ārvalstīs? Valsts faktiski man uzmetas par vēl vienu partneri, kurš no manis grib visu vērtīgo, bet pretī visu nedod. Ko par to varētu teikt citi mani (ārvalstu) partneri? Par to, ka mēs – es un valsts – neesam savā savstarpējā uzticībā līdzvērtīgi.
Vēl man ir virkne šaubu, bet tās jau vairāk saistās ar konkrētām sākumdeklarēšanas niansēm. Piemēram, vai nulles deklarēšana tiks saistīta, kā reiz bija domāts, ar legālo prezumpciju? Tāpat gribētos zināt arī oficiālu skaidrību par deklarēšanas administrēšanas izmaksu samēru ar reālo gaidāmo sākumdeklarēšanas efektu. Kā darbosies deklarāciju kontroles mehānisms? Jo, ja objektīvas kontroles un efekta nebūs, tad šī deklarēšanās arī var kļūt par vēl vienu partijisku varas akciju, kad no deklarāciju kaudzes tiek vilktas laukā nevis aizdomīgās, bet tās, kuru autorus vajag kaut kā ietekmēt.
Vienlaikus es būtu pret to, ka sākumdeklarēšana tiek izmantota kā iemesls šādām vai tādām amnestijām. Latvijā valsts izzagšanas un čakarēšanas apjomi, manuprāt, bijuši tik pārlieku lieli un politiķu (varas) pārlieku noklusēti, ka pagaidām nav nolemjami nekāda veida piedošanai un aizmirstībai. Man tomēr gribētos, lai privatizācijas procesa legalizācija notiek atbilstoši tam, kā šī privatizācija kurā reizē notikusi. Lai katram nebeidz spīdēt tā saule, ko tas pelnījis. Vienam silta, citam rūtaina.