Nolikts zem padoto mikroskopa, Normunds Vilnītis nosarka, satraucās un vienā acumirklī sastrādāja bezmaz septiņdesmit varbūt prettiesiskas darbības. Jo laika gaitā, kopš Vilnītim vara KNAB, par tādām nekas nebija dzirdams.
Nevar būt, ka modrā Strīķes kundze un vērīgais Vilka kungs būtu ko tādu laiduši gar ausīm un piecietuši. Jo kuram gan vēl vairāk rūp biroja šķīstums?!
Bet, ja Vilnīša grēki tomēr uzkrājās līdz statistikas līmenim (viens grēks – grēks, grēku plūdi – pasaules gals) laika gaitā, tad jādomā, ka birojā pastāvējis grēkošanas limits. Priekšniekam – tik, vietniekiem – tik, pārējiem – tik. Kamēr Vilnītim bija 54 grēki, viņš bija ciešams, kad bija 63, sākās satraukums, bet, kad nu ir 70, tad cilvēks jānoņem no laukuma. Tas pat KNAB ir daudz. Citādi nekā nevar izskaidrot, kāpēc modrie vietnieki pieļāva, ka viņu priekšnieks top par recidīvistu, kuram rīkoties ne tā bijis bezmaz hobijs.
Priekš kam, pastāvot šitādai iespējamo grēku kaudzei, bija vajadzīga samocītā darbinieku vēstule? Un kāpēc priekšnieka iespējamie grēki nebija tās vadmotīvs? Kāpēc publiski tiek demonstrētas biroja iekšējās kustības vai konvulsijas, bet arvien nav sniegts artikulēts domstarpību pamatojums? Vismaz versija par to. No publiski teiktā par atšķirīgiem viedokļiem biroja reformu sakarā skaidrs top tikai tas, ka "vieni redz padebešos ratus, citi aitiņas". Taču tā ir runa par iztēli, nevis kompetenci. Vai arī te vajadzīga nevis publikas informētība, bet publiskais teātris? Lai vinnē tas, kurš šajā teātrī atraktīvāks, kurš varēs teikt – sabiedriskā doma ir manā pusē? Bet, ja šī doma tiek iespaidota ar grabuļiem, nevis informāciju, kāds tai sakars ar biroju, ar tā vadītāja reālo rīcībspēju, profesionālo neatkarību u.tml.? Cirks vien.
Rodas aizdomas par situatīvu manipulēšanu. Jo KNAB statuss it kā liecina par to, ka šādā iestādē prettiesiskums nebūtu ciešams pat vienā epizodē. Ja tas ir, kāpēc situācija nav atrisināma operatīvi un hierarhiski? Kāpēc nevienam neienāk prātā, ka, ceļot galdā Vilnīša iespējamo grēku maisu, KNAB un arī citas spēka struktūras gūst visai nožēlojamu paskatu. Jo nu var pieņemt – tajās valda tik izteikts soldafonisms un darbinieku padevība tam, ka prettiesiskums var krāties līdz acīm kā mēsli dziļajās kūtīs. Un arī tad, ja sākas kašķis, mēsli top pamanīti nevis tādēļ, lai tos izvestu, bet lai nokārtotu iekšējās intrigas. Par ko tad īsti ir šīs cīņas? Par biroja rīcībspēju vai par ietekmes pārdali? "Nepaliec par suni, lai kādu kaulu dabūtu," pamāca Arāju Jancis.