Kādas var būt vispārīgas iebildes PSRS nodarītā kaitējuma aprēķināšanai nodibinātās oficiālās komisijas veikumam? Komisija darījusi savu darbu noteiktā uzdevuma ietvaros.
Un, ja jau tāds darbs pasūtīts, tad jādomā, ka pasūtītājiem kompensāciju dabūšana nešķiet neiespējama. Taču rodas iespaids, ka politiķiem un valdībai nav skaidrs, kāpēc tie šo darbu ir pasūtījuši. Jo valdība un tāpat politiskie kompensāciju tēmas cilātāji, lai arī rosās ap to jau vairākus gadus, pagaidām nav vīžojuši komisijas paveikto papildināt ne ar kādiem reāliem politiskiem un juridiskiem instrumentiem, kas nestu skaidrību par to, kādu ceļu ies Latvija, lai Krievija kaitējumu reāli atmaksātu. Kamēr tā nav un kamēr Latvijas un Krievijas attiecības ir tādas, kā ir, no Latvijas puses padomju režīma nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas pieprasīšana līmenī valsts–valstij nav nekas vairāk kā politisks onānisms. Katra puse var tīksmināties atsevišķi, nenonākot līdz kopīgam kaifam.
Kamēr nav šo reālo instrumentu, tikmēr, lasot publisko informāciju un to, kas atrodams Valsts kancelejas mājaslapā, šķiet, ka komisijai ticis pasūtīts vien politisks uzbudinātājs, kuram patiesi nav paredzētas it nekādas, no darba satura izrietošas praktiskas sekas. Var jau būt, ka arī tādā līmenī šī darba pasūtītāji liekas sev gudri un drosmīgi. Bet, līdzko parādās kāda ar Krieviju saistīta aktuāla, Latvijas varai svarīga rosīšanās, tā visi principi vējā, tā sakarā ar šo oficiālo (!) pasūtījumu sākas varas laipošana, paslēpes, komisijas darba aizvākšana no acīm, kas liecina vien par gļēvu cilvēku kaprīzēm. Tad šī kompensāciju apjoma rēķināšana un prasīšana nešķiet vis politikas princips, bet kārtējās aiz bailēm no Krievijas uznākušās niknās žagas.
Taču, ja tas tomēr ir princips, tad, kas liedz turēties pie tā vienmēr? Neatkarīgi no tā, brauc Zatlers uz Maskavu vai nebrauc. Kas spiež Latvijas politiķus tiešā konfrontācijā ar lielajiem "brāļiem" allaž noliekties? Vai tā Abrenes un kompensāciju problēma austrumos, vai "Eiropas prasības" rietumos? Diži politiķi mums ir. Taču tikai savā pagultē. Bet, ja tas tomēr ir princips, tad jājautā – kas lietišķs sagatavots prezidentam saistībā ar to? Kādu virzību šai problēmai varētu dot vizīte? Man šķiet, ka nekas viņam šai lietā politikas līmenī nav sagatavots. Viņam ir viens teikums: "Gribētos no jums naudiņu par to, ko mēs turam par jūsu grēkiem." Uz to var politkorekti atbildēt: "Nu un tad? Gribiet!" Process nesākas, pozas nostiprinās. Kur politika, kas ved pie rezultatīvas principu apgādāšanas?
Un vēl, ja jau tas ir princips, kāpēc Latvijas valsts nav bijusi sevišķi aktīva, atbalstot to dažu cilvēku spītīgos centienus, kuri uzrādījuši Krievijai savas pretenzijas attiecību cilvēks–valsts līmenī? Lai arī šajā līmenī reāls rezultāts šķiet iespējamāks nekā līmenī valsts–valsts.
Bet, ja principi netiek nodrošināti ar politiku, nav brīnums, ka tie pamazām izvirst farsā. Aprēķinu sacensībā. Vienu politiskiem kairinātājiem otri izkar pretī savus kairinātājus. Represētie nesen atsūtīja man tekstu: Baltija un Vidusāzija Krievijas impērijas un PSRS sastāvā: postpadomju valstu mūsdienu mācību grāmatu mīti un sociālekonomisko aprēķinu realitāte (2010.). Tur teikts, piemēram, ka "valsts, nosakot saimnieciskās prioritātes, deva priekšroku tām republikām, kurās bija liels valsts protekcijā esošās ražošanas īpatsvars. Pirmām kārtām tas attiecas uz Baltijas republikām, kuru tautsaimniecībā galvenā loma bija mašīnbūvei, vieglajai un pārtikas rūpniecībai. Tostarp to nozaru produkcija, kuras nodarbojās ar resursu ieguvi, tika piegādāta par pazeminātām cenām. Tādēļ Baltijas republiku nacionālais ienākums lielā mērā veidojās, piesavinoties citu PSRS republiku, pirmām kārtām Krievijas un Ukrainas, nacionālā ienākuma daļu." Tālāk: "Saskaņā ar A. Maļinovska aprēķiniem šīs piesavinātās vērtības apjoms 1987. gadā Latvijā sasniedza 1 490 000 000 rubļus vai 22,8% no visa republikā radītā nacionālā ienākuma." U. tml. Tā ir tikai ilustrācija. Bez komentāriem. Ar to gribu sacīt vien sekojošo – ja kompensāciju aprēķins tiešām nav taisīts vien politiskām bērnu spēlēm, tad ir jābūt perfekti sagatavotiem smagām diskusijām ne tikai politiskā, bet arī sociālekonomiskā līmenī. Ja grib turēties pie principiem un likt tos lietā, tad šis kompensāciju gūšanas uzdevums var būt it labs Latvijas politiķu, diplomātu sagatavotības, profesionalitātes un stājas tests. Bet, ja šie aprēķini veikti vien, lai turētu tos pret Krieviju kā debesīs iebāztu pirkstu, tad pretī sagaidāmi vien līdzīgi ciparoti pirksti un pigas.