Baltkrievijā, ja vien kāds dzīvokļa saimnieks kļuvis parādnieks, konkrētā dzīvokļa kanalizācija tiek aizbāzta ar speciālu 6000 dolāru vērtu tapu (sižets NTV). Daži uzreiz metas parādus nomaksāt, daļa iet nokārtoties pie kaimiņiem, bet daļa to dara plastmasas maisiņos, kurus izmet pa logu vai balkona durvīm.
Taču – ar visu savu oriģinalitāti šī pieeja šķiet labāka nekā Latvijas pieeja, kas tiesiskuma principus šajās lietās joprojām tiecas aizstāt ar "kolhoza atbildības" principiem. Šoruden mazākā apjomā atkārtojās deviņdesmito gadu vidus situācija, kad par "atbildīgo" parādu dēļ pirms apkures pieslēgšanas arī tika turēti nevis parādnieki, bet māja, kāpņu telpa vai kvartāls. Arī toreiz Saeimai un Rīgas domei nebija nekas iebilstams, ka par tiesību piemērojuma subjektu vai soda objektu tiek turēta arhitektūra un pakļauti represijām tie, kas parādus nav taisījuši. Tolaik atklājās, tika uzskaitītas un, cik atceros, vismaz Rīgas domē diskutētas tās problēmas, kas traucē piedzīt parādus no parādniekiem un izbeigt muļķošanos ar kolektīvo atbildību vai kolektīvo sodu šajās lietās. Manuprāt, namu pārvaldēm bija diezgan laika, lai veiktu daudzdzīvokļu namos nepieciešamos pārkārtojumus, kas izbeigtu godprātīgu dzīvokļu īpašnieku vai īrnieku turēšanu par ķīlniekiem. Salīdzinot to, kas manā mājā veikts, kopš tajā saimnieks ir Dzīvokļu īpašnieku biedrība, ar to, ko savulaik šajā mājā un apkārtējās veikuši Valdemāra nami, līdzekļu šīm pārmaiņām saskaņā ar normatīvi noteiktiem tēriņu mērķiem vajadzētu būt bijis diezgan.
Bet, ja šosezon cietuši vai "cietīs tie dzīvokļu īpašnieki, kuri varbūt ir dzīvojuši pieticīgāk, lai tikai samaksātu rēķinus, bet tāpat nevarēs saņemt pakalpojumu, kas viņiem nepieciešams, piemēram, apkuri" (Valdemāra namu valdes priekšsēdētājs U. Bārbalis, Neatkarīgā, 21.10.2010.), tad, manuprāt, tas ir drauds nevainīgajiem. Gatavība uz prettiesisku rīcību, kurai neredzu nekāda attaisnojuma. Bija diezgan laika sakārtot situāciju tā, lai parādu lietas tiktu kārtotas ar parādniekiem, bez ķīlnieku sagrābšanas. Turklāt problēma, manuprāt, lielā mērā pastāv arī tāpēc, ka pašvaldību noteiktie apsaimniekotāji lielā skaitā bijuši "apsaimniekotāji" vai izsaimniekotāji (man tikai par četrām no 15 Rīgas namu pārvaldēm nav pietiekamas informācijas mapes, kas vedina uzturēt tieši šo subjektīvo viedokli). Nevis saimnieki. Vismaz Rīgā pašvaldība nav īpaši traucējusi namu pārvaldēm izlaisties. Šo labvēlību pārpārēm apliecina jau publiska informācija, kas laika gaitā fiksējusi gan namu pārvalžu parādu norakstīšanu, neizvērtējot to izcelsmi, gan dāsnumu, atbalstot pirms vēlēšanām konkrētas politiskas organizācijas.
Savukārt Saeima vairāk bijusi norūpēta ar nekustamā īpašuma spekulantu kultivēšanu, nekā tāda dzīvokļu tirgus esamības veicināšanu, kurā katrs jebkurā brīdī varētu sameklēt kaut ko atbilstošu savai šā mirkļa rocībai. Un Saeima arī šobrīd negrasās rīkoties atbilstoši situācijas kontekstam, bet – vai nu diferencēt kreditoru pretenzijas saskaņā ar savām, Saeimas dalītām simpātijām (hipotekāro kredītu gadījumā regulējuma trūkums, kas neļautu parādniekam faktiski izvēlēties, kam maksāt parādu, kam ne), vai arī stutēt apsaimniekotāju nesaimnieciskumu (ļaujot parādnieku (!) parādu dzēšanai izmantot visu (!) iemītnieku mājas labiekārtošanai adresētos līdzekļus).
Tāpēc ierosinu iepirkt no Baltkrievijas pietiekamā skaitā iepriekšminētās tapas, ar kurām aizbāzt kanalizāciju visās tajās iestādēs, kuras guvušas panākumus cilvēku represēšanā, "kolhoza atbildības" uztiepšanā vai akceptēšanā. Ignorējot tiesisko parādu piedziņas ceļu arī šajā jomā, nenodrošinot tā reālu iespējamību un efektivitāti. Sākt varētu ar Saeimu.